Igaunijas kino svaigākais sasniegums – filma, kuru Igaunijas kinoprofesionāļi šogad bija izvēlējušies kā savas valsts pieteikumu ASV Kinoakadēmijas balvai “Oskars” kategorijā “ Labākā ārzemju filma”- ir Rainera Sarneta (Rainer Sarnet) režisētā lente “Novembris” pēc rakstnieka Andrusa Kivirehka romāna “Rijkuris jeb Novembris”.
Līdz šim gan vienīgā filma ne tikai no Igaunijas, bet visām Baltijas valstīm, kurai izdevies saņemt "Oskara" nomināciju, ir “Mandarīni”, un tas notika 2014. gadā. “Mandarīni” ir Igaunijas un Gruzijas kopražojums; tās darbība risinās Gruzijā un vēsta par karu Abhāzijā 90. gados. Latvijas kino nomā šī filma nav izrādīta, tāpēc mēs vēl līdz šai dienai īsti nezinām, kādai jābūt filmai no Baltijas, kas varētu tikt līdz izvirzīšanai "Oskaram"…
Bet Rainera Sarneta filma “Novembris” tika izrādīta pagājušajā "Riga IFF" kino festivālā, un pat saņēma Konkursa skates galveno balvu. Filma latviešu skatītājam noteikti būs pievilcīga arī tāpēc, ka tapusi pēc Andrusa Kivirehka romāna motīviem. Bet Andrus Kivirehks, kā zināms, ir Latvijā slavenākais igauņu rakstnieks – tie, kas lasa grāmatas, noteikti zinās viņa romānus “Rijkuris jeb Novembris”, “Vīrs, kas zināja čūskuvārdus” un stāstu krājumu “Skaistais dzīvnieks”.
Savukārt tie, kuri skatās animācijas filmas, klausās “Prāta vētru” un ar bērniem apceļo igauņzemi, zinās “Loti no Izgudrotāju ciema” un Lotes zemi, bet tie, kam patīk kultūras nozares skandāliņi, noteikti būs kaut ko dzirdējuši par Kivirehka bērnu grāmatiņu “Kaka un pavasaris”…
Tikām filma “Novembris” ir melnbalta un melnā humora caurausta fascinējoša igauņu gotika par kāda tumša, atpalikuša ciema zemnieku dzīvi, kurā ļautiņu sīkās un zemās kaislības un vājības sadzīvo gan ar pagāniskām burvībām, ticējumiem, paražām, gan maģiski pārlaicīgiem un pārpasaulīgiem rituāliem – ne velti šī filma izrādīta arī vairākos Fantāzijas filmu festivālos.
Interesants ir stāsts par filmas mūzikas tapšanu. Sērfojot tīmekļa vietnē "Youtube", režisors Rainers Sarnets nejauši uzdūries poļu elektroakustiskās mūzikas autoram Jacašekam (Jacaszek) un sapratis, ka šī ir tieši tā skaņa un noskaņa, kas nepieciešama viņa topošajai filmai.
Jacašeks izlasījis Kivirehka romānu – un atteicies. Nē, nē paldies – tas esot par daudz, ko tie igauņu zemnieki tur dara; viņš esot katolis, un pesteļošana, zagšana, buršanās un melošana, zvērot pie Bībeles, viņam nav pieņemama.
Tomēr Raineram izdevās reliģiozo komponistu pārliecināt, ka filma būs par mazliet ko citu – par cilvēka dvēseli, dvēseles pārdošanu, dzīvošanu bez dvēseles un ilgošanos pēc dvēseles. Un tā tapa filmas “Novembris” noslēpumainais un fascinējošais skaņu celiņš…
Savukārt 2016. gada Igaunijas pieteikums "Oskariem" bija režisores Kadri Keusāres (Kadri Kõusaar) filma “Māte”, ārzemju presē dēvēta arī par igauņu “Fargo”.
Filma ir mazbudžeta darbs, kas balstās kolorītā dramaturģijā un raksturos, darbība pārsvarā notiek vienā mājā un vienā istabā, kur dažādi ļautiņi nāk apciemot neskaidros apstākļos sašautu puisi Lauri. Šo vizīšu laikā mēs ļoti maz uzzinām par Lauri, bet ļoti daudz – par viņa apciemotājiem.
Uzmanības vērta ir pašas Kadri Keusāres personība. 1980. gadā dzimusī ziemeļnieciski pievilcīgā režisore, kurai nav formālas kino izglītības (toties ir grāds spāņu filoloģijā un trīs romāni!) kinomākslā debitēja 2007. gadā ar skandālu jeb filmu “Magnuss”, kas kļuva par pirmo Igaunijas filmu, kurai izdevās izlauzties līdz Kannu kinofestivāla konkursa programmai "Īpašais skatiens" un pirmo filmu, kuru Igaunijā ar tiesas lēmumu aizliedza izrādīt!
Filma raisīja diskusijas par autora ētiku un atbildību – “Magnuss” balstās patiesā un traģiskā notikumā – tas ir jauna puiša dzīvesstāsts, kurš diemžēl reālajā dzīvē beidzies ar pašnāvību.
Situāciju vēl delikātāku padara fakts, ka filmā nofilmējās puiša īstais tēvs, kurš kopā ar aktieriem izspēlēja sava dēla traģisko dzīvesstāstu lai, viņaprāt, izpirktu savu vainu dēla priekšā. Diemžēl puiša māte domāja savādāk un uzvarēja tiesas procesā par privātās dzīves neaizskaramību.
Starp citu, arī igauņiem ir sava “Melānijas hronika” jeb filma par deportācijām. Režisora Marti Heldes (Martti Helde) filma "In the Crosswind" jeb “Krustvējos” tapa pāris gadus pirms “Melānijas” – 2014. gadā – un kļuva par vienu no savdabīgākajām un estētiski radikālākajām filmām. Tā filmas daļa, kas attiecas uz izsūtīšanas šausmām un traģiskajiem pārdzīvojumiem, uzņemta it kā stopkadrā – kamera lēni un maigi slīd gar lielām grupu kompozīcijām; ļaudis sastinguši pie lopu vagoniem, izvešanas ārprātā un haosā, pēc tam – sastinguši Sibīrijas sādžās, stacijās, taigās, nometnēs. It kā kustības vidū būtu pēkšņi pamiruši – par to, ka tā nav fotogrāfija, bet uz mirkli apturēta pulsējoša dzīvība, liecina tikai daža tikko jaušama kustība – kādam noplīvo mato cirta, kādam nodreb skropstu gali, kāda kleitas mala viegli noviļņojas un gaisā novirmo putekļu vērpīte.
Autori šo kino valodas ceļu izvēlējušies ne tāpēc, lai estetizētu smago deportāciju tēmu, bet gan tāpēc, ka viņiem šķitis neiespējami par to dienu traģiskajiem notikumiem spēlfilmā stāstīt dokumentāli – “kā bija”, jo tā, kā patiešām bija, nevar attēlot nevienā filmā, nevienā mākslas darbā.
To, “kā bija”, pa īstam, līdz galam zina tikai tie, kas tur bija – izsūtīšanu naktī, lopu vagonā, Sibīrijas salā.
Tāpēc filmas veidotāji nepretendē uz realitāti imitējošu kino stāstu, bet apzināti strādājuši ar smalkām asociācijām, vibrācijām, gaismām, skaņām, radot neaizmirstamu, ārēji atturīgu, pat statisku, bet iekšēji dinamisku un emocionāli piesātinātu kino gleznu, kurā ļoti nozīmīga vieta arī skaņu rindai.
Ja Latvijā slavenākais igauņu mūsdienu rakstnieks ir jau pieminētais Andruss Kivirehks, tad Latvijā slavenākais mūsdienu igauņu režisors noteikti ir Jāks Kilmi (Jaak Kilmi). “Ātrie igauņu puiši” ir viena no komerciāli veiksmīgākajām Igaunijas filmām 2017.gadā – tās auditorija bija 85 000 skatītāju, kas filmai nodrošināja ceturtākās skatītākās filmas statusu. (Salīdzinājumam – lai mūsu pašu “Vectēvs, kas bīstamāks par datoru” pagājušajā gadā kļūtu par otro skatītāko, pietika ar 76 000 skatītājiem.)
Salīdzinājumā ar latviešiem, igauņi uz kino iet biežāk. Pat Andreja Ēķa “Svingerus” viņi skatās vairāk – Igaunijā šīs filmas rimeikam bija par 20 000 skatītājiem vairāk nekā Latvijā!
"Ātrie igauņu puiši" ir jestrs un drusku saldsērīgi sentimentāls stāsts par trim igauņiem, kuri 80.gadu otrajā pusē ar gumijas laivu caur dzelzs priekškaru izlaužas brīvajos ūdeņos jeb bēg no Padomju Savienības uz laimīgo un kapitālistisko Zviedriju.
Šī filma gan nav pirmā Jāka Kilmi kinolente, kuras darbība un tēmu loks aptver padomju periodu Igaunijā – par pionieru gadiem un pusaudžu trauksmainajām dienām vēstīja viņa filma “Cūku revolūcija”, savukārt daudzos festivālos un televīzijās izrādītā “Disko un atombumba” reflektē par to dīvaino fenomenu, kas visus padomju gadus igauņiem ļāva justies visrietumnieciskākajiem lielvalsts pilsoņiem – jo viņi varēja uztvert un skatīties Somijas televīziju. Protams, slepus.
Kilmi jaunākā filma “Cilvēki no nekurienes” ir kopprodukcija ar Latviju – studiju “Mistrus Media” un režisoru un producentu Gintu Grūbi, un tās darbība arī risinās padomju periodā – 1978. gadā, kad Padomju Latvijas VDK darbinieks un Latvijas Kultūras sakaru komitejas vadītājs Imants Lešinskis, strādādams Ņujorkā ANO pārstāvniecībā kā tulks PSRS delegācijas sastāvā, nolēma pāriet ASV pusē. Kopā ar viņu palika meita – Ieva Lešinska, kura šobrīd ir sakārtojusi un izdevusi sava tēma atmiņu krājumu “Starp divām pasaulēm”.
