Atpakaļ neskatīties – tikai uz priekšu. Par Lindas Oltes filmu «Māsas»

Pievērs uzmanību – raksts publicēts pirms 1 gada.

Režisores Lindas Oltes pirmā pilnmetrāžas filma "Māsas" ir skaudrs stāsts par divām māsām, kuras dzīvo bērnunamā un kuras vēlas adoptēt amerikāņu ģimene. "Māsas" nav žēlabu pilns gabals par likteņa pamestiem bērniem, tas ir stāsts par bērnunama bērniem, kas lauž savu ceļu pasaulē, nebaidās tikt sāpināti, nebaidās sāpināt un meklē izeju no sistēmas, kurā viņi ir iesprostoti kā žurkas ritenī.

Trīs gadu garumā, pētot dažādas institūcijas, runājot ar darbiniekiem, pašiem bērniem un dažādiem speciālistiem, doma par dokumentālo filmu dažādu iemeslu dēļ tika atmesta, bet tā vietā tapa sociāla drāma, kas tomēr sevī ietver visu to dokumentalitāti, kas sakrāta trīs gados. Situācijas un notikumi nav izdomāti, bet tiešām notikuši ar bērniem, kas mīt kādā no Latvijas bērnunamiem, kuros viesojās režisore.

Skatītājs tiek iemests dažādās situācijās no "aizmirsto bērnu" ikdienas, kur galvenajai varonei Anastasijai savos 13 gados jāpieņem nepiedodami grūti lēmumi un jāmēģina nepieļaut tās pašas kļūdas, kuras kādreiz pieļāva viņas mamma un māsa.

Spēlfilma "Māsas"
Spēlfilma "Māsas"

2019. gadā Labklājības ministrija nosprauda sev mērķi un noteica, ka 2021. gadā neviens bērns vairs nedzīvos bērnunamā. Lielu daļu bērnunamu tiešām slēdza, daļai nomainīja nosaukumu, un utopiskie solījumi, protams, nepiepildījās. Tieši pusaudžiem, brāļiem, māsām un bērniem ar garīga rakstura vai fiziskiem traucējumiem ir visgrūtāk vai pat neiespējami atrast audžuģimenes. Apmēram 500 bērnu vēl joprojām uzturas bērnu un jauniešu centros/bērnunamos, kur apstākļi tiek pēc iespējas pielāgoti ģimeniskai atmosfērai. Tomēr vēl ir daudz darāmā – piemēram, līdz 2023. gadam bērnu aprūpes centros jānodrošina ģimeniskai videi pietuvināts pakalpojums, kas nozīmē, ka vienā iestādē ir ne vairāk kā trīs bērnu grupas, tām nav kopīgu sanitāro telpu un pakalpojumu veido atsevišķās vietās. Mērķis ir šo bērnu dzīvi maksimāli pietuvināt tādai dzīvei, kāda ir bērniem ģimenēs. Tam nepieciešams ieguldīt arī infrastruktūrā, un no Eiropas fondiem Latvija saņems vairāk nekā 26 miljonus, kurus Labklājības ministrija paredzējusi ieguldīt piecos objektos, kas paredzēti 120 bērniem.

Spēlfilma "Māsas"
Spēlfilma "Māsas"

Iepriekšējā rindkopā bija daudz skaitļu, vai ne? Lielākā daļa ir dzirdējusi par deinstitucionalizācijas ideju, naudas summām, varbūt pat noziedojusi naudu kādā no labdarības akcijām, bet kur te paliek paši bērni, kuriem jau no bērnības nav paveicies? Bērni un jaunieši no bērnunamiem tiek automātiski norakstīti kā nevēlami, problemātiski, pēc iespējas slēpjami. Tas ir kā zīmogs, no kura viņi nevar atbrīvoties. Un viņi ne pie kā nav vainīgi.

Kamēr sabiedrība tikai redz, ka atstumtie bērni un jaunieši dzer, smēķē, zog, ir vardarbīgi, lielākā daļa aizmirst, ka viņiem nav draudzīgs un atbalstošs plecs, kas palīdzētu tikt pāri visām grūtībām.

Institūciju personāls pat gribot nevar nodrošināt to, ko var sniegt ģimene.

Filmas svarīgākā misija – parādīt aizmirsto bērnu cīņu ar sistēmu – ir godam izpildīta. Sociāli smagai tēmai ir iedoti gan vaibsti, gan balss, tas vairs nav stāsts par tālu zemi, svešiem cilvēkiem. Rīgas mikrorajonu pagalmi, Centrāltirgus paviljoni, vecais, smirdīgais tramvajs pavīd filmas kadros un rada nospiedošu atmosfēru. Galvenās aktrises Emmas Skirmantes tēlojums ar spītību, milzīgu spēku, izturību un ticību labajam un, manuprāt, lakoniskais scenārijs un skaistā montāža padara filmu tik daudzslāņainu.

"Māsas" nav žēlabu pilns gabals par likteņa pamestiem bērniem, tas ir stāsts par bērnunama bērniem, kas lauž savu ceļu pasaulē, nebaidās tikt sāpināti, nebaidās sāpināt un meklē izeju no sistēmas, kurā viņi ir iesprostoti kā žurkas ritenī.

Gan meiteņu mamma Alla, gan bērnunama direktore, gan aprūpētājas, gan ātrās palīdzības darbinieki filmā attēloti nesamāksloti, patiesi, ar visiem trūkumiem un nepilnībām, kas palīdz filmas uzdoto problēmu apskatīt no dažādiem skatpunktiem, nemēģinot ielikt šos cilvēkus noteiktās "kastītēs". Filmu "Māsas" ir jāiet skatīties ar savu bērnu un pusaudzi, jo par šo ir jārunā jau no mazotnes, un, iespējams, nākamā paaudze izaugs empātiskāka un varēs labot šo situāciju.

Vēl ir jāiet uz kino, lai pavērotu, kā aktieris Igors Šelegovskis jau trešo reizi trakajā latviešu filmu rudens maratonā tēlo personu, kas cieši saistīta ar apreibinošo vielu lietošanu/izplatīšanu. "Neona pavasarī" Šelegovskis tēlo kokaīna dīleri, "Upurgā" apreibinās ar halucinogēnām sēnēm un pliks pamostas mežā, bet "Māsās" viņš ir narkotiku dīleris, kurš maksā pusaudzim, lai tas pārnēsā viņa mantu. Aktieris ar meistarību izspēlē katru no lomām, ļaujot atkal un atkal noticēt latviešu kino nākotnei.

Latvijas filmu rudens maratons

Vairāk

Kļūda rakstā?

Iezīmējiet tekstu un spiediet Ctrl+Enter, lai nosūtītu labojamo teksta fragmentu redaktoram!

Iezīmējiet tekstu un spiediet uz Ziņot par kļūdu pogas, lai nosūtītu labojamo teksta fragmentu redaktoram!

Saistītie raksti

Vairāk

Svarīgākais šobrīd

Vairāk

Interesanti