Arvīda Krieva filmas “Aveņu vīns”, “Ievas paradīzes dārzs” un “Fotogrāfija ar sievieti un mežakuili” varam uzskatīt par modernisma meistardarbiem. Arī viņa dokumentālajās filmās pielietoti netradicionāli kino paņēmieni, kuri lauž priekštatus par latviešu kino. Režisora kino valoda visbiežāk kombinējas kopā dažādiem apziņas stāvokļiem un sapņiem, kas mūsu kino netiek tik bieži attēlots.
“Mums skolā mācīja meistars, ka svarīgākais pirmais noteikums - paplašināt atļautības robežas. Tas bija tas padomju laiks - pārvarēt cenzūru, pieradināt un tā," intervijā 2004.gadā stāsta režisors.
Arvīdu Krievu pielīdzina latviešu Hičkokam, kura filmās katrai detaļai ir nozīme, bieži ar kriminālu zemtekstu. Orģināls, provocējošs, ar savām filmām piemītošo kaislības temperatūru.
“Viņš ir ļoti izaicinošs attiecībā pret skatītāju, tieši uz tādu domāšanu. Skatītājam ir jāstrādā pašam ar sevi tajā brīdī, kad viņš skatās šīs filmas,” norāda kinorežisors Dāvis Sīmanis, skaidrojot, ka Arvīda Krieva filmās ir ļoti bagātīga kino valoda un tas ir pats vērtīgākais.
“It kā filmai būtu tas ideāls jādod, no vienas puses, bet, no otras puses, ir svarīgi, lai mēs saprastu, kas mēs paši esam un ko mēs paši varam darīt,” - tā Arvīds Krievs 2004.gadā.
Arvīds Krievs strādā pie filmas par dziedātāju un aktieri Mārtiņu Freimani.