Animācijas režisore Anita Brūvere: Ir svarīgi atstāt vietu interpretācijai

Pastāstiet, kā jums radās filmas "Zivspuika" ideja un scenārijs?

Filmas ideja radās no zīmējuma  - vīrietis ar zivs galvu. Tad ar producenti sākam domāt, kas viņš ir, kas ir viņa stāsts? Viena no filmas galvenajām tēmām ir depresija, kas saistīta ar vainas sajūtu. Zivspuika ir varonis, kas ir ļoti pasīvs un seko plūsmai, bet tā nav viņa paša izvēle. Filma ir iespēja parunāt par depresiju un parādīt tās sajūtas - pastāvīgo tumsu, kas vienmēr seko līdzi.

Man patīk metaforas un sirreālisms, jo tas vienmēr liek man domāt un vienmēr atstāj vietu interpretācijai. Man šķiet, ka

sirreālisms ir ideāla mākslas forma, lai parādītu to, kas ir noslēpts domās un jūtās.

Cik liela nozīme jūsu filmā bija operatora darbam?

Ļoti liela. Es strādāju ar brīnišķīgu, talantīgu operatoru Bertrānu Rokoru (Bertrand Rocourt). Kopā mēs izstrādājām to, kā gaismai jāmainās atkarībā no tā, kā Zivspuika jūtas. Animējot ēnas, gribēju sasniegt zemūdens efektu. Tā bija operatora ideja, kā to izdarīt.

Jūs strādājat un studējat ārzemēs. Vai jūtat atšķirību starp to, kā ir taisīt animācijas kino Latvijā un citur?

Man ir diezgan grūti salīdzināt. Animācija ir ļoti dārgs un ilgs process. Man šķiet, ka radīt neatkarīgu kino ir grūti gan Latvijā, gan ārzemēs. Ārzemēs ir vairāk iespēju eksperimentēt, jo ir vairāk iespēju dabūt nepieciešamos resursus. Arī filmu pieprasījums ir lielāks.

Pastāstiet, kā jūs pievērsāties animācijai?

Es pabeidzu Daugavpils Dizaina un mākslas vidusskolu „Saules skola” un, domājot par profesijām, kurās es šīs iemaņas varētu izmantot, atklāju animāciju. Nolēmu pamēģināt. Un tā arī joprojām mēģinu.

Kāda, jūsuprāt, ir animācijas filmu nākotne?

Animācijas kino stereotipiski ir filmas bērniem un ģimenēm. Man prieks, ka ļoti lēni, bet parādās arvien vairāk un vairāk pilnmetrāžas animācijas filmu, kas lauž šo stereotipu. Man šķiet, ka animācija ir ideāls līdzeklis dažādu stāstu stāstīšanai, kas domāti ne tikai bērniem.

Kas jūs iedvesmo jaunām idejām? 

Ceļojumi, grāmatas un cilvēki.

Kādu kino jūs pati skatāties?

Es skatos daudz animācijas īsmetrāžas filmu.  Man patīk dokumentālais kino. Viena no manām mīļākajām režisorēm ir Agnese Varda. Viņas humora izjūta un detaļām veltītā uzmanība ir fenomenāla.

Kāda ir animācijas kino režijas specifika?

Projekta attīstīšanas daļa ir daudz ilgāka. Animācijā režisoram ir pilnīga brīvība, jo viss ir iespējams.

Vai jūs kādreiz gribētu režisēt arī citas filmas, ne tikai animāciju?

Nekad nav bijusi tāda iespēja, bet būtu interesanti izmēģināt.

Kā jūs vērtējat to, ka jūsu filma “Zivspuika” tika nominēta Lielajam Kristapam?

Biju ļoti pagodināta. Filma tika ražota manā studiju laikā ārzemēs. Protams, gribēju, lai to izrāda festivālos arī Latvijā. Man ir liels prieks, ka “Zivspuika” tika nominēta Lielajam Kristapam un piedalījās festivālos ''Riga IFF'' un ''2ANNAS''.

Ar ko nodarbojaties šobrīd? Vai jums jau ir kādas nākotnes ieceres?

Pašlaik strādāju kā animatore pie Francijas, Vācijas un Čehijas kopražojuma animācijas pilnmetrāžas filmas. Tā ir mana pirmā reize, strādājot pie pilnmetrāžas filmas. Projekts ir ļoti aizraujošs. Nākotnē gribētos turpināt ražot arī savas filmas. Pagaidām ir idejas, bet nav laika.