Cilvēkam vajag pozitīvas emocijas. Intervija ar kinorežisoru Māri Bezmeru

Lai tas notiktu, viņam ir vajadzīga tēva piekrišana un atbalsts. Tēvs liek noorganizēt Dināram brāļa Dzidra kāzas. Uzdevums ir grūts, jo jāpanāk, lai jaunākais brālis, kurš klusē jau no desmit gadu vecuma, atkal sāktu runāt. Viss noris pēc Dināra scenārija līdz brīdim, kad pēkšņi nomirst galvenā rituāla mākslinieks no Rīgas. Lai atrisinātu traģikomisko situāciju, Dinārs lūdz palīdzību ciemiņam no debesīm, kurš negaidīti nolaidies ar lidmašīnu netālajā pļavā. Filmas režisors Māris Bezmers stāsta, kāpēc viņam tik tuvs ir tieši komēdijas žanrs, kas ir labas komēdijas pamatā un kā aktiera profesija ir noderējusi kino režijā.

Jūs līdz šim esat pazīstams kā aktieris. Vairākus gadus esat strādājis Valmieras Drāmas teātrī, kā arī filmējies pašmāju seriālos. Kā nonācāt pie domas kļūt par režisoru?

Arī aktierim ir daudz darba kopā ar režisoriem. Man patika režisora profesijas radošā puse, tas, kā viņi spēj radīt lielas lietas. Aktieris veido un koncentrējas uz savu lomu, taču režisors ir tas, kurš šīs lomas saliek kopā. Pirmos desmit gadus Valmierā strādāju kā aktieris un jutos ļoti labi. Taču tad mana radošā darbība kļuva par šauru un gribējās darīt ko vairāk. Tad strādāju par pasniedzēju Valmieras Valsts ģimnāzijā, kā arī mēģināju režisēt koncertus teātrī. Sapratu, ka režija ir tas, kas mani interesē, un lēnām sāku par to domāt. Tad dažādu veiksmīgu apstākļu sakritības dēļ bija iespēja studēt kino režijas maģistrantūras kursā. Un te nu es esmu.

Kad jūs sāka interesēt tieši kino?

Patiesībā jau pašā bērnībā. Mans tēvs bija pa pusei profesionālis, pa pusei amatieru kino darbonis. Viņam kino bija hobijs ļoti stiprā līmenī. Atceros, ka tēvs filmēja uz 8 milimetru lentām. Mājās bija sava laboratorija, kur viņš pats to visu attīstīja. Man tas ļoti patika, un es sāku par to interesēties. Mēs kopā ar brāli un kaimiņu puikām taisījām multfilmas no plastilīna. Tie bija mani pirmie režijas darbi. Kad sāku to darīt, man bija aptuveni desmit vai nedaudz vairāk gadu. Vēlāk parādījās arī videokameras. Arī ar tām, protams, mēs kaut ko pafilmējām. Taču tīņu vecums ņēma virsroku, un citas lietas kļuva interesantākas.

Un tad ap trīsdesmit gadu slieksni mani atkal sāka interesēt kino. Gribējās attīstīties savā radošajā darbībā, iet tālāk. Sapratu, ka teātra vidē esmu savā attīstībā apstājies.

Negribēju kā aktieris urbties tajā vēl dziļāk, rakstot par to disertācijas. Taču kino bija tāda blakus lieta, kurā es sevi redzēju.

Pastāstiet, kā radās ideja jūsu filmas scenārijam.

Tas ir uz patiesiem stāstiem balstīts sižets. Runājot par lidošanas pusi filmā, ar manu tēvu ir noticis līdzīgi. Arī viņš ar planieri bija nolaidies nezināmā vietā pļavā, kur nu vējš bija aizpūtis. Tad viņu pēkšņi nākuši sveikt cilvēki un ierāvuši kāzās. Tā viņš trīs dienas pavadījis kāzās kā tāds negaidīts viesis, kamēr viņam atbraukuši pakaļ un savākuši ar visu lidaparātu.

Es to stāstu no tēva dzirdēju ļoti sen, taču šie pāris teikumi iesēdās manā prātā. Un tā es sakombinēju savu dzīves pieredzi ar tēva notikumiem.

Kad stājos maģistrantūrā, bija vajadzīgs scenārijs īsfilmai. Es uzrakstīju par šo notikumu scenāriju un iestājos. Kad bija jātaisa diplomdarbi, protams, bija lielas radošās mokas par to, ko filmēt. Taču Pēteris Krilovs teica, lai ņemu to pašu stāstu un taisu filmu. Papildinājām, uzlabojām, un stāsts realizējās.

Arī filmas varonis vēlas studēt režiju un viņa sapnis ir kļūt par teātra režisoru. Vai jūs ar šo filmu reflektējat par teātra pasauli?

Varbūt tā ir sanācis, taču tas nebija mans mērķis. Mans mērķis bija parādīt cilvēka cīņu par izlaušanos dzīvē un sekošanu savam sapnim. Teātris vienkārši bija vide, ko pārzinu, un to bija vieglāk parādīt. Es vairāk koncentrējos uz galvenā varoņa problēmām.

Tāpēc, ka šis žanrs un dzīves stils man pašam ir organisks. Man patīk gan ikdienu, gan sadzīvi uztvert caur humora prizmu, caur joku. Kā Lauris Reiniks kādreiz teica – “Ņem to visu vieglāk”. Tā arī mēģinu darīt. Biju iedomājies par sižetu drāmai, bet sapratu – nē, tas nav mans. Es nesaku, ka nekad to nedarīšu, bet viss, ko esmu domājis taisīt par nopietnu tēmu, beigās tāpat sanāk, skatoties caur humoru. Man personīgi izklaides žanrs ir tuvāks nekā drāma.

Kā jūs raugāties uz komēdijas žanru Latvijā?

Komēdijas žanrs Latvijā kādu brīdi bija pamests novārtā. Pēdējo divu gadu laikā visi nez kāpēc ir atmodušies un atkal pie tā atgriežas. Tas, protams, ir labi. Dzīve tāpat lielākoties ir gana nežēlīga un skarba. Arī teātrī mēs redzam, ka labas komēdijas ir ilgdzīvotājas. Tāpat ir arī kino.

Cilvēkam vajag pozitīvas emocijas. Ejot uz kino, cilvēks tās sagaida. Vairāk vai mazāk, bet tieši pozitīvas. Tās, protams, var gūt, arī noskatoties ļoti labu nopietnu filmu. Taču komēdija ir domāta, lai šīs pozitīvās emocijas radītu un kultivētu.

Smiekli vienmēr ir patīkami.

Kādi, jūsuprāt, ir pamatnosacījumi veiksmīgai komēdijai?

Komēdija viennozīmīgi ir ļoti sarežģīts un grūts žanrs. Īpaši mūsdienās, kad cilvēki ir daudz ko redzējuši. Es negribu noniecināt nevienu citu žanru, jo tie visi ir grūti un tajos ir savi noteikumi. Vienkārši komēdijā katram ir sava gaume un sava humora izjūta. Tā principā ir nopietna drāma ar smieklīgiem raksturiem, reakcijām un situāciju atrisinājumiem. Jebkuras labas komēdijas pamatā ir dramatisks stāsts, un režisora uzdevums ir to piepildīt ar komēdijas elementiem. Svarīga ir arī aktieru atlase.

Vai aktiera iemaņas un pieredze ir palīdzējusi režisora darbā?

Jā. Tas palīdz komunikācijā un darbā ar aktieriem. Man tomēr patīk aktieru kino, kur filmas centrā ir aktieris, kurš iznes tās stāstu un sižetu. Es pazīstu aktierus. Viņi ir ļoti sarežģīti cilvēki. Daudziem ir savas blaknes, kuras varbūt pat viņi paši nemaz nezina vai negrib zināt. Ar viņiem ir jāstrādā un jāčubinās kā ar maziem bērniem. Ja pareizi strādā, no aktieriem var dabūt ārā ļoti lielas lietas. Es domāju, ka aktiera pieredze ir mans šī brīža pluss. Man patīk strādāt ar profesionāļiem, kuri noķer un nolasa manu domu no pusvārda.

Vai arī režisoram, pēc jūsu domām, būtu jāprot aktiermeistarība?

Jā, noteikti. Režisors nedrīkst aizmirst to, ka arī aktieris ir cilvēks, kuram tā ir profesija un darbs. Es nelikšu aktierim mākslas vārdā plikam skraidīt mīnus 40 grādos. Man ir diezgan stingra pārliecība, ka jebkurš mākslas darbs – tas ir komandas darbs. Ja visa komanda būs apmierināta un laimīga, tā kā dūre ies pretī izvirzītajam mērķim. Ja darba pamatā ir destruktīvas attiecības, tur nekas labs nevar sanākt. Aktieri ir ļoti pacietīga tauta, īpaši latvieši. Bet visam tik un tā ir robežas. Arī aktieris var pateikt: “Ej taču tu dillēs un spēlē pats!”

Vai jūs kādreiz gribētu pats spēlēt savā filmā?

Gan jā, gan nē. Ja es gribētu, es droši vien nespēlētu galveno lomu. Man laikam pietrūkst kaut kādu rakstura īpašību, lai spētu pats sevi režisēt. Tas ir kaut kas ļoti sarežģīts – vadīt filmēšanas grupu, režisēt un vēl pašam spēlēt. Tie, kas to var izdarīt – cepuri nost! Tas ir apbrīnojami. Man patīk, kā to dara Tarantino – parādās savās filmās mazās epizodēs, kur viņu ātri nogalina. Kāpēc ne?

Filmā ir daudz asprātību un nianšu tieši no teātra pasaules. Vai jūs daudz domājāt par skatītāju, kad rakstījāt filmas scenāriju?

Protams, ka domāju. Uzskatu, ka jebkurš mākslas darbs ir jārada skatītājam. Ja mākslinieks rada mākslu sev, tad lai tur to savā mājas pagrabā un priecājas. Jebkas, ko mākslinieks rada, ir domāts, lai to skatītos un saprastu.

Protams, viss nav jāiebaro ar karoti, bet jāatstāj vieta arī skatītāja izdomai. Bet jā, diezgan apzināti daudzas humora nianses ir diezgan lokālas.

Bieži vien tās ir lokālas tieši Kultūras akadēmijai. Šajā gadījumā es par to nebaidījos, jo tas taču ir akadēmijas diplomdarbs. Kino bieži vien ir svarīgi parādīt detaļas, lai skatītājam ir ērti. Ja skatītājs sāk otram prasīt, “kas tur bija, vai tu saprati”, tad kaut kas nav līdz galam pareizi. Pat, ja to uztver tikai viens no 1000 skatītājiem, tas tomēr nav labi. Skatītājs ir svarīgs. Un es skatītājiem taisu tādas filmas, kas man pašam patīk.

Kas ir grūtākais šajā visā radīšanas procesā?

Grūtākais ir iesākt. Arī šobrīd man galvā lido daudz domu un ideju. Procesa uzsākšana ir grūtākais jebkurā ikdienas sfērā. Kad esi uzsācis, atpakaļceļa vairs nav. Ja mērķis ir gana nopietns, tad jebkurš šķērslis būs pārvarams. Protams, vēl arī radošās šaubas – tas ir tāds liels bubulis. Jebkurš radošs cilvēks kaut kādā brīdī sāk šaubīties. Visu laiku notiek iekšējā cīņa ar jā un nē, būs vai nebūs, labi un slikti. Tas ir jāpārvar. Ir jātic sev un jāuzticas arī skatītājam. Ja esi visu darījis godprātīgi un kvalitatīvi, tad nav par ko kaunēties.

Kādi ir jūsu nākotnes plāni attiecībā uz režiju? Vai plānojat iet tikai režijas virzienā?

Es neesmu sevi pilnībā izsvītrojis kā aktieris. Uzklausu piedāvājumus, izvērtēju un domāju. Bet kino režija šobrīd manā vēlmju sarakstā ir augstāk. Eju uz to, lai ar abām kājām stāvētu šajā industrijā. Diplomdarbu nofilmējām. Viss ir labi. Taču nevar noliegt, ka bija ļoti liela iesaiste no akadēmijas puses, kas visu laiku mūs pumpēja ar enerģiju un palīdzēja ar resursiem. Tagad tu esi atstāts viens ar savām idejām. Izpeldēsi vai neizpeldēsi…