Arnolds Burovs (1915–2006), būdams meistara vecumā un sevi jau godam pierādījis Leļļu teātrī, atsaucās nākamajam izaicinājumam – viņš kļuva par Latvijas leļļu animācijas pamatlicēju.
"Burovs mūsu mākslā allaž bijis novators – tikko viņš jūt, ka sasniedzis sev iespējamo pilnību, viņš visam atmet ar roku un sāk ko jaunu. Piemēram, dibina mūsu kinostudijā savu leļļu filmu," savulaik radio intervijā sacījusi teātra kritiķe Maija Augstkalna. "Viņam nav skolniecisku darbu!
Burovs neapšaubāmi ir ekrāna dzejnieks un filozofs. Viņa ticības apliecinājums ir nemainīga, spītīga ticība, ka pasauli izglābs labais. Ar to viņš ir spēcīgs.
Kas notiek ar Vandziņu, kad viņa tēvs aiziet bojā? Filma beidzas ar klusējošajiem, stiprajiem vīriem aiz mazā Vanadziņa. Viņš nevar aiziet bojā! To Burovs nevar pieļaut, un viņš to nepieļauj nevienā savā filmā.”
"Tolaik, kad radās "Vanadziņš", leļļu animācija pasaulē nebija tik plaši zināma kā šobrīd – tā tika uzskatīta par Austrumeiropas fenomenu, skaidro animācijas pētniece Ieva Viese-Vigula. "Burovs ir dramatiskās leļļu skolas pārstāvis ne jau tikai Latvijas kontekstā. Viņam ir savs nobrieduša cilvēka runāšanas veids, kā viņš runā ar lellēm un kā ar tām runā ekrānā.” Viese-Vigula atzīmē arī Burova spēju ik animācijas filmai izveidot spēcīgu komandu: "Īpaši jau "Vandziņš" ap sevi savācis veselu kultūras slāni."
Pie filmas radošās komandas noteikti jāmin mūzikas autors Imants Kalniņš, mākslinieks Gunārs Cīlītis, leļļu skulptore Ilze Kiršteina un scenārija autors Jānis Rokpelnis, kurš kopā ar Arnoldu Burovu strādājis pie 12 filmām.
"Kinostudijas vadība visu laiku mēģināja piespiest Burovu veidot bērnu filmas, bet viņam ārkārtīgi nepatika to darīt, un savas filmas viņš veidoja pieaugušajiem," atceras Jānis Rokpelnis.
""Vandziņa" literārais pamats ir Viļa Lāča novele, ko viņš veltījis savam mīļajam dēliņam, kurš aizgāja bojā, un šī novele, iespējams, ir labākais Lāča darbs. Brīnišķīgas emocijas… Kā visās latviešu darbu ekranizācijās, tajā ir dziļš garīgs latviskums.”
Rokpelnis arī stāsta, ka Burovs filmu uzzīmējis pa kadriem un tad rādījis dzejniekam: "Viņš vienmēr teica, ka viņam vajagot "štimungu", noskaņu. Pēc čehu leļļinieku nāves Burovs bija izcilākais šāda veida leļļu filmu meistars visā pasaulē. Pirmajā trijniekā noteikti.”
Jāņa Rokpeļņa bažām, ka šodien "Vanadziņa" lakoniskā un rimtā formā pausto emocionāli spēcīgo vēstījumu varētu nesaprast, nav pamata. Filma joprojām ir viena no Latvijas animācijas zelta fonda vērtībām, un šogad tā tika demonstrēta arī festivālā Šveicē.
Maija Augstkalna reiz rakstīja, ka Burova filmas var saukt par "jūtu audzināšanas skolu”. Tam piekrīt arī Meistara kādreizējais kolēģis, režisors Jānis Cimmermanis: "Katra Arnolda Burova filma ir kāds cits pagrieziens, atklājums, redzējums. Viņš bija ļoti smalks cilvēks – ja kaut ko izvēlējās, tas bija grūti, pārdomāti, bet rezultātā skatāmies un saprotam – savādāk tas nevarēja būt! Viss ir tā, kā tam jābūt."
Arnolda Burova Leļļu mājas vadītāja Jolanta Bardziņa uzsver, ka Burova darbi ir ļoti cilvēcīgi:
"Katra viņa filmiņa iemāca kādu labu rakstura īpašību – cilvēcīgumu, godīgumu, izpalīdzīgumu. Lai kāds būtu laika ritums, lai kāds gadsimts, šīs ir vērtības, ko mēs vienmēr gribēsim iedot saviem bērniem."
Savukārt teātra vēsturnieks Aldis Linē ir pārliecināts: "Ikviena Burova lelle ir vērtība pati par sevi – mākslas darbs."
