Cik tālu esi gatavs iet? Žurnālista Jāņa Vingra pārdomas par filmu «Kara fotogrāfs»

Rīgas Starptautiskajā kino festivālā (Riga IFF) 17. oktobrī būs skatāma režisora Borisa Benjamina Bertrama dokumentālā filma “Kara fotogrāfs” ("Krigsfotografen") – kara un konfliktu zonu fotožurnālista Jana Grārupa kinoportretējums. Pārdomās par filmu dalās žurnālists un režisors Jānis Vingris.

Rīgas Starptautiskajā kino festivālā (Riga IFF), kas šogad norisinās no 15. līdz 25. oktobrim, vienpadsmit dienās tiek izrādītas 129 filmas, seansus piedāvājot gan klātienē, gan tiešsaistē. Festivāla programmā šogad – pasaules kinofestivālos atzinību guvuši darbi, drosmīgi skatupunkti no Baltijas jūras reģiona un Ziemeļvalstīm, talantīgas debijas un ilgi gaidīti pašmāju kinodarbi.

Sabiedrisko mediju portāls LSM.lv lasītājiem piedāvā iepazīties ar filmām, kas ir ne tikai augstvērtīgi mākslas darbi, bet arī rosina pārdomas un diskusijas par sabiedrībai aktuāliem tematiem.

Par vienpadsmit Riga IFF filmām raksta cilvēki, kuru personiskā un profesionālā pieredze sniedz īpašu ieskatu filmas tematikā, lai caur kultūras un kino prizmu veicinātu domu apmaiņu par pasaulē un Latvijā notiekošo.

Jans Grārups ir fotogrāfs, un viņš dodas uz pasaules karstajiem punktiem melnbaltās fotogrāfijās iemūžināt neglaimojošas patiesības par cilvēci jeb kara šausmas.

Pilna pasaule ar dēkaiņiem un adrenalīna medniekiem, bet cik no viņiem ir ģimenes cilvēki? Cik no viņiem turpinātu to darīt, ja mājās viņus gaidītu bērni? Jans ir četru bērnu tēvs, tomēr dodas uz karstajiem punktiem visā pasaulē – uz Irāku, Sudānu, Centrālāfriku, Čečeniju, Ruandu un citur. Kādu iespaidu tas atstāj uz ģimeni un attiecībām ar bērniem? Kā tas tieši ir ietekmējis viņa ģimeni, filma nepaskaidro. Vien to, ka trīs vecākie bērni ir no viņa šķirtās laulības. Sirsnīgie arhīva video kadri ar laimīgo Jana ģimeni pirms desmit gadiem, kas ik pa brīdim caurvij filmu, kontrastē ar mūsdienu Grārupa un bērnu attiecībām. Acīmredzami kaut kas ir mainījies. Jana ceturtais bērns ir vēl maziņš, par attiecībām ar šī bērna māti filma nestāsta.

Personīgi man šis jautājums šajā tēmā interesē visvairāk, jo arī es esmu bijis karstajos punktos Austrumukrainā, Irākā un Sīrijā, un šo braucienu laikā ir bijis jāpieņem lēmumi par to, cik tālu es esmu gatavs iet laba materiāla iegūšanai.

Komplicēts jautājums ar plašu sajūtu gammu, bet ar vienkāršu atbildi – būtu uzdrošinājies daudz vairāk, ja mājās negaidītu ģimene.

Bet Jana Grārupa fotogrāfijas ir fantastiskas. Kā radītas izstāžu zālēm un lielizmēra rāmjiem uz sienām. Viņš ir daudzu fotogrāfijas balvu ieguvējs gan dzimtajā Dānijā, gan visā pasaulē. Iespējams, Grārupa dzīve ir balansējusi starp perfektā kadra medībām daudzajos klejojumos trešajās pasaules valstīs bēdām pa pēdām un laimīgu, bet tomēr nedaudz garlaicīgu ģimenes dzīvi mierīgajā, pārtikušajā Dānijā.

Filma seko Grārupam laika posmā, kad viņa bijušajai sievai un pirmo trīs bērnu mātei ir diagnosticēts neārstējams smadzeņu vēzis. Pusaugu bērni zaudē māti, bet tēvs ir grūta lēmuma priekšā: kā balansēt starp iztikas pelnīšanu – regulāro braukšanu uz konflikta zonām – un tēva pienākumiem. Pēc ilgāka laika Jana mājās atkal ir ievākušies trīs viņa vecākie bērni, ar kuriem jāmēģina nodibināt tuvākas attiecības. Senāk Grārups mēdza sevi un ģimeni mierināt, ka bērniem vienmēr paliks māte, ja kādā tālā pasaules malā no snaipera šāviena vai pašnāvnieka spridzinātāja uzbrukumā ies bojā viņu tēvs. Bet liktenis ir lēmis savādāk – Jans paliek vienīgais vecāks saviem trim vecākajiem bērniem.

“Tiekamies pēc nedēļas,” pirms kārtējā brauciena uz Irāku bērniem saka Grārups.

Atvadīšanās nav tik emocionāla, kādu varētu iedomāties brīdi pirms tēta došanās uz vienu no bīstamākajām valstīm pasaulē.

Man šī filma patika un bija interesanta arī tāpēc, ka pirms nepilna gada biju tajā reģionā – Irākas un Sīrijas kurdu kontrolētajās teritorijās. Līdzīgos irākiešu viesnīcu vestibilos tikos ar fikseriem (palīgiem), plānoju un organizēju braucienus uz bēgļu nometnēm, cietumiem ar ''Islāma valsts'' kaujiniekiem, robežas šķērsošanu uz Sīriju. Garajos gaidīšanas un neziņas brīžos ķēru labāku viesnīcas wi-fi un sazvanījos ar ģimeni Latvijā.

“Citi žurnālisti to nedara, viņi nepakļauj sevi tik lielam riskam,” filmā Grārupam saka viņa fikseris, kad viņi ir ceļā uz ''Islāma valsts'' kaujinieku ieņemto Mosulu.

Tā tas acīmredzot ir – to var redzēt fotogrāfijās un Grārupam sniegtajā atzinībā visā pasaulē.

Šoreiz ar vēl pāris citu aģentūru fotogrāfiem Jans atrodas Mosulas kauju pašā epicentrā, kur irākiešu armija lēnām atkaro sagrauto pilsētu no ''Islāma valsts'' kaujiniekiem. Gaisā virmo nāves smaka, kaujas notiek burtiski blakus un, lai negadītos ceļā pretinieka snaipera lodēm, pārvietošanās starp ēkām un kvartāliem notiek skriešus.

“Kara fotogrāfs” pievienojas citām atzinību sasniegušajām dāņu kara dokumentālajām filmām “Armadillo” un “Mans karš”. Starp citu, Grārups ar savu foto izstādi un meistarklasi ir bijis arī Latvijā.

Filma “Kara fotogrāfs” Riga IFF programmā būs skatāma 17. oktobrī kinoteātrī “Splendid Palace” un tiešsaistē.

Kļūda rakstā?

Iezīmējiet tekstu un spiediet Ctrl+Enter, lai nosūtītu labojamo teksta fragmentu redaktoram!

Iezīmējiet tekstu un spiediet uz Ziņot par kļūdu pogas, lai nosūtītu labojamo teksta fragmentu redaktoram!

Svarīgākais šobrīd

Informējam, ka LSM portālā tiek izmantotas sīkdatnes (angļu val. "cookies"). Turpinot lietot šo portālu, Jūs piekrītat, ka mēs uzkrāsim un izmantosim sīkdatnes Jūsu ierīcē. Uzzināt vairāk

Pieņemt un turpināt