ĪSUMĀ:
- Virtuālajiem kinofestivāliem – gan plusi, gan mīnusi.
- Šī gada žūriju veidoja Berlināles pēdējo gadu uzvarētāji; balvu sadalījumus raisījis plašas diskusijas.
- Vācu kinokritiķis pārmet – žūrijas pārstāvji no Austrumeiropas balvas sadalījuši saviem tautiešiem.
- Balvas kontekstā izskan arī Latvijas vārds – kopražojuma filmai "Sudraba lācis" par režiju.
Pagājušā gada februārī Berlīnes Starptautiskais kinofestivāls bija pēdējais no lielajiem kinofestivāliem, kas vēl paspēja norisināties tradicionālā formātā – klātienē. Šogad arī Berlināles norise tika pārcelta uz virtuālo vidi. Kā katru gadu, arī šogad festivālam līdzi sekoja kinokritiķes Elīna Reitere, Kristīne Simsone un "Kino Bize” pārstāve Paula Bērziņa.
Visas trīs Latvijas Radio raidījuma "Kultūras Rondo" uzrunātās kino speciālistes ne pirmo reizi piedalās tiešsaistes kinofestivālā. Viņas kino skatīšanos šādā formātā vērtē neviennozīmīgi – ir gan plusi, gan mīnusi. Elīna Reitere stāsta, ka šī gada Berlināle ne ar ko daudz neatšķīrās no citiem pandēmijas gada tiešsaistes festivāliem: “Tas, no vienas puses, ir ērti, jo tev nekur nav jāiet, un savā ziņā tas ir laika ietaupījums, bet, no otras puses, mājas apstākļos ir grūtāk koncentrēties uz filmu skatīšanos.
Jāņem vērā ārkārtīgi svarīgais aspekts, ka šīs visas ir filmas, kas veidotas lielajam ekrānam, un tās zaudē, ja tiek skatītas mazajos datora ekrānos.”
Kinokritiķe piebilst, ka nupat Berlīnes kinofestivāla laikā par to ļoti pārdzīvojusi, jo bijuši vairāki darbi, kuru attēla kvalitātes uz mazā ekrāna nebija iespējams pienācīgi izbaudīt un novērtēt.
Kristīne Simsone piebalso kolēģes paustajam par kino skatīšanos no mājām, reizē izsakot cerību, ka digitālo platformu piedāvājumu festivāli saglabās arī tad, kad būs iespēja atgriezties klātienē: “Manuprāt, tas ļoti ērti ļauj noskatīties vairāk filmu, jo nav jāpavada laiks pārbraucienos no viena kinoteātra uz otru. Tikpat svarīgi – ja nu rodas kāda nepieciešamība, tu vari vēl ko paskatīt un tas dod mierīgāku gaisotni.” Savukārt “Kino Bize” pārstāve Paula Bērziņa Berlināli vienatnē varēja vērot uz lielā ekrānā, jo kinoteātra telpas kopš ārkārtējās situācijas izsludināšanas ir tukšas. Viņa gan ilgojas pēc kinofestivāla atmosfēras, kas rodama vien uz vietas – Berlīnē.
Berlīnes Starptautiskā kinofestivāla žūrija šogad tika nodrošināta ar iespēju konkursa programmas filmas skatīties uz lielā ekrāna. Šī gada žūriju veidoja Berlināles pēdējo gadu uzvarētāji, starptautiskajā kino vidē pazīstami vārdi – režisori Mohammads Rasulofs no Irānas, Nadavs Lapids no Izraēlas, Adina Pintilje no Rumānijas, Ildiko Enjedi no Ungārijas, Džanfranko Rosi no Itālijas.
Reitere turpina:
“Šis bija tas festivāls, kur tieši par žūrijas lēmumiem pēc tam ļoti diskutēja un brīnījās, kā viņi ir izšķīrušies par balvu sadalījumu.
Vairākas ļoti labas filmas, par kurām kolēģi bija domājuši, ka tās jau noteikti kādu balvu iegūs, palika bešā. Šogad tā bija režisoru žūrija, un viņu lēmums ir ārkārtīgi interesants tieši šādā gaismā.”
Reitere stāsta par kādu ar žūrijas lēmumu saistītu diskusiju: “Nedēļas nogalē viens ļoti ievērojams vācu kinokritiķis savā festivāla apskatā pārmeta to, ka, ja žūrijā ir ungāru režisors, tad balvu arī saņem ungāru režisors, ja žūrijā ir rumāniete, tad galveno balvu saņem Rumānijas filma, un ka šādi Austrumeiropa nepievērš pietiekošu uzmanību stiprajām vācu filmām, kas bija šajā konkursā.” Tālāk jau šī diskusija turpinājās vairāku starptautiski zināmu kinoprofesionāļu “Facebook” kontos.
Reitere iezīmē, ka diskusijas galvenais sadursmes punkts ir lielo valstu pārliecība par Austrumeiropu kā gaužām korumpētu vidi.
“Jāatzīst, tā bija ārkārtīgi neglīta diskusija,” pauž mūsu kinokritiķe.
Latvijas kopražojuma filmas “Dabiskā gaismā” (“Natural Light”) režisors Denešs Naģis (Dénes Nagy) 71. Berlīnes kinofestivālā ieguva “Sudraba lāci” par labāko režiju. Kristīne Simsone šo žūrijas lēmumu apsveic un priecājas, ka Latvijas vārds izskan kontekstā ar šo balvu. “Jāsaka, ka pati filma ir ļoti stabila vienība. Šis ir darbs, kas spēcīgi balstās uz tradicionālu autorkino valodu, ko savulaik ir izmantojis Elems Kļimovs iespaidīgajā drāmā “Ej un skaties” (“Иди и смотри”). Ārvalstu žurnālisti šo filmu ir salīdzinājuši ar kādreizējo "Zelta palmas zara" laureātu – Lāslo Nemeša filmu “Saula dēls” (“Saul fia”), kas ļoti piesātināti tuvplānos analizē kara vai citu postošu notikumu psiholoģiskās sekas,” stāsta Simsone.
Vēl Simsone uzteic arī Berlīnes kinofestivāla galveno balvu “Zelta lāci” saņēmušo filmu “Bad Luck Banging or Loony Porn” (“Nelaimīgā kniebšanās jeb porno trakajiem”), ko labprāt redzētu uz ekrāniem Latvijā. Filmas režisors Radu Žude (Radu Jude) kino piedāvā kā spoguli, caur kuru paskatīties uz šausminošiem notikumiem un pašiem uz sevi. Lūkojoties uz visām redzētajām filmām, kinokritiķe sapratusi, ka kino turpina būt par sociālpolitiskās temperatūras mērītāju:
“Tie vērojumi, kas filmās parādījās, ļoti aktīvi atspoguļo to, kur mēs kā sabiedrība esam komunikācijas, savstarpējo attiecību, brīvības un likumdošanas ziņā un, protams, arī interneta privātuma ziņā.”
No stilu ziņā tik dažādajām Berlināles filmām Elīna Reitere uz Latvijas ekrāniem cer ieraudzīt grotesko “Encounters” skates filmu “Blutsauger” (“Asinssūcēji”). Šai izvēlei piekrīt arī “Kino Bize” pārstāve Paula Bērziņa, piebilstot, ka, ja neizdosies filmu ieviest repertuārā, to noteikti varētu iekļaut Rīgas Starptautiskā kinofestivāla programmā.
