Ieva Augstkalna: Kas pamudināja veidot filmu par Bruknas Kalnu svētību kopienu, jo, cik noprotu, stāsts par šo vietu nebūt nav nekas jauns. Kas bija tā motivācija veidot filmu par to?
Varis Piņķis: Es veidoju šo filmu, apzinoties, ka ir diezgan daudz materiālu par šo vietu, bet pārsvarā šis materiāls ir par harismātisko mācītāju Andreju [Mediņu], par viņa personību, kas, protams, ir padziļinātas izpētes un apbrīnas vērta, taču šīs filmas rakurss ir caur šo varoņu, caur Bruknas kopienas iedzīvotāju prizmu.
Filma šoreiz nav par Andreju, bet gan par cerību, kas mīt cilvēkos, kuri ir savas dzīves pašā zemākajā punktā.
Aprunājoties ar tur dzīvojošajiem, kādu, jūsuprāt, nākotni viņi redz? Vai šie cilvēki primāri lūkojas ar skatu nākotnē vai tomēr katra viņu diena ir solis ceļā uz rītdienu? Respektīvi, viņi sevi meklē vai glābj?
Tas ir tāds tehniskas dabas jautājums, kā katrs no viņiem sevi pozicionē. Skaidrs, ka visi viņi grib piedzīvot dvēseles izmaiņas. Respektīvi, viņi beidzot gribētu rezumēt un atrast gaismu, kas katrā cilvēkā eventuāli arī ir. Citiem tās ir vairāk, bet citiem mazāk.
Ja atmiņa mani neviļ, filmā ir arī varoņi, kuri tomēr aiziet no kopienas. Šie cilvēki tā rīkojas impulsu vadīti vai tomēr tas ir apzināts lēmums?
Es gan nezinu, kāda ir statistika, bet, manuprāt, Brukna nav simtprocentīga dvēseļu dziedinātava. Tur esot, es neloloju ilūzijas, ka šie cilvēki visi atgriezīsies dzīvē izdziedēti. Es drīzāk domāju, ka stāsts ir par to, ka viņu dzīvē ir bijis tāds gaišs, pašapzinīgs posms, kas, ļoti ticams, palicis atmiņā kā apziņa, ka viņu dzīvē ir vieta, kur viņi vienmēr var atgriezties. Ir cilvēki, kas tur bijuši jau astoņas reizes, cits ir aizgājis pēc pirmās kafijas padzeršanas. Katrs gadījums ir citāds un individuāls.
Bruknas kopiena arī savā mājaslapā sevi pozicionē kā ģimeni. Kas, jūsuprāt, šos cilvēkus vieno, lai tos sauktu par ģimeni, neskaitot šo dzīves zemāko punktu?
Es domāju, ka šoreiz tas nav fakts, ka ir tikusi nodibināta ģimene, bet drīzāk mērķis, uz kuru tiem vajadzētu tiekties. Viņus vieno, pirmkārt, vide, kur nav mobilo telefonu, kur ir ļoti daudz reāla, fiziska darba, līdz ar to daudz izaicinājumu, otrkārt, arī lūgšanas un arī vēlme noticēt sev. Turklāt visi šie cilvēki tur dzīvo pēc savas brīvas gribas.
Faktiski viņus vieno arī kaut kāds kailums, jo, dzīvojot šādos apstākļos, tu neizbēgami satiecies pats ar sevi, ar savas dvēseles ēnas pusēm. Mērķis ir ne tikai atskurbt fiziski, bet arī garīgi.
Bet, protams, ne visiem tas izdodas un ne visi to spēj. Tas ir tikai normāli, jo šo cilvēku izejas punkts nav bijis vienkāršs, liela daļa uzauguši bērnunamos vai nelabvēlīgās ģimenēs, ir arī pamesti un nevienam nevajadzīgi cilvēki. Pats svarīgākais, lai viņi noticētu, ka viņi ir vērtīgi, ka viņi ir kādam vajadzīgi.
Ko, jūsuprāt, atspoguļo "Latvijas koda" filmas un kā jūsu filma iekļaujas un papildina šo filmu kopumu?
"Latvijas koda" filmas ir ļoti labs projekts, kurš, manuprāt, komentārus neprasa, jo pats nosaukums ir diezgan pašpietiekams. Visas filmas ļoti dažādos rakursos dokumentē mūsu šodienu. Manuprāt, mūsdienās mēs esam ļoti satraukušies par lielo, globālo loku mums apkārt, un, dzīvojot šajā abstraktajā, vispārējā baiļu un agresijas burbulī, mēs aizmirstam, ka mums apkārt daudz svarīgāks ir šis mazais, šaurais loks, kas koncentrējas domās par to, ko es varu izdarīt savā ģimenē, darbā un apkārtnē. Tieši Bruknas kopiena ir ļoti šaurs, noslēgts, konkrēts loks.
Metaforiski izsakoties, tur dzīvojot, es sapratu, ka iztaisnot sarūsējušu naglu un iedzīt to vajadzīgajā vietā ir tikpat nozīmīgi un svarīgi kā izveidot izrādi.
Ko jūsu filma kopumā varētu mainīt vai ir jau mainījusi? Vai kino uzdevums un spēks ir iespaidot kaut kādus sociālus procesus?
Es domāju, ka tas nav jautājums par kino, bet par mākslu kopumā. Es tam svēti ticu, tāpēc es esmu radošās profesijas pārstāvis.
Mākslai ir spēja darīt mūs cilvēcīgākus, pilnīgākus. Šī filma kaut kādā mērā kalpo tam. Vai tā mainīs kāda dzīvi, manuprāt, tas ir atkarīgs no skatītāja tā brīža dvēseles stāvokļa.
Kādam tā paslīdēs garām kā kārtējā filma, bet citu konkrētajā dzīves posmā uzrunās. Lai gan liela daļa zināja par Bruknu arī pirms filmas un, iespējams, pazina arī pašu Andreju, tikpat daudz bija arī tādu, kas par to neko nezināja. Tas liek domāt, ka filmai ir kaut kāds informatīvs labums.
Vai, jūsuprāt, televīzijas īsfilmas formāts ir bijis ērts, lai pateiktu visu, kas stāsta, problēmas un parādības ietvaros ir iespējams?
Divdesmit sešas minūtes ir formāts, kurš ļauj pateikt daudz, bet šajā gadījumā tēma prasa izvērsumu. Šoreiz es izvēlējos veidot filmu pēc mozaīkas principa. Faktiski šo filmu varētu salīdzināt ar tādu kā miniatūru. Tajā ir aizķerti vairāki diedziņi, kas veido šo sajūtu. Es uzskata, ka neesmu izstāstījis lineāru stāstu, tādā gadījumā būtu jāseko vienam varonim, kurš tur ienāk, dzīvo, domā un, iespējams, aiziet. Ja es taisītu pilnmetrāžas filma, es noteikti vairāk sekotu šo varoņu dinamikai.
