Atpazīt varoņos savu rīcību. Par filmu «Zilās asinis» stāsta režisore Una Celma

Pievērs uzmanību – raksts publicēts pirms 1 gada.

No 24. februāra kino teātros visā Latvijā var noskatīties režisores Unas Celmas filmu "Zilās asinis" ar aktieriem Ilzi Ķuzuli-Skrastiņu un Egonu Dombrovski galvenajās lomās. Filma stāsta par vardarbību ģimenē – tā tiek mantota no paaudzes paaudzē, un katram šajā vardarbības ciklā ir sava loma.

No ārpuses izskatās, ka Diānas un Igora laulībā viss kārtībā, tikai sieva tāda "palaidusies", par sevi nemaz nerūpējas. Taču viņu laulības iekšieni jau sen grauž tārpi un gaisma viņu kopējās mājās, nu jau čūsku midzenī, vairs neiespīd – pavisam reāli un pārnestā nozīmē. Diāna kā smagu čemodānu līdzi nes gan savu, gan arī tuvinieku nastu, kas arī ir uzstādījuši sev skaistu fasādi, aiz kuras drūp un grūst. Filma "Zilās asinis" ir patiesa un konfrontējoša – lai apzinātos savu mazdūšību, paliekot ierastajā vardarbīgajā dzīvē, varbūt arī vienaldzību, pieverot acis un normalizējot vardarbību.

Aiga Leitholde: Filmā "Zilās asinis"  lomas atveido Ilze Ķuzule-Skrastiņa, Egons Dombrovskis, Iveta Pole, Anda Katrīna Reine, Gerds Lapoška, Toms Veličko un citi. Kā atlasījāt aktierus?

Una Celma: Es zināju, kādus aktierus vēlējos filmā. Patiesībā nekad nekādus kastingus netaisu. Piemēram, Egons Dombrovskis spēj izveidot bipolāro tēlu, parādīt gan vardarbīgu vīrieti, kas pazemo sievieti, gan būt šarmants, parādot – kādēļ sievietes iekrīt. Varoņu raksturs izriet no scenārija, kura pamatā ir patiess notikums. Valoda, izturēšanās, reaģēšana ir ņemta no reāliem cilvēkiem, un mēs katrs šādus cilvēkus zinām. Skatoties filmu, var no sāniem vērot pats sevi – varbūt savu rīcību atpazīsi filmā.

Kad pienāk tas pēdējais piliens, kas pārrauj šo vardarbības loku?

Ja mēs zinātu, kur ir tas pēdējais piliens, mēs to varētu novērst. Ap līdzatkarību ir maģija – iesaistītajiem cilvēkiem vari teikt jebkādus argumentus, bet tie nestrādās. Tad jāmeklē profesionāla palīdzība. Cik daudzi vispār apzinās, ka viņiem ir vajadzīga palīdzība? Valda uzskats, ka šādas attiecības ir normālas. Ja jau normāli, tad viss ir tā, kā tam ir jābūt.

Vai var sacīt, ka šīs filmas virsmērķis ir – veicināt sarunas par vardarbību ģimenē?

Jā, vēl jo vairāk tāpēc, ka neviens to nedara. Zinu situācijas, kurās, piemēram, sieviete tiesnese nostājas varmācīga vīrieša pusē. Un es nerunāju tikai par situācijām, kurās vīrietis ir varmāka. Ir arī attiecības, kurās vīrieši cieš. Tas nav vienpusēji. Kad cilvēks atrodas vardarbīgās attiecības, tad to kā pa ķēdīti nodod tālāk cilvēkam, kas ir vājāks par tevi. Filmā tā ir meita, kuras māte ir saņēmusi šo vardarbību no savas mātes.

Sievietes stāstu mēs iepazīstam, bet vīrieša stāsts, kādēļ viņš ir vardarbīgs, mums nav zināms. Kāpēc šāda izvēle?

Tāpēc, ka galvenā varone tomēr ir sieviete – Ilzes Ķuzules-Skrastiņas atveidotā Diāna, un pārējie varoņi ir pakārtoti viņas redzējumam, nav līdz dziļumam atklāti un eksponēti. Viņi pilda funkciju. Skatoties no Diānas pozīcijām, mēs varam uzzināt par viņas priekšstatiem par šo vīrieti. Var jau uzskatīt, ka šādas attiecību problēmas nāk mantojumā no sociālisma, bet tā gluži nav. Šis stāsts ir paņemts no Zviedrijas. Kādēļ sievietei ir šāda pašapziņa, tas tomēr ir vēsturiski. Vēl aizvien pasaulē sieviete ir otrā persona, piemēram, aizbrauksiet uz Izraēlu, tur pirmo apkalpos vīrieti, tas ir fakts. Tādēļ nevar teikt, ka tas ir tikai padomju mantojums. Tas jāskata dziļāk un plašāk. Un karojošais feminisms arī ir šīs ilgās apspiestības sekas.

Ģimenes vardarbības cikls filmā turpinās mūsdienīgā veidā.

Jā, man kino pienāca klāt sieviete un teica, ka esot bijusi uz šādām kāzām, kuras tiek rīkotas mammai. Filmā vardarbības cikls iet pa vertikāli. Jautājums, cik daudz tajā iekļaujies, cik daudz pats veido savu dzīves ceļu. Ne vienmēr tie, kas ir izauguši vardarbīgos apstākļos, vardarbību nes tālāk. Vēl jāņem vērā arī tas, ka cīņa – kurš kuru iznīcinās, iedod adrenalīnu, kas neļauj izkāpt ārā no šīm attiecībām.

Vai šim stāstam varēja būt laimīgas beigas?

Laimīgas, kur visi ir apmierināti? Manuprāt, šādās attiecībās tas nav iespējams. Iespējams, viens būs guvis mācību, bet tajā pašā laikā otrs – nē. Jāpaiet ilgam laika periodam. Filmā galvenie varoņi kopā pavadījuši vairāk nekā 16 gadus, viņu prototips – īstais pāris vēl joprojām dzīvo kopā.

Kā redzat jēdzienu "brīvā griba"?

Domāju, ka brīvā griba pastāv, jautājums – no kura punkta tā pastāv. Kaut kas cilvēkam ir liktens dots, un ir arī likteņa punkts, kuram pāri cilvēks netiek. Bet filmu "Zilās asinis" es veidoju vienkāršu un viegli uztveramu. Tādēļ skatītājiem varu novēlēt ieskatīties varoņos un, iespējams, atpazīt arī savu rīcību. Nav jābūt vardarbīgās attiecībās, lai arī pa reizei  kaut no pateiktu vai izdarītu ne tā, kā vajadzētu, un šajās reizēs ievainojam otru cilvēku.

Kļūda rakstā?

Iezīmējiet tekstu un spiediet Ctrl+Enter, lai nosūtītu labojamo teksta fragmentu redaktoram!

Iezīmējiet tekstu un spiediet uz Ziņot par kļūdu pogas, lai nosūtītu labojamo teksta fragmentu redaktoram!

Saistītie raksti

Vairāk

Svarīgākais šobrīd

Vairāk

Interesanti