Kino kritiķe un Nacionālā kino centra direktore Dita Rietuma uzsver Freiberga nozīmi kino vēstures pētniecībā. Rietuma atzīst – Viktors Freibergs ir bijis viens no viedākajiem audiovizuālās kultūras un mediju analītiķiem Latvijā. Tāpat Rietuma izceļ lielo popularitāti un mīlestību, kuru Viktors Freibergs spēja iemantot savu studentu vidū:
"Daudzām studentu paaudzēm Viktors Freibergs ir un paliks visu laiku vislabākais pasniedzējs un sava veida intelektuālais elks.
Viņš prata iedēstīt kino mīlestību cilvēkos, kuri līdz tam nebija iedomājušies, ka kino var lasīt kā semiotiskos tekstus. Savas dzīves pēdējos gados Viktors uzrakstīja divas spožas grāmatas, un šajās dienās klajā jānāk trešajai Viktora grāmatai, kuras prezentāciju, diemžēl, autors vairs nesagaidīja."
Viktors Freibergs (28.09.1955.–13.07.2022.) augstāko izglītību ieguvis kā angļu filologs un kinopasaulē nonāca caur interesi par Eiropas kultūru un semiotiku – viņš studējis Latvijas Valsts Universitātes Svešvalodu fakultātē (1974–1979) un aspirantūrā LVU Svešvalodu fakultātes Aizrobežu literatūras katedrā (1982–1986), jau 1987. gadā kļuvis par docentu Latvijas Universitātē (LU), 2001. gadā – par asociēto profesoru LU Moderno valodu fakultātē, vēlāk – LU Sociālo zinātņu fakultātes Komunikācijas studiju nodaļā.
Kā atvadu vārdos kinozinātniekam norāda Nacionālais kino centrs, visplašāk pazīstama ir Viktora Freiberga darbība kinoizglītības laukā, lasot lekcijas arī ārpus akadēmiskās vides – kinoskolās, kinoteātros, festivālos u. tml. Viktors Freibergs bija ilggadējs lektors Latvijas Kultūras akadēmijas Rīgas Kino muzeja lekciju ciklā "Tas, ko tu nedrīksti nezināt" (kopš 2008), lasījis lekcijas kinoteātros "Splendid Palace", "K. Suns", "Kino Bize", arī vieslekciju ciklu Baltijas Kino un mediju skolā Tallinā (2007–2008), Ziemeļvalstu Ministru padomes birojā (2009–2011) un daudzviet citur; starp Freiberga lasītajiem akadēmiskajiem kursiem ir gan "Kino tēlu ģenealoģija", gan "Realitātes (re)konstrukcija kino", gan "Naratīva stratēģijas Džima Džārmuša un Pītera Grīneveja filmās". Viktors Freibergs bija arī regulārs autors žurnālā un vēlāk portālā "Kino Raksti", strādājis Nacionālā kinofestivāla "Lielais Kristaps" žūrijā (2009), bijis Nacionālā kino centra eksperts programmā "Latvijas filmas Latvijas simtgadei". Viktora Freiberga balss bija pazīstama tūkstošiem Latvijas kinoskatītāju – viņš tulkoja filmas festivālos un īpašos seansos, sākot jau ar pašiem pirmajiem kinoforumiem "Arsenāls" 20. gadsimta 90. gadu sākumā; tāpat tieši Viktors Freibergs tika aicināts tulkot un vadīt sarunas ar Eiropas kino meistariem, kad tie ieradās Latvijā, – Vims Venderss, Pīters Grīnevejs un citi.
2019. gadā izdevniecībā "Aminori" iznāca Viktora Freiberga pirmā prozas grāmata "Kinomāna slimības vēsture" – autobiogrāfisks stāsts par to, kā smagā slimība, kas viņu mocīja jau daudzus gadus, ir pārvēršama un izkliedējama kino tēlos un refleksijās. Par šo grāmatu Viktors Freibergs saņēma ļoti nozīmīgo Dzintara Soduma balvu literatūrā. Kino tēli veido pamatu arī "Viktora otrajai grāmatai" (2021), kas iznāca sērijā "Kino Rakstu bibliotēka", ilustrēta ar paša Viktora kinematogrāfisko tēlu Agneses Zeltiņas fotogrāfijās.
"Mūža pēdējos gados Viktora Freiberga slimība strauji progresēja, vairs nelīdzēja paša vīrišķīgā izturība un ironiskā attieksme, draugu nemitīgais un nesavtīgais atbalsts," raksta NKC. "Agrā 13. jūlija rītā Viktors Freibergs ir aizgājis, atstājot palicējiem divas neparastas grāmatas, atmiņas par neizmērojamu erudīciju kinopasaulē un izpratni par to, cik spoža personība var būt kinozinātnieks un profesors, kurš patiešām mīl, saprot un jūt kino."
