Estere (Juliett Nattestad) ir jauna, vidusskolas vecuma meitene, kura visu mūžu ir nodzīvojusi uz pavisam nelielas salas, Fēru salu arhipelāgā kopā ar saviem reliģiozi konervatīvajiem vecākiem. Viņas māte lasa sprediķus baznīcā un tamborē džemperus, kurus visu laiku liek Esterei pielaikot, savukārt tēvs caurām dienām taisa rotaļu lidmašīnas. Estere nav arī pārāk ieinteresēta komunicēt ar savām vienaudzēm svētdienas skolā.
Glābiņu no šī garlaicības atvara Estere saredz meitenē Ragnā (Helena Heðinsdóttir), kura tikko kā ir pārvākusies uz salu kopā ar savu jaunāko brāli un alkoholiķi māti. Ragnas ikdiena uz salas nav ievērojami aizraujošāka kā Esterei – viņa strādā burgeru ēstuvē un visu laiku pieskata savu mazo brāli, taču Ragnas dumpinieciskais gars un harisma pieteikami savaldzina naivo un nogarlaikoto Esteri, lai viņa uzsāktu kontaktu ar Ragnu.
Viena otras dzīvē abas ar laiku sāk saskatīt to, ko nespēj ieraudzīt savējā. Esterei tā ir brīvība no vecāku uzspiestajām vērtībām un vēlme pēc baudpilnāka dzīves veida, turpretī Ragnai, tieši pretēji, dzīvē trūkst mīlošas ģimenes, it īpaši tēva, kurš, tāpat, kā Esteres tēvs, varētu izrādīt sirsnību un rūpes pret saviem bērniem.
Pateicoties abu meiteņu raksturiem un krasi atšķirīgajiem dzīves apstākļiem, viņu abu draudzība šķiet ticama un organiska, taču filmai pietrūkst sižeta dinamikas. Filmas notikumu ķēde ir vairāk pielāgota filmas uzstādījumam, rādīt abu tēlu kontrastējošos dzīves apstākļus un iekšējās vēlmes, nevis tā tiek cēloniski risināta.
Piemēram, filmas sākumā nav skaidri zināma Esteres motivācija uzsākt draudzīgas attiecības ar Ragnu, kā arī mulsumu izraisa ļoti klišejiska aina, kurā Estere sapņaini veic pierakstus savā dienasgrāmatā un paralēli tiek radīti kadri ar Ragnu, it kā viņa būtu atradusi savu dvēsles radinieku. Taču pirms šīm abām ainām skatītājam nekas vēl nav skaidri zināms par Ragnas dzīves apstākļiem, un arī par Esteri zināšanas ir visai pieticīgas zināšanas.
Arī Ragnas mātes pašnāvības mēģinājums šķiet nepamatots, jo šim tēlam filmā tiek pievērsta maza uzmanība, un tas rada iespaidu, ka šis notikumu pavērsiens ir nevis attaisnots darbības risinājums, bet gan filmā iespiests elements, lai Ragnu vairāk pietuvinātu Esteres ģimenei.
Līdz ar to apjausma par abu tēlu motivāciju un vēlmēm neizriet no viņu rīcības, bet gan galvenokārt no sižetiskām klišejām. Un, lai gan abu meiteņu tēli šo filmu emocionāli bagātina, tie tomēr šķiet iestīvināti šabloniskā stāstā par pretstatu pievilkšanos un mītu, ka zāle cituviet vienmēr ir zaļāka.
Filmas emocionālās noskaņas radīšanā lielu lomu spēlē arī tās vide. Darbība notiek pavisam nelielā salas ciematiņā, kur nav redzams nekas cits, kā vien kalnu grēdas un dzīvojamās mājas, kuras uz dabas skatu fona izskatās pavisam miniatūras. Ļoti netipiski filmai par jauniešiem mūsdienās – filmā netiek atainotas tehnoloģijas, tāpat manāms arī jebkāda cita brīvā laika pavadīšanas trūkums, līdz ar to Esteres tēvs, kurš veido rotaļietu lidmašīnas sāk šķist kā visizklaidētākais cilvēks uz salas.
Šis vides lakonisms komplementē tēlu vientulīgumu un atrautību no pārējās pasaules. Tēlu ierobežotību akcentē arī biežais tuvplānu izmantojums filmā, tādējādi vēl vairāk pietuvinot skatītāju viņu emocionālajam stāvoklim.
