Būt vai nebūt? Kinokritiķes Dairas Āboliņas pārdomas pēc Berlināles

Šī gada Berlīnes starptautiskais kinofestivāls ir noslēdzies. Tas notika klātienē ar jaunajai "normalitātei" raksturīgajiem ierobežojumiem: 50% zāles aizpildījumu, Covid-19 vakcinācijas sertifikātu uzrādīšanu, pērkot pat kafijas tasi, sabakstītu deguna gļotādu, ik dienas nododot testus ap Marlēnas Dītrihas laukumu uzstādītajos medicīnas punktos. Protams, sejas maskas visās festivāla lokācijās un kino zālēs. 2021. gadā festivāls pandēmijas dēļ vispār tika atcelts, vien izziņojot festivāla filmu izlasi. Atbilstošs bija gandrīz hamletisks jautājums – būt vai nebūt? Kaut gan arī atrodoties uz vietas šogad, tieši šis jautājums nezaudēja savu aktualitāti gan skatoties filmas, gan analizējot rezultātus.

Latviešu šūpuļ-filma

Fakts, ka kino tirgus segments tika pārcelts tiešsaistes režīmā cilvēku plūsmu festivālā būtiski samazināja. Tradicionāli Latvijas kino pulsu kino festivālā nodrošināja mūsu kino stends, kas šogad izpalika. Taču konkursa skatē "Generation K Plus", kas gadu gaitā jau pierādījusi interesei par Latvijas filmām, vairākkārt tās arī godalgojot ("Mammu, es tevi mīlu" 2013. gadā; "Es esmu šeit" 2016. gadā), šogad tika iekļauta vilnas filca tehnikā veidotā animācijas filma "Čuči čuči", kas producēta studijā "Atom Art" un to veidojusi režisore Māra Liniņa un māksliniece Ūna Laukmane kopā ar savu radošo komandu.

Filmiņa sirsnīgi vizualizēja pazīstamo latviešu šūpuļdziesmu "Aijā, žūžū, lāča bērni", un atstāšana bez balvas, filmas vērtību nekādā ziņā nemazina.

Maza filma, liela uzvara

Režisora M. Naita Šjāmalāna (M. Night Shyamalan) vadītā žūrija, kam tika uzticēts izraudzīties Berlināles laureātus, iespējams, kļuvusi par vienu no nemīlētākajiem, kritizētākajiem un apšaubītākajiem vērtētājiem šī festivāla pastāvēšanas laikā.

Tas, ka kritiķu vērtējumi atšķiras no žūrijas godalgotās listes, pats par sevi nav nekas īpašs. Tā notiek. Filmām lineālu nepieliksi un absolūti mākslas kritēriji neeksistē.

Berlīnes "Zelta lācis" piešķirts jaunas režisores Karlas Simonas filmai " Alcarras", kuras nosaukums apzīmē ģeogrāfisku vietu Spānija un ir vienkāršs, cilvēciski piezemēts jeb sazemēts stāsts par persiku dārzu, kuru no paaudzes paaudzē kopj maza ciemata ļaudis. Tā ir viņu pasaule, viņu dzīves veids, viņu dzīves jēga un iztikas avots. Un tad ierodas civilizācija, baltu furgonu kolonas veidā. Šī dārza vietā ir plānots uzstādīt saules baterijas. Tik pat labi tas ir Čehova ķiršu dārzs, cik Blaumaņa ošu gatve… Filmā piedalās neprofesionāli aktieri un režisore atzīst, ka persiku dārzs ir viņas personīgās bērnības atmiņas. Nenoliedzami sirsnīgi, tik pat labi par mūsu katra sajūtu par izdzīšanu no Paradīzes dārza.

Maza filma, liela uzvara, kas visticamāk neieies kino vēsturē.

"Pētera fon Kanta" neīstās asaras

Bet līdz kinozālēm noteikti nonāks vairākas citas, daudz radikālākas kino autoru filmas un tēmas. Vispirms par Fransuā Ozonu un viņa "Pētera fon Kanta"("Peter Von Kant") neīstajām asarām. Vai gan Berlīnes kinofestivālu vispār varēja atklāt vēl cildinošāk nekā godinot un tomēr principiāli pārfrāzējot Rainera Vernera Fasbindera septiņdemsmito gadu šedevru "Petras fon Kantas rūgtās asaras"(1972), ko piedāvāja jaunākā Fransuā Ozona filma? Varbūt kādam citam režisoram, kas Eiropas autorkino nozīmē kaut ko mazāk nekā Fransuā Ozons, tas īsti nebūtu atļauts… Tieši 50 gadi šķir šīs divas filmas. Tie, kas kaut mazliet pārzina kino vēsturi, zina šo vācu klasiķa Fasbindera filmu, kuras centrā ir trīs seksuāli uzlādētas sievietes. Fransuā Ozons saglabā kaislību trīsstūri, taču veic dzimuma maiņu. Petra ir kļuvusi par kinorežisoru Pēteri, kura pusmūža palīgs joprojām pienes šampanieti pēc pirmā galvas mājiena, taču glicerīna asaru iemesls būs kāds neprātīgi pavedinošs jauneklis, kurš varētu kļūt par viņa filmas jauno zvaigzni, ja vien labi uzvedīsies. Protams, ka šī dēka būs lemta neveiksmei vismaz no Pētera puses.

Fransuā Ozons pat bez slēpšanās par savas filmas galvenā varoņa prototipu padara savu jaunības elku, pašu Raineru Verneru Fasbinderu, kura seksuālā orientācija bija nojaušama "starp kadriem" pat tad, ja viņa filmu galvenā varone bija sieviete.

Bez spēles ar dzimuma maiņu, Ozons ir mainījis arī filmas žanru padarot to melodramatisku, kas ietver arī komismu. Pēc šī piedzīvojuma ar kino citātu spēli, būs liels pieprasījums arī Latvijas festivālu ainavā un tam sekojoši publika to dabūs arī uz lielā ekrāna.

Vīrusa ēras strupceļš

Kaut arī vairums no filmām, kas šogad nonāks kino zālēs, vēl vismaz daļēji būs uzsāktas pirms vīrusa ērā un īstā pandēmijas kino raža mūs vēl gaida, 

festivāla filmu atlase ļoti daudz ko pasaka par cilvēces strupceļa sajūtu.

Emociju spektrs ir plašs un optimisma ir maz, kaut arī izcils kino, neatkarīgi no tēmas smaguma, apliecina spēku kāpt āra no pašu izraktajām lamatām. Tā filmā "The Passengers of the Night" atspoguļota vientulība vai nepiepildīta seksualitāte, kad pēcoperācijas rēta uz sievietes krūts diemžēl ir arguments, kāpēc viņas vīrs ir aizgājis pie citas. Kaut arī pat Šarlote Geinsbūra šo filmu nepadarīja par festivāla notikumu, tā reflektēja daudzas tēmas, kas vairs nepārsteidz un zaudējušas tabu statusu. Zaudēts darbs, zaudēts vīrietis, pusaudži, kuri vēl meklē savu identitāti un jauna narkomāne, kuru sieviete emocionāli adoptē bez ilūzijām, ka varēs atrisināt viņas jaunības problēmas.

Franču vecā kaluma režisore Klēra Denī saņēma "Sudraba lāci" par režiju, kaut arī viņas filmu "Both Sides of the Blade" ar Žiljetu Binošu un Vincentu Lindonu kopumā nevar uzskatīt par lielu sasniegumu pat viņas pašas filmogrāfijā. Filmā viņas varone ir kopā ar diviem vīriešiem vienlaicīgi – gan ar savu tagadnes izvēli, gan savu no pagātnes ielauzušos jaunības mīlestību. Citējot režisores teikto, vīrietim šāda atļaušanās tiktu akceptēta daudz vieglāk nekā sievietei.

Satraucošāka likās šveiciešu filma "A Piece of the Sky", kas atklāj kāda jauna laimīga pāra drāmu pēc tam, kad vīram tiek atklāta nāvējoša diagnoze, kuras blakne ir aizdomas par iespējamo interesi par incestu. Filmā kā antīkā traģēdijā darbojas arī koris, burtiski nodziedot katras nākošās epizodes gaidāmo saturu.

Pilnīgi bez ievērības žūrija atstāja gan itāļu režijas vecmeistara Paolo Taviāni klasiskās tradīcijās veidoto filmu "Leonora addio", gan vairākus radikālus autorkino darbus.

Latvijā labi pazīstamais austriešu režisors Ulrihs Zeidls sev raksturīgā melnā humora manierē stāsta par novecošanu un mūžīgās jaunības trakumu jaunajā filmā "Rimini". Galvenais varonis ir estrādes dziedātājs, kurš joprojām pārtiek no savas pagātnes pielūdzēju aplausiem, ar saviem saldsērīgajiem šlāgeriem atgādinot, ka jaunība nenāks vairs ne viņam, ne viņām. Darbu apvienošanas kārtībā viņš sniedz arī miesiskus pakalpojumus vecajām dāmām. Dramatismu piešķiļ ne tikai tas, ka melnas mežģīnes nespēj kompensēt savītušas miesas krokas, bet fakts, ka vairāki no šiem ļaudīm joprojām kopj paši savus vēl dzīvos vecākus, kuri šīs fiziskās infantilās izklaides ir spiesti noklausīties no blakus istabas. 

Berlīnes kinofestivāla  viena no skaļākajām novitātēm bija kanādieša Denī Kotē filma "That Kind of Summer", kuras centrā trīs jaunas sievietes, kuras mēģina sakārtot savas dzīves, dodoties 26 dienu retrītā kopā ar diviem psihiatriem. Viņu problēma ir nepiesātināma, neapmierināma seksualitāte. Viņas ir skaistas, individuālas un nespēj būt laimīgas ne fiziski, ne emocionāli. Fiziska tuvība nesniedz tuvību. Viņas ir gatavas lūgties, gatavas izlikties, gatavas mīlēties bez robežām, gatavas pazemot un pazemoties, lai tikai kaut ko justu. Viena no viņām savus dēmonus pārvērš mākslas darbos.

Būtu tik lieliski, ja filmas darbotos kā psihoterapija sasāpinātām sirdīm un dotu cerību uz atveseļošanos. Jaunā "normalitāte" kāpj ārā no ekrāna un kādam tā trāpīs stiprāk, kādam vieglāk. Bet trāpīs.

 

Kļūda rakstā?

Iezīmējiet tekstu un spiediet Ctrl+Enter, lai nosūtītu labojamo teksta fragmentu redaktoram!

Iezīmējiet tekstu un spiediet uz Ziņot par kļūdu pogas, lai nosūtītu labojamo teksta fragmentu redaktoram!

Vairāk

Svarīgākais šobrīd

Vairāk

Interesanti

Informējam, ka LSM portālā tiek izmantotas sīkdatnes (angļu val. "cookies"). Turpinot lietot šo portālu, Jūs piekrītat, ka mēs uzkrāsim un izmantosim sīkdatnes Jūsu ierīcē. Uzzināt vairāk

Pieņemt un turpināt