Cilvēces grēku plūdi un smiekli. Kino kritiķe Daira Āboliņa par Kannu kinofestivālu

Pievērs uzmanību – raksts publicēts pirms 1 gada.

Kannu kinofestivāls ir slavens ne tikai ar savām sarkanajām kāpnēm, kaut gan tās ir daļa no Kannu ikonogrāfijas. Kannas ir vieta, kur pamanītie un izredzētie filmu veidotāji zaudē savu kino nevainību un savu anonimitāti uz visiem laikiem. No viņiem gaida satricinājumus, robežu pārkāpšanu, cilvēces grēku atklāšanu. Tā māksla satiekas ar komerciju ideālās vai ne tik ideālās proporcijās.

Kannu kinofestivāla laureāti ir nosaukti. Starptautiskajā arthouse žūrijā, ko vadīja Francijas kinoteātra  "Katorza" vadītāja Karolīne Grimo – šim kinoteātrim jau 101 gads! –, bija gods strādāt arī šī teksta autorei, kinoteātra "Splendid Palace" mākslinieciskajai vadītājai Dairai Āboliņai. Bet tas ir tikai sākums mūsu attiecībām ar Kannu filmu plejādi, kas tuvojas, tuvojas, tuvojas…

Kannu programmā visi meklē kino "Svēto Grālu" – jaunas asinis. Dažkārt atrod, dažkārt – ne.

Ģimenes lietas un grēki, ko bērni pārmanto

Bērnība nav laimīgā zeme, pat ja tavai dzimtai pieder ziedu pļavas līdz apvārsnim. Saules pielietā un saplaukušā pasaulē divi priecīgi puikas bauda savu agrīno pusaudzību. Jaunā beļģu režisora Lukasa Donta (Lukas Dhont) filma "Tuvu" ("Close") ļauj ieskatīties trauslās, sirsnīgās puiku attiecībās. Filmas pirmizrādē režisors neslēpa asaras: "Tas ir veltījums visiem maniem draugiem, ko esmu zaudējis." Cilvēki ir aizdomīgi un uzdod nevajadzīgus jautājumus, uz kuriem zēni pat nezina atbildi. "Vai jūs esat kopā? Vai starp jums jau kaut kas ir bijis?" jautā puikas mamma. Maza neērtības sajūta paraug pirmajā atsvešinātībā. Sapnis par nešķiramu draudzību, pat bez apzināta zemteksta, pamazām izbalē un notikumu gaitā pārvēršas traģēdijā.

Izrādās, ka būt tuvu ir grēks. Un uz kā sirdsapziņas? Uz skolas bērnu ziņkārības vai ģimenes nevērības nekad neizsmeļamā sāpju kausa rēķina?

Bet ģimenes lietas, ne bez smagas sirds spazmām, cilā arī klasiķi. Režisors Džeims Grejs (James Gray) stāsta  par bērnības drāmu 80. gadu Amerikā dzimtā, kuras uzvārds ir Tramps. "Armagedona laiks" ("Armageddon Time"). Draudzība starp klases biedriem, no kuriem viens ir baltādains, bet otrs ar tumšu ādas krāsu tika uzskatīta par nevienlīdzīgu, pat ja no šodienas viedokļa tā ir klišeja, tajā ir darvas smagums. Policija savāc tikai vienu no viņiem. Uzminiet kuru?

Kurš ir devis tiesības nogalināt? Kurš ir devis tiesības pārdot sevi par 50 eiro?

Neviens. Tu pats sodi sevi. Tu spried tiesu pār citiem. Kino to piedāvā gan politiskos, gan sociālos, gan žanriskos kontekstos.

Franču klasiķes Klēras Denī (Claire Denis) "Zvaigznes dienas vidū" ("Stars at Noon") ir jaunības stāsts, kas salīdzināms ar lielajiem un trauslajiem franču "Jaunā viļņa" kino laikiem, kad ceļa filmas motīvs un mazs kriminālstāsts uz mazsaprotamu politisku motīvu bāzes ir katalizators mīlas drāmai starp diviem nejaušiem svešiniekiem, kuri abi ir ķezā. Viņi ir cilvēki gandrīz bez pagātnes un gandrīz bez nākotnes. Viņa ir bez pases un naudas un gatava pārdot savu skaisto ķermeni vienas nakts vīrietim, ja vien viņš uzsauc spirdzinošu alkoholisku kokteili un viņam ir 50 eiro. Devalvācija uz abpusējas vientulības un izmisuma robežas, taču jūtu impulsiem noticēt ir iespējams.

Žanra spēles noteikumus izsmalcināta neonoir stilā ievērojis Dienvidkorejas režisors Parks Čan Vuks (Park Chan-Wook) stilistiski satraucoši skaistā filmā "Lēmums aiziet" ("Decision to Leave"). Detektīvstāsts, kad nelaimes gadījums rada pamatotas aizdomas par perfektu slepkavību, ir tas rēbuss, ko ir vērts risināt kopā ar režisoru. Sveicieni no Alfrēda Hičkoka ir tieši vietā, bet filmas fināls, ko, protams, būtu negodīgi atstāstīt, ir viens no skaistākajiem vizuāli un arī žanriski. Pat romantiski, kas nuāram mazliet atļauts. Protams vīrietis un sieviete ir atbilstoši klasiskajai tradīcijai un mūsdienu interpretācijai.

Lepnība, izšķērdība, rijība, alkatība ir uzskatāmi par nāves grēkiem

Un diemžēl tas attiecas uz realitāti, bet spilgtākais  jaunais kino to interpretē. Sākot ar ignoranto attieksmi pret bēgļiem un emigrantiem, kas nav tikai Ukrainas aktuālais konteksts, bet tā ir arī vecās Eiropas problēma attieksmē pret iebraucējiem.

Eiropas kino klasiķu, brāļu Žana Pjēra un Luka Dardēnu (Jean-Pierre Dardenne, Luc Dardenne) filma par jauniešiem, kuri dzimuši Āfrikā, pusnelegāli gadiem ilgi dzīvo Beļgijā un ļoti vēlas būt brālis un māsa "Torijs un Lokita" ("Tori and Lokita"). Stāstam nav laimīgu beigu.

Ne gluži tāpat, bet citā tonalitātē par mūsdienu civilizācijas izvirtību un ceļu uz iznīcību rūgti smejas zviedru režisors Rūbens Estlunds (Ruben Ostlund), kurš ir šī gada Kannu uzvarētājs absolūtā mērogā, jo viņa filmu par labāko atzina gan Arthouse žūrija, gan galvenā Kannu kinofestivāla starptautiskā žūrija, piešķirot "Zelta palmas zaru" filmai "Skumju trīsstūris" ("Triangle of Sadness"). Satīriskā komēdija, kas veidota kā triptihs par pasaules izvirtību, pārēšanos un naudas bezvērtību, kritiskā situācijā lika skaļi, ļoti skaļi  un skumji smieties par pasauli, kurā dzīvojam. Krievu oligarham piederošās jahtas kapteinis ir alkoholiķis, kurš sen vairs nevada savu kuģi, un viņi turpina ēst vakariņas, sākoties vētrai un tai sekojošajai jūras slimībai ar visiem saprotamām sekām. Tiem, kas izdzīvos, vēl priekšā eksistenciāls pārbaudījums ar Robinsona Krūzo neapdzīvotas salas pieredzi. Kurš no mums pēc būtības šai pieredzei ir gatavs?

Jaunais kino  mums neglaimo. Bet varbūt tā ir labākā ziņa nākotnei. Mēs esam izsmēluši savus cilvēciskos resursus, mēs esam uz robežas. Mēs saprotam, ka esam grēka gabali. Bet – cik labi, ka kino mūs nesaudzē.

Kļūda rakstā?

Iezīmējiet tekstu un spiediet Ctrl+Enter, lai nosūtītu labojamo teksta fragmentu redaktoram!

Iezīmējiet tekstu un spiediet uz Ziņot par kļūdu pogas, lai nosūtītu labojamo teksta fragmentu redaktoram!

Saistītie raksti

Vairāk

Svarīgākais šobrīd

Vairāk

Interesanti