Filmu "Mans laulību projekts" Signe Baumane iecerēja, vēl strādādama pie sava iepriekšējā pilnmetrāžas animācijas darba "Akmeņi manās kabatās": "Es gribēju uztaisīt filmu par savu otro laulību. Esmu divreiz precējusies. Tas ir laulību labākais skaits – divas reizes. Es nodomāju, ka tajā stāstā ir dramatiski pavērsieni, noslēpumi, arī kultūru sadursmes, [..] un es nolēmu to izstāstīt."
Sacīts – darīts, 2015. gada septembrī Baumane sāka rakstīt scenāriju, kā parasti priekšā likdama jautājumu – kāpēc? "Es gribēju noskaidrot, kāpēc mēs gribējām apprecēties? Nu jā, mīlestība… Bet kāpēc mīlestība ir saistīta ar precēšanos? Kāpēc mēs iemīlamies? No kurienes mums rodas ideja, ka ir vajadzīgs otrs cilvēks? Vai tā ir ideja, vai arī bioloģiska nepieciešamība? Protams, tajā brīdī, kad tu saki, ka tā ir bioloģiska nepieciešamība, tu gribi noskaidrot, kas tad notiek cilvēka galvā bioloģiskā līmenī, kad cilvēks iemīlas," stāsta režisore.
"Es kā īsts Šerloks Holmss tinu vaļā šo bioloģijas pavedienu un mēģināju nonākt līdz pašai sālij, kāpēc mēs iemīlamies."
"Mans laulību projekts" ir bioloģiskais trilleris, vienīgais šī žanra piemērs, pieteic autore. Bet šis žanrs, kā pati tūdaļ atzīmē, ir viņas izdomāts. "Ja gribi noskaidrot, kas nogalināja, nokāva tavas iepriekšējas attiecības, šī ir filma, kas jānoskatās," saka Baumane.
Filmā ir ne tikai bioloģiskais, psiholoģiskais stāsts, bet arī padomju stāsts ar tam laikam raksturīgo. Tas pēdējais gan ir tikai fons, režisore izlabo: "Padomju Savienība ir fons, uz kura jaunās meitenes Zelmas dzīvesstāsts risinās. Mēs nedzīvojam izolētā telpā, mēs dzīvojam noteiktā politiskā, ekonomiskā vai valstiskā situācijā. [..] Tas ir pavisam konkrēts vēsturiskais un valstiskais fons, uz kura šie notikumi notiek."
"Mans laulību projekts" atklāj ne tikai Latvijas sieviešu pieredzi, tas ir universāls stāsts, uzsver Signe Baumane. Par to viņa pārliecinājusies pēc filmas izrādīšanas vairākos festivālos Amerikā, kad skatītājas nākušas pie režisores ar asarām acīs, lai pateiktu, ka tas no sākuma līdz beigām ir viņu stāsts.
Vaicāta, cik jaunākajā filmā autobiogrāfisku faktu, Baumane atbild: "Šī nav dokumentāla filma, nav arī tīri autobiogrāfiska. Tā ir filma, kuru ir iedvesmojuši notikumi manā dzīvē.
Daudzi tēli ir salikti kopā no vairākiem vai arī fakti vienkāršoti, vai salikti kopā. Ja sāc stāstīt īsto dzīvi, ir ļoti garlaicīgi.
Ja mēģini pastāstīt patiesību – kā redzi, kā jūti dzīvi, tad šie fakti jāsakārto tā, ka tie vairs nav fakti, bet patiesība. Tas ir mans princips." Un šīs patiesības filmā burtiski izskan no citu mutēm, proti, šoreiz režisore ekrānstāstu neieskaņoja pati, bet pieaicināja aktierus un trio "Limonāde" dziedātājas, kuras ieskandēja 23 muzikālas tēmas.
Ja par animācijas pusi – filmas galvenās varones stāsts atklāts četrās tehnikās. "Tāpēc, ka Zelma dzīvo četrās pasaulēs," skaidro režisore. "Viena pasaule ir tā, kurā viņa dzīvo savu dzīvi, satiekas ar cilvēkiem un runā – tā ir viena tehnika, tā galvenā tehnika. Tad ir viņas fantāzijas, iztēles pasaule, kura ir pilnīgi citādā tehnikā – divu dimensiju zīmējumi, viņa pasauli mēģina saprast caur zīmējumiem. Trešā ir bioloģiskā pasaule – neredzamā pasaule, kas mūs ietekmē vairāk, kā mēs to gribētu atzīt; bioloģija tomēr ir pašā pamatā. Un tad ir politiskās kartes – politiskā realitāte, kurā Zelma dzīvo; kā viņa iebrauc citā valstī, šī valsts iegūst krāsu. Pašās beigās krāsainā karte izmainās, un tajā notikumā ir vēstījums."
Pati galvenā tehnika (pasaule, kurā risinās Zelmas dzīve) ir trīs dimensijās, skaidrojumu turpina režisore: "Mēs radījām trīs dimensiju dekorācijas. [..] Tad mēs šīs dekorācijas izkrāsojām, ienesām filmēšanas istabā, izgaismojām visu, un es fotografēju. [..] Es šos attēlus izprintēju un zīmēju virsū tēlus, kā viņi atver logus, aizver durvis…
Dekorācijas ir ar roku taisītas, un arī mani zīmējumi ir ar roku, tāpēc tie ļoti labi savienojas kopā."
Kāpēc tieši šāda tehnika? "Man gribējās, lai skatītājam ir trīs dimensiju telpas sajūta, lai cilvēks, kad skatās, aizmirst, ka tā ir animācijas filma." Ir arī vēl viena motivācija – priekšplānā izvirzīt ar roku zīmēto animāciju, kad visapkārt ir lielo studiju datoranimācijas, kurās viss ir tik perfekts.
Neesiet pārsteigti, arī Signe Baumane filmas mudina skatīties uz lielā ekrāna. Lūk, viņa pamato, kāpēc "Mans laulību projekts" ir jāpieredz kinoteātrī: "Tāpēc, ka mājās tu nekad neredzēsi un nedzirdēsi to, ko tu redzēsi un dzirdēsi kinoteātrī. Mums filmai ir 7.1 skaņas sistēma – skaņa, kas tevi apņem. [..] Ja tu atnāc uz labu kinoteātri un filmu rāda šajā sistēmā, tad tev būs tāda sajūta, ka tu esi iekšā filmā. Šo pieredzi, es domāju, mājās īsti nevar dabūt." Tikpat svarīgi – kinoteātrī tu visu pārējo atliec un savu uzmanību velti tikai filmai, kā arī bagātinies no kopīgas skatīšanās pieredzes, bilst režisore.
Noslēgumā vēl jāpiemin, ka "Mans laulību projekts" ir filmas "Akmeņi manās kabatās" turpinājums; tās ir saistītas, taču ne tik ļoti, lai būtu saucamas par viena stāsta pirmo un otro daļu. Mums par prieku, ar šīm divām filmām saistīsies vēl trešā! "Es esmu teikusi, ka šī būs triloģija," atgādina Signe Baumane.
"Trešā filma manā galvā lēnām vārās, jāskatās, kas notiks."
