Dokumentālo stāstu "Bahs pret Covid" Ivars Zviedris filmēt sācis līdz ar pirmās ārkārtējās situācijas izsludināšanas brīdi 2020. gada martā. Filmas montāža tuvojas gatavībai, palikusi vēl viena beigu epizode, ko gribas nofilmēt, Latvijas Radio raidījumā "Kultūras rondo" stāsta Zviedris,
"Galvenais stāsts ir sociāls, ne tik daudz par Covid kā vīrusu, bet tām ciešanām, priekiem un bēdām, ko tas Covid ienes mūsu ikdienā.
Paralēli, protams, ir tāda dienasgrāmata, jo to stāstu nevarētu izstāstīt bez tukšās lidostas, bez tukša Domu laukuma, bez maskām, bez Stradiņa slimnīcas Covid nodaļas noskaņas." Pieminētais sociālais aspekts, pārdzīvojumi, ko šis laiks nes, filmā atklājas čellista Normunda un viņa ģimenes vērojumā.
Par filmas nosaukumu – Baha vārds tajā iekļuvis, jo viņš ir Normunda mīļākais komponists. Zviedris piebilst: "Manuprāt, Bahs šim laikam ir ļoti piemērots komponists. Man viņš iet kopā ar Covid." Prezentējot "Bahs pret Covid" Čehijā, Zviedris cer atrast izplatītājus, televīzijas kanālus, festivālus (dažiem pat esot izveidotas speciālas Covid-19 filmu "kabatiņas").
Taujāts, vai arī šīs filmas tapšanas laikā nostiprinājušās attiecības ar stāsta galveno varoni, dokumentālists atbild: "Nekas nav mainījies, tieši tāpatās.
Es uzskatu, ka režisors visu mūžu taisa vienu filmu, tikai ir dažādas dekorācijas, dažādi varoņi. Diez vai es varētu pēkšņi taisīt pilnīgi savādāku kino.
Un ar Normundu mēs ik pa pāris dienām sazvanāmies, runājam par lietām."
Pēc vienas dokumentālās filmas uzņemšanas Austrumu pierobežā, Zviedrim šobrīd nav vaļas iemūžināt aktuālo krīzi uz Latvijas un Baltkrievijas robežas: "Tā būtu ļoti laba tēma, ļoti vajadzīga tēma. Vispār to vajadzētu filmēt, bet man pašreiz vēl bišķiņ jāatpūšas no "Valkātāja", un tad jāmetas tajā iekšā, ja tas viss vēl nebūs rimis. Es līdzi sekoju. [..] Cita lieta –
mēs tagad "Valkātāju" piedāvājam Eiropas Parlamenta deputātiem un, man liekas, ka tur jau gana daudz no tā visa, kas tagad notiek uz Austrumu robežas, ir pateikts."
Paralēli kinodarbam "Bahs pret Covid" Zviedram ir vēl divi citi projekti – viens par postpadomju pensionāriem (filma top Alūksnē), otrs par kapračiem. "Man bija filma par zāģeriem, par gliemežu lasītājiem. Par kapračiem – tā arī interesanta profesija, mītiem apvīta, īstenībā arī savdabīga. Man ir interesanti," teic dokumentālists. "Es pats gribēju pieteikties. Man likās, ka es ar varētu sākt rakt un varbūt filmēt sevi. Bet mani neņēma, nepaskaidroja, kāpēc. Es piedalījos konkursā, bet man atbildēja, ka neesmu izturējis pirmo kārtu."
Režisors spriež, ka viņa filmas, lai arī par profesijām, beigās tomēr par cilvēku: "Jebkura profesija, ja kinematogrāfiski uz to paskatās, ir interesanta, tāpat kā jebkurš cilvēks. Par "Rimi" pārdevēju arī varētu ļoti interesantu filmu uzfilmēt. Šad tad rindā pie kases stāvot, esmu domājis, kā viņa jūtas."
Zviedris atzīmē, ka šis laiks dokumentālajam kino ir sarežģīts, jo, ja kāds grib noslēpties, viņš uzreiz pavicina datu aizsardzības karodziņu, noskaita kaut kādus pantus. Aiz tā jebkurš blēdis var noslēpties. Saskaņošana prasa daudz laika.
