Festivālam „Rīgas fotomēnesis” šis ir jau ceturtais gads, kurā rīkotāji konsekventi turpina iepazīstināt publiku ar jaunāko Ziemeļeiropas un Austrumeiropas fotogrāfijā. Šā gada festivāla centrā – fotogrāfija kā dokumentāls medijs un fotogrāfija kā mūsu pieredzes interpretēts attēls jeb – „Fakti un precizējumi”, tā nupat raidījumā „Kultūras rondo” stāstīja viens no „Rīgas fotomēneša” rīkotājiem Alnis Stakle.
„Ir mākslinieki, kas stāsta stāstus un kuru darbi runā par trauslo saikni starp fotogrāfijas indeksālo dabu jeb dokumentalitāti un iztēlojamo jeb fikcionālo dabu. Tā ir starpzona, kur mākslinieki stāsta par it kā reāliem, privātiem notikumiem, kolektīvām traumām un priekiem, bet valoda, kādā viņi to stāsta, ir gana savdabīga un privāta. Attiecīgi it kā stāsts ir par īstenību, bet ir atstāta ļoti plaša telpa iztēlei,” skaidro Alnis Stakle.
Nosaukums „Fakti un precizējumi” dots arī „Rīgas fotomēneša” centrālajai izstādei, ko šodien atklās Latvijas Nacionālajā bibliotēkā. Tajā fotomākslinieki no Ungārijas, Slovākijas un Latvijas apspēlē paradoksālas, reizēm traģiskas un arī humoristiskas kultūras situācijas un to interpretācijas Austrumeiropā.
Peteru Puklusu no Ungārijas varētu saukt par vienu no Centrāleiropas uzlecošajām fotomākslas zvaigznēm. Nupat aizvadījis vērienīgu personālizstādi Berlīnē, Pukluss uz Rīgu atvedis fotomākslas projektu „Karotāja episkais mīlasstāsts”. Tas ir Centrāleiropas 20.gadsimta vēstures iedvesmots stāsts par kādu paša mākslinieka izdomātu ģimeni.
„Tas ir mēģinājums radīt kaut ko nereālu, balstoties uz reāliem faktiem. Tā ir kā spēle – es cenšos skatītājā izraisīt personiskas izjūtas, iedodot vien nelielu atskaites punktu un ļaujot savu stāstu radīt pašam,” norāda Pukluss.
Petera Puklusa projekti nav tikai fotogrāfijas. Daži no objektiem šķietami izkāpuši no attēliem pie sienām un nostājušies telpas vidū. Piemēram, mākslinieka sievas velosipēds.
„Es to aizņēmos no viņas pirms dažiem gadiem un sāku to izmantot savā mākslā. Tagad viņai vairs nav riteņa, bet ritenim ir sava karjera! Ar objektiem ir tā, ka es vienmēr saku: neesmu tikai fotogrāfs, esmu mākslinieks. Es lielākoties strādāju fotogrāfijas žanrā, bet esmu pārliecināts, ka izteiksmes līdzekļiem nav nozīmes.
Galvenais ir stāsts, ko tu gribi izstāstīt skatītājam. Un es varu savā izstādē ielikt riteni, jo tas turpina fotogrāfijās redzamo stāstu,” pārliecināts ir Peters Pukluss.
Vēl kāds interesants „Rīgas fotomēneša” notikums saistās ar fotogrāmatām un pašizdošanas kultūru, kam veltītu pasākumu sēriju no ceturtdienas līdz svētdienai fon Stricka villā rīko biedrība „ISSP”. Pasākuma kuratore Evita Goze stāsta, ka fotogrāmatas pašlaik pasaulē piedzīvo uzvaras gājienu – tām velta festivālus, izstādes un pat konkursus.
„Bet Latvijā ir sanācis tā, ka ļoti ilgus gadus ar fotogrāmatām pārsvarā ir saprasti vai nu izstāžu katalogi vai monogrāfijas, kas varbūt atskatās jau uz ilgākā laika posmā paveikto. Kamēr fotogrāmatas, par kurām pasaulē aug šī interese, pārsvarā ir kāds konkrēts autora projekts vai darbu sērija, kas veltīta kādai konkrētai tēmai, sajūtām vai problēmām, kas apvienoti grāmatas formā. Ja izstādi apskatīsies tikai nedaudz cilvēku, tad fotogrāmata var ceļot pa visu pasauli,” stāsta Evita Goze.
Un arī uz Rīgu rīkotāji atveduši vairāk nekā simt fotogrāmatu izlasi no dažādām pasaules valstīm. „Rīgas fotomēneša” notikumu klāstā ir arī divas personālizstādes – Ilzes Vanagas „Paradīzes dārzu meklējot” Kaņepes kultūras centrā un poļu mākslinieces Viktorijas Vojčehovskas „Sparks” Latvijas Fotogrāfijas muzejā, kur māksliniece runā par karu Ukrainā.
