Diena sākusies

Hendelis no citas puses jeb kā Latvija šodien pārsteigs Eiropu

Diena sākusies

Elegantais kungs smokingā. Klajā nākusi Guntas Bāliņas grāmata par Artūru Ēķi

Miljons mugursomā. Stāsta "Ziemassvētku jampadrača" arheoloģijas scenāriste Daira Āboliņa

Ar miljonu mugursomā. Saruna ar «Ziemassvētku jampadrača» arheoloģijas scenārija autori Dairu Āboliņu

Pievērs uzmanību – raksts publicēts pirms 2 gadiem.

"Ir tāda debitanta laime – jūs varat uzkāpt kalnā, ja nezināt, cik tas ir augsts un cik tas būs grūti. Un "Ziemassvētku jampadrača" uzņemšana ir kaut kas līdzīgs. Filmas veidotāji vienkārši sev pateica: mums ir mazliet naudas, brīnišķīgi aktieri, lielisks scenārijs, un mēs nevarēsim uztaisīt filmu?!" Tā, runājot par pirms 28 gadiem uzņemto filmu "Ziemassvētku jampadracis", saka kinokritiķe Daira Āboliņa. 25. decembra vakarā pulksten 21.05 Latvijas Televīzijā pirmizrādi piedzīvos šīs filmas arheoloģija jeb dokumentālais projekts "Filmas arheoloģija: "Ziemassvētku jampadracis"". Daira Āboliņa ir tā scenārija autore.

Līdz ar viņu šo dokumentālo stāstu – sirsnīgo veltījumu latviešu kino vecmeistariem un viņu ideāliem – veidojusi režisore Agita Cāne-Ķīle un vadošais operators Edgars Bite. Projekts realizēts, sadarbojoties studijai "Visio" un Latvijas Televīzijai, producenti – Ieva Rozentāle un Dzintars Belogrudovs.

Pēc "Filmas arheoloģijas" pirmizrādes būs skatāma pati filma "Ziemassvētku jampadracis".

Inga Žilinska: Latvijas Televīzijā viena no svarīgākajām lietām Ziemassvētku periodā ir filma "Ziemassvētku jampadracis", kurai nu jau ir 28 gadi. Šobrīd tai tapusi arī filmas arheoloģija, kas klausītājiem un skatītājiem dažkārt atklāj nezināmus faktus un pārsteidzošas lietas.

Daira Āboliņa: Pārsteidzošākais ir tas, ka šai filmai oficiāli nebija saglabājies tikpat kā nekādu fotogrāfiju.

Šī ir tāda starplaiku filma: tā iesākta vēl par Ostankinas studijas jeb Krievijas Centrālās televīzijas nelielu naudu un tad savā veidā pamesta. Un tad pie tās ķeras cilvēki, kuriem vispār nav nekādas pieredzes, ko darīt ar filmu, kurai nepietiek naudas, un ko darīt ar iesāktu filmu...

Tiek dibināta studija “AL KO”, kura būtībā tiek izveidota, ne tikai lai pabeigtu šo filmu, bet lai vispār saprastu, ko darīt ar kino šajā laikā, kad kino finansējuma sistēma no valsts puses vispār vēl neeksistē, un arī no privātā biznesa tās ir tikai sponsoru dotācijas, nelielas naudas. Scenārists Alvis Lapiņš kļūst par šīs filmas producentu, viņam kā drošs palīgs pievienojas Vilnis Beķeris, un viņi, līdz tam brīdim būdami tikai radoši cilvēki, mēģina šo filmu producēt... Manuprāt, no šīsdienas viedokļa tas ir pats naivākais, bet arī drosmīgākais solis, ko veic šī filma un tās veidotāji, viens otru atbalstot. 

Nav saglabājušās gandrīz nekādu rakstisku un lietisku liecību par šo filmu. Piemēram, nav filmu skiču, jo tās neviens neprasīja – nebija jau arī neviena, kas tās varētu paprasīt.

Nav fotogrāfiju, kaut gan filmai bija oficiālais fotogrāfs – tas bija Jānis Pilskalns. Mūsu jaunā producente Vivija Cepurniece atrada fotogrāfijas! Un tad, mums par milzīgu pārsteigumu, arī Varis Brasla atnesa fotogrāfijas, kuras mēs nebijām redzējuši. Tā tas paklājs sāka velties, mēs tam visam sākām pietuvoties un saprast, kāds bija laiks, kurā viņi to visu darīja, kā viņi to spēja izdarīt un cik daudz humora un drosmes viņiem piemita, lai to visu spētu paveikt. Ir tāda debitanta laime – jūs varat uzkāpt kalnā, ja nezināt, cik tas augsts un cik tas būs grūti. Un tas manā uztverē ir kaut kas mazliet līdzīgs, ka  viņi vienkārši sev teica: mums ir mazliet naudas, brīnišķīgi aktieri un lielisks scenārijs – un mēs nevarēsim uztaisīt filmu?! Un viņi filmu uztaisīja. Tur ir daudz brīnišķīgu detaļu. Piemēram, kāda banka filmas uzņemšanai piešķīrusi vienu miljonu – tolaik Latvijas naudas vienība bija "repši".

To stāstīja Vilnis Beķeris – ka vienā brīdī viņam bankā teikuši: nu labi, ja jums vajag, mēs jums iedosim miljonu. Un viņš to miljonu vienkārši ielicis mugursomā, abi ar Alvi Lapiņu iekāpuši trolejbusā un aizbraukuši uz Rīgas kinostudiju ar miljonu...

Un tas nebija vienīgais miljons, kas viņiem bija vajadzīgs, jo Latvijas “repši” nebija pārāk vērtīga valūta – par to nevarēja nopirkt visu, kas bija vajadzīgs filmai. Bet tas bija tas producēšanas brīnums, par ko mūsu arheoloģijā cilvēki atklāj – ar kādu azartu viņi par to runā! Ar tādu kā zināmu maigumu, arī naivisma zaudēšanas izjūtu, jo mēs zinām taču, ka Alvis Lapiņš nekļuva par producentu. Vilnis Beķeris kļuva par Latvijas Leļļu teātra direktoru un ieņēmis arī citus producenta cienīgus amatus, bet būtībā šie cilvēki vienkārši realizēja savu sapni. Savu Ziemassvētku sapni. Tas, iespējams, no šodienas viedokļa ir neticamākais. Darbs pie šīs filmas bijis ļoti pacietīgs, maigs – tā bijusi tāda atgriešanās nevainības gadsimtā, es teiktu tā. Un arī filma ir kā no citas ēras, kura, kā saka, ļoti labi derot arī digitālās paaudzes bērniem, ja šo filmu rāda īstajā laikā un īstajā brīdī.

Varis Brasla un mazais brīnumērns, šodien diriģents Kaspars Ādamsons
Varis Brasla un mazais brīnumērns, šodien diriģents Kaspars Ādamsons

Varonkulis, Alvjonkulis, Braunonkulis

Un Ziemassvētki ir īstais laiks, kad to var rādīt. Vai filmas arheoloģijā tiekaties arī ar mūziķiem – šiem četriem bērniem, kas piedalījās filmā? Ar Zostiņu ģimeni un arī apdāvināto puiku, kurš šobrīd ir labi zināmais diriģents Kaspars Ādamsons?

Mēs tikāmies ar visiem pieciem apdāvinātajiem bērniem! Tikāmies ar trim nu jau pieaugušajām māsām – Lāsmu, Lieni un Līgu. Lai uzreiz klausītājiem būtu skaidrs – Līga Zostiņa bija tā mazā, spriganā Mildiņa, tolaik četrus gadus veca. Tikāmies arī ar Kasparu Ādamsonu un arī Edgaru Eglīti, kurš spēlēja vienu no viņu brāļiem. Zostiņu ģimenē bija brālis un četras māsas – pieaugušais brālis Ilmārs šobrīd nedzīvo Latvijā. Šīs daudzbērnu ģimenes mamma Lolita Zostiņa un arī viņu tētis toreiz paveica grandiozu darbu šo bērnu noorganizēšanā un sagatavošanā filmēšanai. Viņiem pievienojās divi talantīgi puikas no Dārziņskolas.

Kaspars Ādamsons toreiz mācījās vijolspēli Dārziņskolas pirmajā klasē, un viņam, kā zināms, filmā jābūt brīnumbērnam – viņam nevainojami jāspēlē klavieres. Kaspars filmēšanā stāstīja, ka viņam bijis šis īpašais uzdevums – iemācīties ļoti labi nospēlēt skaņdarbu, kas ir vajadzīgs filmai...

Arī Edgars Eglītis tolaik bija Dārziņskolas audzēknis, un viņš palīdzēja filmas ģimenei ar brašu dziedāšanu un blēņu darīšanu. Tā ka bērni mūsu arheoloģijas filmēšanā satikās, bet satikās mūsu laikmetam diemžēl raksturīgā veidā: ar filmas komandu satikās visas trīs māsas – nu jau pieaugušās skaistās, jaunās dāmas, šobrīd jau visas – mazu bērnu māmiņas. Savukārt puiši mums pievienojās atsevišķi – kovidapstākļu dēļ negribējām riskēt, tāpēc viņi sūtīja sniegotus stāstus no Siguldas un Pārdaugavas.

Kā teica Edgars Eglītis – tas viņu dzīvē bija laiks, kas bija pilnīgi balts, bez neviena melnumiņa. Bijis skaidrs, ka tas, ko viņi dara, bijis absolūts bērnības tīrības mirklis.

Režisors Varis Brasla ir prominentākais un joprojām būtībā vienīgais ģimenes filmu kopējs. Jā, ir Armands Zvirbulis, kurš turpinājis viņa tradīciju, un tagad jaunā režisore Marta Elīna Martinsone izveidojusi filmu pusaudžiem, bet būtībā ģimenes filmas modeli, kas nav tikai filma bērniem, intuitīvi atradis tieši viņš. Jo tolaik jau nebija īsta priekšstata, kādai tai filmai vajadzētu būt. Holivuda kaut ko darīja, un maisā auguši nebija arī mūsu režisori – viņi redzēja, kādas apmēram izskatās Ziemassvētku filmas. Taču līdz tam mums Latvijā nebija Ziemassvētku filmu. "Ziemassvētku jampadracis" ir pirmā un līdz šai dienai vienīgā. Es gan zinu, ka mums būs Ziemassvētku filma, kura gan būs filmēta džungļos un tas būs cits stāsts citai paaudzei – šī filma pagaidām nav iznākusi uz ekrāniem. Bet līdz šai dienai Varis Brasla ir vienīgās īstās žanram atbilstošās Ziemassvētku filmas veidotājs. Viņš bija un joprojām ir ļoti delikāts pedagogs, bet – kā viņš tika galā ar šo bērnu baru... Es nemaz nekautrējos to teikt. Piemēram, Līga, kura spēlē Mildiņa, saka, ka viņa gandrīz vispār neko neatceras no tā, ko viņi tur īsti filmēja, toties viņa atceras to, kā viņi dauzījušies pa kinostudijas garajiem gaiteņiem, kāpuši uz bēniņiem, līduši citu filmu dekorācijās un pētījuši, kā tas viss tur ir. Viņa atceras bērnības draiskulības, kas viņu dzīvē bijušas neizsakāmi spilgtas.

Šie pieaugušie, brīnišķīgie jaunie cilvēki Vari Braslu, Alvi Lapiņu un Mārtiņu Braunu sauc par Varonkuli, Alvjonkuli un Braunonkuli, un, kā šodien saka meitenes, viņas pat īsti nevar iedomāties, ka viņām kādā nopietnā sarunā būtu jāsaka – cienījamais Alvis Lapiņš vai cienījamais Varis Brasla.

Tur ir, par ko padomāt – par to, kas mainās un kas nemainās un nekad nemainīsies.

Sāpīgākais stāsts – Mārtiņa aiziešana 

Vai Mārtiņš Brauns redzēja šo arheoloģiju, vai paguvāt satikties? Viņa nonākšana šīs filmas komponista ampluā bija tomēr visai nejauša.

Šeit man jāizstāsta ļoti sāpīgs stāsts – šogad esam veidojuši vēl vienu filmas arheoloģiju ar Mārtiņa Brauna mūziku – filmai “Dzīvīte”. Mārtiņam Braunam šis bija jubilejas gads, un bijām nolēmuši, ka “Ziemassvētku jampadrača” arheoloģiju veltīsim Mārtiņam – viņš kļūs par tās galveno cilvēku, un viņa mūzika būs galvenais notikums – satikšanās caur to notiks Mārtiņa zīmē. Šī iemesla dēļ mēs taupījāmies, un tas ir šīs arheoloģijas melnākais posms – mēs nepaspējām... Mēs, protams, bijām jau iepriekš vairākkārt satikušies, man ir brīnišķīga saruna ar Mārtiņu Braunu par viņa filmu mūziku. Šī saruna gan veltīta citai filmai, bet šie faili ir saglabājušies. Mums ir daudz liecību par Mārtiņu Braunu, bet šo "Ziemassvētku jampadraci" mēs taupījām kā šo Ziemassvētku dāvanu visiem, kas pie šīs filmas strādāja, un jo īpaši jau Mārtiņam Braunam... Bet tā nenotika. Kad jau bija nolikta filmēšana, tā nenotika – Mārtiņš aizgāja aizsaulē. Mums vajadzētu pieņemt lēmumu... Visi sazvanījāmies un nolēmām, ka mēs to darīsim – veidosim filmu Mārtiņa piemiņai, bet mēs to nepārvērtīsim par skumju dziesmu, jo tas nav iespējams, domājot par "Ziemassvētku jampadraci"! "Ziemassvētku jampadracis" ir bērnības sapņu laiks. Un nolēmām, ka būsim ar jokiem, bet domāsim par Mārtiņu un runāsim par Mārtiņu. Un tas ir šajā arheoloģijā. Zostiņu ģimenes māsas sagatavoja vairākas dziesmas no šīs filmas, kuras dzīvajā izpildījumā tika atskaņotas. Filmas veidošana šoreiz tika veidota pa mazām grupām, un meitenes uzstājās filmas kodolam, klātesot Varim Braslam, Dacei Eversai, Alvim Lapiņam, Uldim Dumpim un Inārai Kalnarājai, kas atveidoja centrālos pieaugušo tēlu personāžus. Viņas muzicēja viņiem dzīvajā, un mēs to, protams, profesionāli ierakstījām. Ir kāda detaļa, ko varbūt daudzi zina, bet varbūt arī ne, jo ne jau vienmēr pietiek laika atšķirt grāmatas, kurās tas rakstīts. Varis Brasla šajā filmas arheoloģijā mums atgādina leģendu par to, kā Mārtiņš Brauns nokļuva filmā. Mēs zinām, ka viņa mūzika sākotnēji tajā nebija paredzēta – pats Mārtiņš to stāstījis Latvijas Televīzijas ciklā "Dziesmas ceļš". Bija variācijas par to, kurš rakstīs mūziku. Varis Brasla līdz tam bija strādājis ar Imantu Kalniņu, un viņš arī šoreiz būtu gribējis strādāt ar Imantu Kalniņu, bet... Imants Kalniņš bija kļuvis par deputātu. Viņš būtu gribējis strādāt ar Raimondu Paulu, bet Raimonds Pauls bija kļuvis par kultūras ministru. Un tad, kā leģenda vēsta – jo par Imantu Kalniņu parasti ir leģendas, kuras viņš pats neatceras, bet visiem patīk tās izpušķot – ka

dienā, kad filmēšanas grupai bija jādodas pēc notīm, Imanta Kalniņa kundze esot tai nodevusi scenāriju ar zīmīti: "Piedod, Mārtiņš Brauns uzrakstīs mūziku, es esmu visu sarunājis."

Un tā Varis Brasla satikās ar Mārtiņu Braunu, laika nebija, filma būtībā bija jau ļoti tuvu gatavai – beidzot bija jāiemāca bērniem dziesmas, kuru... nebija.

Bet Mārtiņš bija redzējis filmu?

Sākumā Mārtiņš vēl nebija redzējis neko – visticamāk, viņš pat nezināja, ka tāda filma tiek uzņemta. Atceroties savas iepriekšējās sarunas ar Mārtiņu Braunu par iepriekšējām filmām un kino mūziku, es zinu, ka Mārtiņš bija brīnišķīgs, viņš mācēja pa sekundēm rakstīt mūziku filmai – tieši tik, cik vajag. Viņš prata šo profesiju vienkārši apbrīnojami. Tā nu viņš uzrakstīja vairākas oriģināldziesmas – tā ir dziesma par zirņiem, dziesma skolmeistares kundzei, bet

vienu no dziesmām Varis Brasla bija dzirdējis un ieraudzījis kaut kur citur, un palūdza Mārtiņam ļaut šo dziesmu izmantot filmā. Tā ir dziesma "Veltījums", ko Mārtiņš veltījis savai dzīvesbiedrei – mīlestības dziesma, kurai šodien ir ļoti daudz interpretāciju, bet tā kļuvusi par Ziemassvētku dziesmu, pateicoties tam, ka dziesma iekļauta šajā filmā.

Arī Zostiņu ģimenes meitenes tieši šo dziesmu padarījušas par savas ģimenes himnu – viņas to dzied vienmēr: gan nu jau savas mammītes piemiņai, gan arī tad, kad viņas ir kopā. Viņas ir brīnišķīga komanda, brīnišķīgs trio, kurš var dziedāt, draiskoties un papildināt viena otru ar pusvārdiem.

"Filmas arheoloģija. "Ziemassvētku jampadracis"" šovakar piedzīvos pirmizrādi Latvijas Televīzijas pirmajā kanālā. Kā būtu labāk – oriģinālfilmu skatīties pirms vai pēc arheoloģijas?

Būtībā jau "Ziemassvētku jampadraci" var skatīties vairākas reizes... Ja būsiet filmu redzējuši iepriekš, arheoloģiju jau varat skatīties kā visu redzoši, visu saprotoši kino skatītāji. Bet,

ja noskatīsieties arheoloģiju, jūs noteikti gribēsiet vēlreiz noskatīties filmu, jo šī dokumentālā cikla misija ir vēlreiz ieinteresēt skatītājus par konkrētajām filmām – ieraudzīt tajās to, ko varbūt esat palaiduši garām, bet varbūt nekad neesat ievērojuši vai nekad neesat uzskatījuši par nepieciešamu ievērot.

Arheoloģija dod tādu kā impulsu paskatīties uzmanīgāk, novērot laiku. Vai var redzēt laiku, kad filma ir uzņemta? Var redzēt. Var redzēt bērnības naivismu, var redzēt cilvēku azartu to darīt, ir asprātīgi dialogi. Ir ļoti daudz skaistu mirkļu šajā filmā, kuri varētu būt arī mums katram personiski.

Kļūda rakstā?

Iezīmējiet tekstu un spiediet Ctrl+Enter, lai nosūtītu labojamo teksta fragmentu redaktoram!

Iezīmējiet tekstu un spiediet uz Ziņot par kļūdu pogas, lai nosūtītu labojamo teksta fragmentu redaktoram!

Saistītie raksti

Vairāk

Svarīgākais šobrīd

Vairāk

Interesanti