"Kino skatītājiem šobrīd ir ārkārtīgi sarežģīta situācija, jo pieejams ir ārkārtīgi daudz, ja grib skatīties datorā un internetā.
Tas ir milzīgs apjoms, ko cilvēks dzīves laikā nevar patērēt.
Izvēles jautājums ir pats svarīgākais, kas ir tie orientieri, kas man palīdz saprast, ko es gribētu skatīties, vai tas ir tas, kas man ir vajadzīgs," vērtēja Elīna Reitere un atzina, ka par spīti tam, ka piedāvājums ir teju neizsmeļams, mūsu izvēli nereti ierobežo dažādi straumēšanas platformu algoritmi.
Māris Prombergs pauda viedokli, ka šobrīd ir slikti, jo nevar noskatīties filmu uz lielā ekrāna, un tiem, kas to darīja regulāri, tā pietrūkst. Arī viņš piekrita, ka piedāvājums ir liels un neizsmeļams, bet problēma, kā to atrast, un beigu beigās – vai vispār cilvēki meklē un nepaliek pie televīzijas vai kādas lielās platformas piedāvājuma, kur pārlūko pāris filmas un seriālus, ko algoritms piedāvā. Tas noved pie tā, ka iespēja kaut ko noskatīties ir šaura. "Viss kaut kur ir, bet tieši kur, nav saprotams," norādīja Prombergs.
Pat visdīvaināko un visspecifiskāko gaumju interesenti var atrast sev interesējošo, kā piemēru Reitere minēja, ka šobrīd ir pieejama dāņu mēmā kino lapa ar restaurētu klasiku, piebilstot, ka ir jāzina, kur tas ir un kā līdz tam nonākt:
Visvienkāršākā izvēle vienmēr ir atvērt “Netflix” platformu, bet jāņem vērā, ka tur ir milzīgi daudz filmu un seriālu, un jautājums ir – ko tu izvēlies.
Arī tur ir filmas, kuras tēmē uz "Oskariem", bet “Netflix” piedāvā to, ko tu esi izvēlējies līdz šim. Vai tu “Netflix” spēsi atrast to, kas tev līdz šim nav interesējis, bet izrādīsies, ka tas ir kaut kas, ko tu patiesībā būtu meklējis?”
Prombergs atzina, ka nav pārliecināts, vai "Netflix" Latvijā ir populārākā platforma. Viņš vērtēja, ka, skatoties filmas mājās, datora ekrānā, lai arī piedāvājums ir plašs, izvēles ir nonivelētas līdz kaut kam vienkāršākam.
Martā, sākoties ārkārtas situācijai, ļoti daudzi producenti reaģēja un izvietoja latviešu filmas interneta platformās, lai tās par samaksu būtu pieejamas skatītājiem tiešsaistes režīmā, stāstīja Elīna Reitere, šī prakse turpinājās visa gada garumā: "Problēma gan ar šīm Latvijas filmām, gan ar ārzemju filmām ir platformu milzīgā sadrumstalotība. Tas vispār ir jautājums par kuratora lomu šajā informācijas pārbagātības laikmetā. Šobrīd kino tiek ražots milzu apjomos. Manuprāt, kino kūrēšana šajos apstākļos ir informācijas sakārtošana, ko veic kāds cilvēks ar noteiktu autoritāti.
Tas ir veids, kā pašam kino izvairīties varbūt ne gluži no aizmiršanas, bet no tā, ka tas paliek nebūtiski, pazūd milzīgā informācijas masā.”
Ir grūti prognozēt, kā šis laiks ietekmēs kino skatīšanās paradumus, nav skaidrs, kad kinoteātri varēs atsākt darbu. Prombergs atzīmēja: “Kino nozare, tāpat kā kultūras joma kopumā, tiek mesta pirmā zem riteņiem – tiklīdz ir ierobežojumi, tā kultūras joma viena no pirmajām tiek uzreiz slēgta ciet. Man nav sajūtas, ka šis laiks kaut ko būtiski mainīs. Protams, tas ir paātrinājis laiku, kurā visas šīs tiešsaistes platformas ir kļuvušas daudz pieejamākas. Par to, ka kinoteātri izmirs, ir jau runāts 90. gados. Es domāju, ka viss būs kārtībā ar kinoteātriem, jo man ir grūti iztēloties, ka cilvēki pēkšņi pēc visiem šiem ierobežojumiem gribēs turpināt sēdēt mājās, es domāju, ka visi būs izslāpuši aiziet uz labu kino un labu teātri, iziet vienkārši ārā."
Reitere piekrita, ka kinoteātri neizmirs, jo jāņem vērā kino sociālā funkcija un tas, ka atsevišķas filmas cilvēki vēlēsies redzēt nevis datorā, bet uz lielā ekrāna: “Bažas rada tas, ka pielāgošanās mazajiem ekrāniem attiecībā uz filmu estētiku, attiecībā uz to, kā tiek veidoti stāsti, ka tas var noplicināt arī mūsu kā skatītāju priekšstatus par to, kāds drīkst būt kino, kādu mēs to pieļaujam, kādu gribam to redzēt.”
