Nedzirdīgajiem

Vides fakti

Nedzirdīgajiem

Personīgā lieta

Latvijas kods. Pārgājiens '44. Dokumentāla filma

Atmiņas par bēgļu gaitām. Saruna ar īsfilmas «Pārgājiens ‘44» autoriem brāļiem Ābelēm

Latvijas Televīzijas īsfilmu projekts “Latvijas kods. Latvijas šodien” ir platforma, kur sevi pieteikt debitantiem, kā arī pazīstamiem autoriem, lai īstenotu mazajam formātam atbilstošas ieceres. Pie otrajiem pieder trīs brāļi Ābeles, kurus skatītāji iepazinuši filmās “Kastrāts kuilis” un simtgades projektā “Baltu ciltis”. Šoreiz divi no brāļiem – Lauris un Mārcis – “Latvijas koda” ietvaros uz ekrāna ir pārnesuši nozīmīgu savas vecāsmātes Melitas Ābeles dzīves posmu. Filma “Pārgājiens ‘44” stāsta par bēgļu gaitām Kurzemē pēc Otrā pasaules kara un jaunas meitenes piedzīvoto juku laikā.

Sarunā ar sabiedrisko mediju portālu LSM.lv filmas veidotāji atklāj, kā ģimenes senais un personiskais stāsts palīdz vilkt paralēles un runāt par šodien notiekošo.

Brāļu Laura un Mārča Ābeļu šī gada stāsts “Pārgājiens ‘44” (“Tritone studio”) TV pirmizrādi piedzīvos 19. novembrī. Filma ir personisks abu režisoru stāsts par pašapziņu kā patvērumu un cilvēcības saglabāšanu – galvenā varone Melita Ābele 89 gadu vecumā vēlreiz izceļo savu 1944. gada bēgļu gaitu ceļu. Filma ir animēts ceļojums Melitas atmiņās, caur neseno un šodienas Latviju nonākot līdz tam, ko Melita vēlējusies realizēt 75 gadus.

Šī gada kods – pašapziņa. Tapušas 5 jaunas «Latvijas koda» filmas

LTV projekta “Latvijas kods” dokumentālās filmas šogad meklē atbildes uz jautājumiem par pašapziņu. Šī ir platforma, kur sevi pieteikt debitantiem, kā arī pazīstamiem autoriem, lai īstenotu mazajam formātam atbilstošas ieceres. Pieci režisori caur dažādām prizmām aplūkos, ko šodienas Latvijā nozīmē pašapziņa.

“Latvijas koda” filmu TV pirmizrādes LTV1 ēterā un vietnē Replay – no 19. novembra līdz 17. decembrim, katru otrdienu.

 

Jānis Lācis: Kādēļ jums bija svarīgi izstāstīt šo stāstu?

Lauris: Te ir divas atbildes. Pirmkārt, tādēļ, ka tā ir mūsu vecmamma, un mēs varam dziļāk izpētīt stāstu, nekā tas būtu ar kāda drauga omīti. Otrkārt, bez jebkādas moralizēšanas mēs varam vilkt paralēles ar notikumiem šodien, runājot par migrāciju. Kāds ir iemesls tam, ka blakus divdesmit cilvēkiem, kuri jau dzīvo vienā istabā, tu iedod pajumti vēl veselai ģimenei? Tas jautājums nav par to, vai mums vajag dot patvērumu vai ne, bet par to, kādēļ [izlemt] vēl kādam palīdzēt, ja tev pašam ir pilna māja?

Mārcis: Sēžot vecmammas virtuvē, kur viņa cepa bada pankūkas un stāstīja šos stāstus, acu priekšā uzausa bildes. Bija skaidrs, to vajag ekranizēt. Līdzīgi kā klausoties Viktora Coja dzeju, man acu priekšā uzaust bildes. Kad klausos moderno latviešu poēziju, man kino bildes iztrūkst.

Lauris: Vecmamma mums vienmēr stāstīja par šo ģimeni, bet, viņas vārdiem sakot, dzīve ierauj straujā mutulī, kurā ir bērni, darbs, cīņa par izdzīvošanu un nav bijis laika atskatīties uz fundamentāliem, svarīgiem pavērsieniem. Bet, esot vecākos gados, viņa izsecina, kurš posms dzīvē ir bijis svarīgs.

 

Kino dievs mistiskā veidā mums palīdzēja atrast ģimeni, kas viņai palīdzēja bēgļu gaitās. Toreiz pēc mēnesi gara ceļa tieši Ziemassvētku vakarā viņus pieņēma. Un tagad, pēc 75 gadiem, vecmamma atkal bija tajās mājās.

Jūsu vecmammai un citiem tā laika bēgļu gaitas piedzīvojušajiem šis dzīves posms ir nozīmīgs. Bet ko šis laiks varētu izstāstīt jaunākām paaudzēm?  

Lauris: Esam rādījuši filmu dažiem jaunākiem cilvēkiem, kuri vispār nezināja par tādu posmu mūsu vēsturē. Viņu vecāsmammas to nebija piedzīvojušas. Bet vecāka gadagājuma cilvēkiem šis stāsts sasaucas ar ko pazīstamu. Bēgļu gaitas vēl ir atmiņā un stāstos. Bet arī šie cilvēki lēnām pazudīs.

Mārcis: Tie stāsti pirms vairāk nekā septiņdesmit gadiem ir notikuši tepat. Tagad mēs braucam cauri laukiem, kur ir bezpersoniska pļava, koki, mājas, bet tajās ir daudz kas noticis. Vecmamma stāstīja, ka trīsdesmitajos gados tur ir bijusi pienotava, tur krejotava, tur muiža. Notika balles. Skolā mācījās trīs simti bērnu, bet tagad trīsdesmit. Braucot cauri, tagad es uz to skatos savādāk. Nesaku, ka man ir skumji. Es tikai vēroju, jo tā ir mainījies laiks.

Lauris: Tam laikam un mūsdienām ir viena līdzīga iezīme. Domāju, līdzīgi bija arī viduslaikos. Katra paaudze gaida apokalipsi. Bet, ja tiešām uz to paskatāmies reālistiski, mēs esam kaut kādu pārmaiņu priekšā. Mainās vērtību sistēmas, un tas, kas kādu laiku bijis stabils, tagad transformējas. Jā, tagad nav Otrais pasaules karš. Bet kā Umberto Eko teica: pirmskara periods var būt daudzreiz interesantāks nekā pats karš.

Tas ir par pārmaiņām, kuras izjūt sabiedrība.

Kaut kas līdzīgs notiek arī šobrīd. Tā arī vecmamma mums stāstīja, kā toreiz iestājās kolhozu laiki, kā viss sastrādātais tika atņemts. Vecamtēvam nolaidās rokas. Viņš bija cīnījies, strādājis, bet tad atnāca cilvēks, kurš nesaimniekoja, tikai visu sadalīja. Tā ir liela traģēdija.

Mārcis: Ir pieņemts domāt, ka krievi bija sliktie un vācieši sliktie. Bet vecmamma mums stāsta, ka bija vācieši, kuri deva lopiem barību, un bija labie krievi, kuri pateicās vectēvam par to, ka viņus pabaroja. To pašu var teikt par latviešiem – vieni bēgļus dzina projām, citi uzņēma savās mājās. Visās tautās ir labi un slikti cilvēki.

Kopā ar vecmammu jūs apmeklējāt viņas bēgļu gaitu vietas. Filmā tās atdzīvina animētas ainas. Kādēļ izvēlējāties šādu stāstījuma formu?

Lauris: Mēģinot to attēlot reālistiski, būtu ļoti ambiciozi.

Animācijas restaurē sajūtu, bet nepretendē uz īstenību. Runājot par pagātni, tas ir labs veids, kā reālistiskas restaurācijas vietā parādīt stāstu simboliski. Ar animāciju mēs esam brīvi no atbildības, ka kāds vēsturnieks aizrādīs - redz, tajā laikā nebija tāds šinelis vai tāds lielgabals.

Izstāstiet par filmu, kuru filmējat šobrīd? Zināms, ka tā būs pilnmetrāžas spēlfilma. 

Lauris: Tā ir melnā komēdija “Nemierīgie prāti” par diviem brāļiem māksliniekiem. Tagad jau filmēšana tuvojas beigām, bet pirmizrāde varētu būt nākamā gada rudenī.  Filmēšana notiek Liepājā, un tagad uz šo tikšanos mēs atbraucām no nakts maiņas, negulējuši.

Jūsu filmu titros kā autori parasti minēti divi no trijiem brāļiem. Vai nu Raitis un Lauris, vai arī Lauris un Mārcis. Kā jums brāļiem ir sastrādāties?

Lauris: Tas atkarīgs, no kura vairāk nāk iniciatīva. “Pārgājienā ‘44” sanāca tā, ka mēs ar Mārci vairāk braucām ciemos pie omītes. Mēs uzsākām šo lietu un gribējām pabeigt tā, lai ir forši. Bet vispār mēs vienmēr darbojamies trijatā. Mārcis filmās vairāk ir iesaistīts kā operators. Tagad “Nemierīgajos prātos” kā atbildīgākais ir Raitis.

Kādēļ “Nemierīgos prātus” filmējat Liepājā?

Lauris: Pirmkārt, tā ir skaista pilsēta. Otrkārt, visa filmēšanas grupa mobilizējas. Cilvēki ir izrauti no savām ikdienas lietām Rīgā un nevar vakarā aiziet, lai risinātu savas mazās ikdienas lietiņas.

Mārcis: Tur ir mazāk reklāmas uz ielām un daudz skaistu ķieģeļu. Bet ķieģeļi mēdz būt skaistāki par rozēm.

Kļūda rakstā?

Iezīmējiet tekstu un spiediet Ctrl+Enter, lai nosūtītu labojamo teksta fragmentu redaktoram!

Iezīmējiet tekstu un spiediet uz Ziņot par kļūdu pogas, lai nosūtītu labojamo teksta fragmentu redaktoram!

Kino, foto un TV
Kultūra
Jaunākie
Interesanti