"Es droši vien esmu ļoti subjektīva, bet, manuprāt, ”Četri balti krekli” ir visu laiku vislabākā filma Latvijas kino vēsturē,” – tā par 1967. gadā Rīgas kinostudijā radīto režisora Rolanda Kalniņa ekrāna darbu saka kinokritiķe Dita Rietuma.
"Mums jau neteica, kāpēc aizliedza,” atceras režisors Rolands Kalniņš. "Jo formāli šī filma nav aizliegta ne Latvijā, ne Maskavā – nav tāda dokumenta! Tā bija savstarpēja vienošanās starp mūsu kinematogrāfijas vadību un Maskavu.
Kā saprotu, visa sākums bija Ilmārs Īverts. Viņš noskatījās filmu, pateica paldies, un pēc tam viss sākās...
Jau nākamajā dienā filma mums bija jāsūta uz Ļeņingradu dublāžai, un te pēkšņi mums pasaka, ka… nav jāsūta.”
Brīvdomīgais optimists Cēzars Kalniņš
Filmas stāsts, kas tā sabiedēja funkcionārus, bija par jaunekli Cēzaru Kalniņu, kas raksta brīvdomīgas dziesmas un muzicē pašdarbības ansamblī "Optimisti”. Kādā no koncertiem ierodas kultūras darbiniece Anita Sondore, kas uzraksta sūdzību par frivoliem tekstiem.
Anita Sondore: "Es uzskatu, ka šīs dziesmas "Pirmo tikšanos" un "Šūpulīti" tādā veidā nevar atskaņot mūsu jaunatnei."
Cēzars Kalniņš: "Un ko ta jūs pavēlēsit atskaņot tai jaunatnei? Varbūt "Māte teica Jancīšam?""
Galvenos varoņus spilgti atveidoja Uldis Pūcītis un Dina Kuple.
Drosmīgi ir filmas teksti, un drosmīga ir kinovaloda, kuras nozīmi izceļ eksperte Kristīne Matīsa: "Rolanda Kalniņa filma ir ļoti īpašs gadījums Latvijas kino vēsturē – kā svaiga gaisa malks! Ja piecdesmitajos gados visi vēl dzīvojuši padomju propagandas gaisotnē, sešdesmitie visā pasaulē nāk ar studentu revolūcijām, ar brīvības sajūtu. Tieši šis aspekts filmai ļauj iekļauties pasaules kontekstā – un šādā skatījumā tas ir rets piemērs latviešu kino vēsturē.”
Jaunā viļņa estētika
Par pasaulē aktuālo un jaunā viļņa estētiku "Četros baltos kreklos" runā arī režisore Kristīne Želve: "Pirmām kārtām šī filma Latvijas kino pasaulē ienāca ar svaigu elpu tieši kino vizualitātes meklējumos.
Filmas vizuālais tēls tika veidots it kā viegls, it kā ļoti vienkāršs, atturīgs. Te parādās Rīgas tēls šķietami dokumentālā, dabiskā veidā. Tajā pašā laikā redzam, cik smalki ir veidotas mizanscēnas!
Aktieri tajās ir izkārtoti ļoti smalki, taču atstāj ļoti dabisku iespaidu.”
Te liels nopelns arī operatoram Mikam Zvirbulim. Ekrānā dažādās situācijās ar prieku atpazīstam arī tālaika personības – Jāzepu Pīgozni, Imantu Kalniņu, viņa brāli Viktoru Kalniņu jeb Viku, Oļģertu Kroderu, Roberta Ligera pantomīmu. Dita Rietuma teic – šis niķis raksturīgs arī franču jaunā viļņa režisoriem, kuri filmēja savus draugus, paziņas un bohēmisko vidi.
Brīnišķīgais zaudētājs
Kā īpašu vērtību Kristīne Želve izceļ galveno varoni. "Tas vis nebija ierastais pozitīvais varonis, tas nebija arī negatīvais varonis, kas filmas laikā kaut ko saprot, pāraug un kļūst labs. Cēzars Kalniņš bija pilnīgi suverēns tēls – mākslinieks, dumpinieks, nesaprastais. Ir tāds skaists angļu teiciens – "beautiful loser”. Ulda Pūcīša Cēzars bija šis brīnišķīgais zaudētājs, ar kuru var identificēties jebkura laika jauns cilvēks, jauns mākslinieks.”
Cēzars Kalniņš: "Publika jau ar otro dziesmu metās mums pa draugam un smējās, aplaudēja un prasīja atkārtot, bet jūs arī tanī pašā zālē sēdējāt, tanī pašā vakarā, dīvaini.."
Anita Sondore: "Nu, kas tur dīvains – lēti aplausi glaimo patmīlībai, kamēr nopietna kritika kaitina, sen zināma lieta."
Cēzars Kalniņš: "A, elpojiet dziļi! Nūūū, man jau trūkst pieredzes, biedrene Sondore. Profesionāļi, bez šaubām, elpo dziļi un visu norij, acis nepamirkšķinādami, ar visām zemēm un asakām."
Kā trešo zīmīgo aspektu Kristīne Želve min šī stāsta dziļo iegrimi sociālajā realitātē: "Filmas varoņi ļoti precīzi un ar ironiju runāja par to, kā jūtas mākslinieks vai kā vispār jūtas cilvēks, kurš grib būt brīvs, bet tiec cenzēts, kontrolēts, un nevari būt tāds, kāds esi – ka tev tiks apcirsti spārni. Un šīs aksiomas precizitāti diemžēl arī ļoti skaudri pierādīja filmas tālākais liktenis.”
Galvenais aizlieguma iemesls
Vislielākais šīs kinolentes aizlieguma iemesls bija jauniešu estētiskās audzināšanas sēdes skats. "Šī aina faktiski ir vispašnāvnieciskākais gājiens, jo lugā jau tādas ainas nav,” atgādina Kristīne Matīsa.
"Filmas veidotājiem gluži nejauši iekārtojuma ziņā bija izdevies nokopēt kādu Centrālkomitejas priekšnieka kabinetu.
Protams, Ļeņina ģīmis pie sienas un uzraksts "Māksla pieder tautai"… Kā rakstīja Inga Pērkone – viņi pagrieza spoguli pretī šiem filmas pieņēmējiem, filmas instancēm.
Protams, šiem ļaudīm bija pretīgi skatīties šajā spogulī…"
Sliktie "Bītli" un kaitīgais radio
Jā, sliktie "Bītli", radio... Ironiskā veidā tieši mūzika, kura bija strīda objekts pašā stāstā, ir tā, kas sāka patstāvīgu dzīvi vēl pirms filmas pabeigšanas. Imanta Kalniņa dziesmas ar Māra Čaklā vārdiem Liepājas koncertos spēlēja grupas "Santa" un "2xBBM".
"Mūzikai filmā nav patstāvīga uzdevuma, tomēr bez šīm dziesmām vispār nebūtu filmas! Jā, mūzika kļuva par dramaturģiskā materiāla līdzdalībnieci," stāsta Rolands Kalniņš.
Lai izvēlētos komponistu, tika rīkots konkurss, kurā vajadzēja uzrakstīt melodiju tikai tituldziesmai. Režisors atceras, ka konkursā piedalījās Ģederts Ramans, Romualds Kalsons, Imants Kalniņš un Ļudgards Gedrāvičs.
"Kad noklausījāmies, mums likās, ka vistuvāk ir Imants Kalniņš un Ļudgards Gedrāvičs. Viņi vairāk izjuta dziesmas būtību. Viņi nedeva tikai melodiju, kuru tu vari trallināt līdzi, bet viņiem bija dzejas zemteksts tieši caur mūziku. Bija ļoti grūti izšķirties, tomēr man šķita, ka tieši Imantā slēpjas lielāka bagātība,” stāsta Rolands Kalniņš.
Pēc pāris gadiem šī bagātība kļuva par grupas "Menuets" repertuāru, un vēl šodien ar to dalāmies gan uz skatuves, gan mājas ballītēs. Mūziku kanonizēja tauta, bet ekranizējumu – profesionāļi.
