Aptaujas liecina, ka Aleksandra Leimaņa „Vella kalpi” ir mūsu skatītāju viena no visiemīļotākajām filmām. Tā ir rekordiste skatītāju skaita ziņā arī Latvijas kinoteātros - to noskatījušies vairāk nekā 922 000 skatītāju, un šis rekords joprojām nav pārspēts.
„Vella kalpi” un „Melnā vēža spīlēs” ir paši populārākie Leimaņa kino darbi, bet kopumā viņš uzņēmis 9 filmas. Viņa pirmā filma bija „Cielaviņas armija”, kas vēsta par Pilsoņa kara notikumiem ar bērna acīm, un savulaik šī filma bija ļoti populāra visā Padomju Savienībā.
Gan kā režisors, gan kā cilvēks Aleksandrs Leimanis bija ļoti prasīgs un stingrs, bet reizē arī ļoti emocionāls, temperamentīgs un ar neizsīkstošu enerģiju apveltīts. Tas spilgti atspoguļojas arī fotogrāfijās, kas meistara jubilejai par godu - šobrīd skatāmas kinoteātrī „Splendid Palace” - kino zinātniece Inga Pērkone atzīst, ka arī no šim bildēm burtiski strāvot strāvo vitalitāte un nerimstošs optimisms:
„Viņš ir acīmredzami ārkārtīgi atraktīvs cilvēks, iespaidīgs impozants kungs ar plašu žestikulāciju. Es, skatoties uz bildēm, pilnīgi redzu viņa straujās kustības un viņa gatavību veikt visneparastākās darbības, lai, piemēram, parādītu aktieriem, kas un kā jādara. Mums ir viena brīnišķīga bilde, kur viņš stāv pretī zirgam, un skatītājs var iztēloties, kā viņš māca šim zirgam pareizi zviegt… Līdzīgu izteiksmīgu bilžu ir daudz.”
Par to, kā Leimanis aktieriem aizrautīgi rādīja priekšā, klīst arī leģendas. Piemēram, filmas „Tobago maina kursu” uzņemšanas laikā viņš tik sparīgi demonstrēja, kā Gunāram Cilinskim jāgāžas pa kuģa mašīntelpas kāpnēm, ka dabūja asiņainu traumu un tika nogādāts slimnīcā.
Aleksandra Leimaņa dzīvei bija arī kāda traģiska šķautne. Gan ideoloģisku, gan personisku motīvu dēļ ļoti daudzas no viņa kino iecerēm tika noraidītas un īpaši mūža otrajā pusē viņš jutās nenovērtēts.
„Latvijas kino vēsturē ir mums vairāki tādi režisori, kuri ir daudz strādājuši pie dažādiem scenārijiem, un gandrīz nevienu no tiem viņiem nav izdevies realizēt. Toties viņi tiek piespiesti taisīt tā sauktās „ražošanas vienības”, un tāpēc Leimaņa biogrāfijā ir arī dažas ļoti vājas filmas. Viņam vienkārši neļāva taisīt ko viņš grib, un viņš bija spiests kaut kā cīnīties, taisot filmas pēc nejēdzīgiem scenārijiem”, stāsta kino vēsturniece Kristīne Matīsa.
Aleksandram Leimanim, piemēram, bija iecere filmēt „Pūt, vējiņi”, bet šo iespēju saņēma Gunārs Piesis, tāpat viņš daudzus gadus cīnījās par tiesībām filmēt Andreja Upīša romānu ciklu „Robežnieki” un Blaumaņa „Skroderdienas Silmačos”, bet arī šīs idejas tā arī neīstenojās.
Sarunā ar Latvijas Radio pats režisors savulaik - jau mūža nogalē - atzina, ka īstenībā visi viņa labākie darbi tā arī ir palikuši uz plaukta scenāriju un ideju veidolā:
„Es taču kinematogrāfā savu mūžu nostrādāju un nedabūju uztaisīt to, ko es gribēju. Par Blaumaņa „Skroderdienām” es cīnījos 11 gadu, un tad, kad es sapratu, ka es nevaru to darbu dabūt cauri, es nolēmu iet vispār prom no radošā darba. Un es aizgāju…”
Lai arī ļoti daudz no Leimaņa iecerēm diemžēl nepiepildījās, ar „Vella kalpiem” un filmu „Melnā vēža spīlēs” viņš paliekoši ierakstīts mūsu kultūras atmiņā, jo šīs filmas ļoti spilgti apliecina tautas vitalitāti un brīvības mīlestību.
Aleksandrs Leimanis bijis arī vairāku mūsu izcilu kino cilvēku pedagogs, viņa skolnieku vidū arī Jānis Streičs, kurš savu karjeru sāka kā Leimaņa asistents filmā „Cielaviņas armija” un visu mūžu Leimani uzskatījis par savu ļoti nozīmīgu skolotāju.
