Paralēli vēsturiskajai sižeta līnijai filmu caurvij stāsts par izglītotu meiteni Annu, kura vēlas dziedāt korī. Tolaik tā tika uzskatīta galvenokārt par vīriešu nodarbošanos, viņas ciematā ir tikai vīru koris, tomēr meitene, kuru filmā atveido Marta Lovisa Jančevska, dodas uz Rīgu, lai piedalītos pirmajos Dziedāšanas svētkos. Kopā ar viņu, apdarījusi lauku darbus, brauc krustmāte, kuras lomā ieraudzīsiet pasaules mēroga operas zvaigzni Marinu Rebeku, kas viņai būs debija kinoaktrises statusā.
Uz galveno notikumu – tautas dziesmas "Rīga dimd" kopdziedāšanu – skatītāju rindās parādīsies mūsdienu kultūras dzīves darbinieki, tērpušies pēc 19. gadsimta labākās modes, viņu vidū esošie un bijušie kultūras ministri Nauris Puntulis (Nacionālā apvienība), Kārina Pētersone, Ramona Umblija un citi. 19. gadsimta kultūras darboņu un uzņēmēju lomās: Ģirts Ķesteris, Andris Keišs, Andris Bulis, Ainārs Ančevskis, Vilis Daudziņš. Viņi visi filmas labā ir neticami pārvērtušies.
Filmas scenāriju veido Māris Martinsons kopā ar Daini Īvānu. Filmēšanas periods ir noslēdzies, bet filmas pirmizrādes laiks ir pārcelts uz 2023. gada novembri. Filmas veidotāji nav bijuši glābti no inflācijas. Bet filma būs.
Daira Āboliņa: Pirmais jautājums ir atbilstošs situācijai – kas ir vajadzīgs režisoram, lai viņš justos komfortabli sarežģītas filmas uzņemšanas laukumā?
Māris Martinsons: Komfortabli kādā ziņā? Kā cilvēks? Vai radošā ziņā? Vai procesa ziņā?
Ak Dievs, cik daudz slāņu. Labi, radošā ziņā.
Komanda. Bez šaubām komanda, jo varētu teikt, ka tas viss sākas ar producentu, kurš…
Kura?!
Kura… Tas nav nevienam noslēpums. Mana sieva Linda. Ļoti svarīgi ir tas, ka… To es īpaši sajutu šajā projektā, lai laukumā būtu profesionāli cilvēki, katrs savā nozarē, savā jomā un lai būtu stingrs producentu pārskats par to, kas notiek, un lai nejūt kaut kādu aizķeršanos, nejūt kaut kādas problēmas. Tad jau tālākais viss ir atkarīgs no tevis, visa atbildība ir uz režisoru.
Filma, kuru mēs taisām, ir kaut kas vairāk par filmu.
Tādā nozīmē, ka tā ir vienīgā iespēja, ko nevarēs ne labot, ne arī filmēt atkārtoti.
No otras puses, tā tomēr nav mana pirmā filma, tā ir desmitā filma. Ir bijuši dažādi projekti un dažādas pieredzes, ir izveidojies kaut kāds veids, kā strādāt. Ir iespējams savākt to visu vienkopus un, neskatoties uz to, ka es nekur neesmu mācījies taisīt vēsturiskas filmas, saliekot pieredzi kopā, vīziju, kuru mēs esam izveidojuši kopā ar mākslinieku un operatoru, un aktieriem – mēģināt to realizēt.
Filmēšana nav tikai mehāniska kaut kādu ieceru realizēšana. Mēs esam pirms tam daudz strādājuši, mēs esam taisījuši story boards, mums ir visi kadri izzīmēti. Esam atbildējuši uz visiem jautājumiem gan par to, kas notiek kadrā, gan par to, kas paliek aizkadrā. Es negribētu to tā vienkārši primitīvi nosaukt par iedvesmu, bet tajā brīdī, kad viss ir saslēdzies, tev ir jārealizē kopējā ideja, tev ir jābūt radoši uzlādētam. Tam ir jānotiek filmēšanas brīdī, jo tu saproti, ka pēc tam vairs nebūs nekāda veida, kā iepūst dzīvību tajā, kas vēlāk parādīsies uz ekrāna. Īstenībā tas ir tas, ko katru reizi vajag atcerēties, jo
tas brīdis, kad tiek filmēts, viņš ir vienreizējs un unikāls, atpakaļ vairs nevari atgriezties, un ir jābūt gatavam tajā brīdī būt savā vislabākajā…
Man grūti pateikt, jo nav nosaukuma tam stāvoklim, kurā tev jābūt, bet tas ir tas brīdis, kura dēļ tas viss notiek.
Apzināti vai neapzināti, režisori kādā no filmas tēliem vairāk ieliek savu ego, it kā paslēpjas aiz kāda no tēliem. Vai tāds tēls ir šajā filmā, kurā visvairāk ir režisora Māra Martinsona alter ego personības atspulgs?
Es šajā filmā nevarētu izcelt vienu tēlu, kurā būtu… Manās citās iepriekšējās filmās tas bija daudz skaidrāk un vienkāršāk, jo šeit mums bija jāiet tas ceļš, kurā mēs mēģinājām kaut kādā veidā vizualizēt reālas vēsturiskas personas un atrast to, kas bija viņi toreiz. Cita lieta ir tā, ka, katram tēlam meklējot krāsas, atdzīvinot viņu, tu vari ielikt kaut ko no savas dzīves pieredzes. Tas nav tā, ka tu iedod savu dzīves situāciju vai kaut ko tamlīdzīgu, un ne ar visiem tēliem izdodas, ne visiem aktieriem izdodas. Skaidrs, ka filmēšanas laikā diemžēl notiek tāds kā atbiršanas process, jo ar visiem aktieriem tu sāc runāt par tēlu ar vienādi lielu entuziasmu, jo tev gribas, lai katrs no aktieriem ir vislabākais savā jomā. Un diemžēl, jā, ir tādi, uz kuriem es vienkārši aplūstu. Pēc trešās, pēc piektās filmēšanas dienas es saprotu, ka tās durvis ir ciet. Ir tādi, ar kuriem es eju kopā jau no paša sākuma, tie ir tas kodols, bet ir tādi, kas atveras filmēšanas laikā, kas trešā vai ceturtajā dienā saprot un, varētu teikt, ielec filmai vajadzīgajā emocionālajā līmenī. Tas notiek, un par to man ir liels prieks, jo tas veido to stāstu.
Vai tev bija svarīga portretiskā līdzība vēsturiskajiem personāžiem?
Jā, tas bija viens no lielākajiem… Man ļoti nepatīk vārds "izaicinājums", tas tiek lietots pa labi un pa kreisi, bet interesantākais pašā sākumā tiešām bija portretiskā līdzība. Bieži aktieriem ir tā, ka tajā brīdī, kad viņš uzliek kaut kādu masku, viņš kļūst daudz atraisītāks un atvērtāks pret veidu, kā stāstīt, un tas šoreiz bija tieši tā. Mūsu filmas vēsturiskie tēli ir ļoti konkrēti. Vienīgais tēls, kuram mums neko nevajadzēja papildus darīt, bija Nauris Brikmanis, jo viņš bija viens pret vienu kā Krišjānis Kalniņš no vecām gravīrām un… Es nezinu vai tas ir labi vai slikti, bet nu, vismaz nevajadzēja viņam bārdu speciāli tasīt, bet pārējiem tika meklētas piemērotas detaļas. Kad mēs domājām par Kronvaldu Ati, man kaut kā jau uzreiz bija doma, ka tam ir jābūt Andrim Keišam, ne tikai tāpēc, ka viņu ir vizuāli ir viegli izveidot. Piemēram, Ančevskis, viņš Frīdrihu Baumani tēlo, viņam viss no jauna jātaisa, bet var meklēt jaunus un jaunus veidus, kā tikt vaļā no veciem štampiem. Un tas viņiem deva tādu kā, es negribētu teikt, ka atbildības sajūtu, bet to, ka tajā darbā ir kaut kāda vēsturiska saistība, ka viņš šobrīd ir kaut kāds starpposms tam reālajam cilvēkam. Tāpat kā es par to procesu mēdzu teikt, ka bieži tā filmēšana ir tāda kā iekāpšana laika mašīnā. Tu iekāp laika mašīnā un aizlido 150 gadus atpakaļ, un tad tu dari visu, lai atnestu atpakaļ gan to sajūtu, gan tos cilvēkus, gan toreizējo pasauli.
Ja mēs vēl runājam par atslēgas aktieriem – kā tu atlasīji galvenos personāžus savam stāstam? Filmas stāsts varēja būt gan tāds, gan citāds, gan rakursi varēja būt dažādi…
Pirmkārt, ļoti augstu vērtēju kaut kādu iepriekšēju sadarbību ar cilvēkiem, ar kuriem man ir izveidojusies saikne un mēs saprotamies. Es esmu pārliecināts, ka ar tiem cilvēkiem mēs varam iet un neskatīties ne uz kādām grūtībām vai apstākļiem. Tas ir gan ar operatoru Jāni Jurkovski, ar kuru es strādāju, gan ar Katrīnu Liepu, kas ir kostīmu māksliniece, bet ar filmas mākslinieku Mārtiņu Kalseri iepazināmies vēlāk. Bet par aktieriem, nenoliedzami, tas ir Andris Bulis, jo, ar viņu strādājot līdz šim daudzās lomās, mēs esam daudz par to runājuši… Es viņam esmu teicis, ka es ļoti gribētu uztaisīt filmu, kur viņš varētu tiešām sevi maksimāli parādīt, un Rihards Tomsons bija tā loma, kurai bez šaubām viņš piekrita.
Tomsons ir viens no galvenajiem varoņiem filmā, galvenajiem varoņiem vispār Dziesmu svētku kustībā, nepelnīti aizmirsts. Tāda ir mūsu un Daiņa Īvāna koncepcija. Vilis Daudziņš – Dīriķis. Kronvaldu Atis, kurš bija izcila tā laika personība, ļoti spilgta zvaigzne, viņš vēsturiski ieradās dažas dienas pirms svētkiem, un skaidrs, ka viņš nevarēja nekur parādīties. Bet tas, manuprāt, arī filmā varētu būt interesanti, ka cilvēks divas stundas ir bijis stāstā un parādās jauns tēls, ko atveido Keišs. Ļoti spilgts tēls, svaigs tēls… Cimze filmā ir Ģirts Ķesteris. Par šiem cilvēkiem man nebija kaut kādu šaubu, jau rakstot scenāriju. Es varu teikt to, ka man ir tiešām ļoti paveicies ar aktieriem, viņi ļoti nopietni strādā, un tas ir jūtams.
Dziesmu svētkus organizē vīriešu komanda?
Vēsturiski vajag vienkārši saprast to, ka tas bija vīriešu laiks. Ja mēs paskatāmies līdzīgās filmas tajā laikā – "Linkolns"…Tas bija laiks, kad sievietes tikai sāka domāt par savām tiesībām. Mūsu laikā vēsturiski Rīgā sieviete viena pati pat nevarēja iet pa pilsētas ielām, jo viņu jebkurā brīdī varēja savākt policija un viņa tiktu ieskaitīta prostitūtu reģistrā. Sieviete varēja iet kopā vai nu ar tēvu, vai ar vīru, kas varētu pierādīt, ka viņai ir tiesības iet pa ielu kopā ar viņu. Tas bija tāds laiks. Mūsu Dziesmu svētki bija pirmie, kuros dziedāja arī sievietes, kur bija jauktie kori. Mēs filmā izveidojām izdomātu līniju par nelielu Vidzemes ciematiņu, kurā ir jauna meitene, kura ļoti grib dziedāt, kurai patīk dziedāt, bet tajā ciematiņā ir tikai vīru koris un ne pats labākais. Tā ir tā stāsta līnija par to, ka viņa pārstāv to jauno sieviešu pasauli, kad sievietes tomēr apzinājās, ka viņas arī var kaut ko sasniegt. Tas ir tas tēls, kas iezīmē jau nākošo laiku mūsu filmā, ko atveido Marta Lovisa Jančevska. Blakus ir ne mazāk nozīmīgs tēls, viņas radiniece, pie kuras viņa dzīvo, kuru atveido operdziedātāja Marina Rebeka.
Kurai jūs neatļaušot filmā dziedāt.
Viņa sūdzējās?
Nē, bet tomēr tagad, ja mēs esam nonākuši līdz šim punktam, patiesībā Marinai Rebekai šeit filmā nav galvenā loma, bet viņa būs pilnīgi jauna seja uz ekrāna. Viņa nav nekad filmējusies spēlfilmā lielajam ekrānam. Kāda bija tavas motivācija viņu uzaicināt? Es saprastu, ja vajadzētu, lai viņa dzied, bet tieši to nevajag.
Vēl runājot par filmu, man ir grūti izcelt vienu galveno lomu. Ja man būtu uz plakāta jāliek galvenās lomas, tad tur būtu astoņi vai desmit cilvēki. Tā, varētu teikt, ka ir tāda ansambļa filma. Domājot par to, ka mums filmā, varētu teikt, ir tikai divas nozīmīgas sieviešu lomas, zinot, ka viena būs Marta…
Es negribu novirzīt tevi no domas par Marinu Rebeku, bet kāpēc Marta?
Mēs taisījām kastingu tajā gadā, kad viņa iestājās Hermaņa kursā. Tagad mēs tuvojamies finiša taisnei, un viņa jau ir beigusi augstskolu. Mēs zinājām, ka mums vajag jaunu meiteni, jaunu sievieti, veidojām dažādas kombinācijas, ar dažādiem cilvēkiem kopā. Ir runa par meiteni, kas dzīvo laukos, kas strādā laukos, un tas uzreiz dod uzstādījumu, ka viņa nedrīkst būt tāda izteikta pilsētniece. Viņai jābūt dzīvai, ticamai, reālam cilvēkam. Jau sākotnēji man likās, ka šajā stāstā ir jābūt vienkāršam mīlestības attiecību stāstam. Skatītājam ir jādod iespēja saprast un nojaust daudz ko no cilvēku reakcijām. Vairāk no tā, ko viņš nepasaka vai neizdara, nevis no tā, ko viņš pasaka.
Katrs jauns cilvēks, kas atnāk, tas ir kā pilnīga neziņa. Tu nezini – saslēgsies, nesaslēgsies? Saslēdzās, un es esmu ļoti priecīgs par šo izvēli, jo viņai piemīt tās nepateiktās emocijas... Nevis vienkārši noskatīties stāstu, bet šajā gadījumā atrast katram to, ko gribas izdzīvot. Ir runa par sapņiem, par zaudējumiem, par vilšanos, par vēlēšanos, par cerību, par neatlaidību, par spītu, par asarām, un tas viss nedrīkst būt virspusēji. Tas ir tas, ko cilvēks izdzīvo ceļā uz kaut ko skaistu beigās.
Jā, bet uz Marinas Rebekas lomu jums taču nebija kastings…
Ar Marinu bija citādi. Es sāku domāt, kas ir tās sievietes, kas atbilst filmā nepieciešamajai vecuma grupai no tām, kas ir dziedošas. Tā nenoteikti, bet sāku skatīties un sākumā maz ko zināju par Marinu Rebeku. Palasīju intervijas ar viņu, paklausījos, kā viņa dzied un nodomāju – kāpēc ne? Tas process bija ļoti vienkāršs, jo tu uzrunā cilvēku un kaut kādā ziņā it kā atļauj viņam pašam tajā posmā izlemt – jā vai nē. Jebkurš cilvēks var pateikt nē, un iemesls principā nav svarīgs. Nedrošība, bailes, aizņemtība. Bet, kā pēc tam pierādīja Marina, arī pie lielas aizņemtības visu var atrisināt.
Kāpēc tev bija svarīgi, ka viņa dzied, bet, kā zināms, loma to neprasa?
Tāpēc ka filma ir par dziedāšanu. Un es domāju tādā virzienā par atrašanos uz skatuves. Opera ir saistīta ar tēlošanu, bet tas ir pilnīgi cits žanrs. Tā nav mana pirmā tāda sadarbība ar dziedātājiem ne tikai šeit, bet arī Lietuvā, un mani nepamet tā sajūta, ja cilvēks ir izvēlējies skatuvi, viņā ir iekšā tā īpašība, ka viņš var būt auditorijas priekšā, var būt kameras priekšā. Es dabūju Marinas telefonu un viņai piezvanīju. Teicu, ka režisors tāds un tāds, filma tāda un tāda. Un viņa piekrita…
Uzreiz?
Viņa teica, ka viņai ir interesanti. Atsūtiet scenāriju. Jo, bez šaubām, mēs varam skatīties uz to samērā praktiski, ne katru dienu piezvana un piedāvā filmēties vēsturiskā filmā. Es centos apgalvot, ka es zinu, kā viņas operas pieredzi transformēt uz to, kas nemaz nav opera. Lai viņai par to nebūtu stresa, vismaz mēģināju to stresu pārņemt uz sevi, bet vienmēr ļoti svarīgi, lai cilvēks, ar ko strādā, ir tavā pusē. Ja cilvēks ir tavā pusē, vari ļoti daudz ko izdarīt.
Neviens jau nav teicis, ka filmas taisīšana ir kaut kas viegls.
Mums pirmās filmēšanas dienas bija ziemā (pati pirmā filmēšana bija pavasarī un tā bija ļoti īsa), bet pamatfilmēšana bija ziemā un naktī. Tā kā mēs filmējām lauku epizodes, tur bija ļoti daudz kolorītu cilvēku, kas darbojās kā otrā plāna aktieri. Viņiem visiem bija priekšstats, ja filma ir par dziedāšanu, viņi bija gatavi dziedāt nepārtraukti. Filmēšana sākas vakarā un turpinās līdz kādiem diviem naktī. Pamazām cilvēks nogurst. Kļūst atvērts un kļūst ļoti cilvēcīgs. Komfortablā situācijā reizēm ir ļoti grūti cilvēkam paskaidrot, ka tev ir slikti, dzīve ir grūta. Ar prātu saprot, bet viņam nerodas tā sajūta. Bet, kad dūmi tev grauž acis, gaismas nav. No tā brīža es Marinai teicu – paņem šo, tas ir tas. Kaut kādā brīdī nāca uzticēšanās un tālāk jau bija vienkāršāk.
Tāds vienkāršs jautājums – kādas tev pašam attiecības ar kora dziedāšanu?
Nu, man ir vairākas versijas. Viena patosa pilnā versija, ko es varu stāstīt… Man ir samērā dziļa kora dziedāšanas biogrāfija. Visu bērnību esmu dziedājis skolas korī, vidusskolā es dziedāju zēnu korī, kas bija Skolotāju namā. Un tad es dziedāju, tajā laikā viņš saucās Kirova rajona jauniešu jauktais koris, kur tikko bija atnākuši strādāt divi jauni, ļoti talantīgi un spējīgi diriģenti – Anita un Jānis Garanči. Tas bija viņu pirmais koris. Tā man bija pirmā saskare. Tev rodas sajūta, ka viņi tevi saprot. Tu dziedi dziesmas nevis tāpēc, ka tās ir uzrakstītas, nevis tāpēc, ka ir programmā, bet viņu enerģijas iedvesmots.
Piedod, šis ir tas patosa stāsts?
Šis ir reālais stāsts. Tas sākums bija tāds. Mana attieksme pret kori ir ļoti… Mums koris "Latvija" ierakstīja "Rīga dimd" vecajā versijā ar Māri Sirmo, vecajā toņkārtā ar veco gradāciju, kā tas bija. Es aizgāju uz to ierakstu, un no pirmās nots man asaras bija acīs. Tātad tur sākumā dzied vīri. Cik jaudīgi, ka to dzied profesionāli cilvēki, kas tas ir par skanējumu, tā vienkāršā dziesma, vienkārši kosmoss. Man bija jādzird, jo mūsu filma visa iet uz to "Rīga dimd", kas ir tā koncerta viena no galvenajām dziesmām. Tas ir tas skanējums, tā ir tā dziesma, kuras dēļ ir vērts taisīt filmu. Bet pēc Garanču kora laikiem es neesmu vairs dziedājis korī. Bet man vienmēr apkārt ir bijuši cilvēki, kuri dzied korī. Linda dzied korī…
Joprojām dzied korī? Viņai taču nav laika…
Tagad vairs nedzied, jā… Viņa aktīvi dziedāja, tā kā tas nav tā, ka mēs paņemam stāstīt stāstu par kaut ko, ko mēs vispār nesaprotam. Mēs saprotam.
Otra lieta no pēdējā laika atklājumiem man ir komponists Jēkabs Jančevskis. Es biju ieslīcis pret kori tādā pašsaprotamā kaut kādā statusā. Kad es sāku klausīties viņa dziesmas, es sapratu, ka tas ir kaut kas tāds… Koris ir kaut kas tāds, kas var dzīvot līdzi laikam, jo cilvēka balss ir dzīva. Tas, ko Jēkabs dara ar skaņām, tas ir fantastiski, tāpēc es baigi priecājos, ka mēs ar viņu kopā strādājam šeit pie filmas.
Man ir vēl viena lieta, ko es gribētu pateikt. Cilvēki kļūst pasīvi. Visiem liekas pašsaprotami, ka ir Dziesmu svētki un viņi notiek. Un mēs, strādājot pie šīs filmas…
Nav tā, ka Dziesmu svētki ir bijuši mūžam. Nav tā, ka bija saule, ozols un Dziesmu svētki.
Tas ir kaut kas tāds, kas dzima caur cilvēku vēlmi kaut ko sasniegt. Tie Dziesmu svētki ir kaut kādu centienu, kaut kādu jūtu realizācija, kuru nedrīkst aizlaist pašplūsmā, jo katriem Dziesmu svētkiem būtu jāsākas ar kaut kādu jaunu atdzimšanu. Tas ir stāsts par to, ka mēs neesam tie paši, kas bijām pirms četriem gadiem. Mēs nedrīkstam to visu atkārtot, multiplicēt, atkārtot to pašu. Mums ar katriem Dziesmu svētkiem ir jākļūst citādiem. To bija vieglāk izdarīt, kad mainījās, kad nāca neatkarība, kad bija padomju laiki, pēc padomju laikiem, un tad tu liec pilnīgi citu saturu iekšā. Lai būtu kaut kas dzīvs, un cilvēkiem ir jābūt dzīviem. Dziesmu svētki – tas ir kaut kāds tā brīža mūsu rezumē. Kas mēs esam kopā, un ko mēs tajā brīdī ieliekam dziesmās.
Piedod, tavs rezumē būs tava filma. Tu esi gatavs tam?
Mēs jau kādus trīs gadus to vien darām, par vēlu jautāt, vai esi gatavs. Mēs to darām.
