Baltijas jūras dokumentālo filmu forumam kopumā tika iesniegti 87 projekti. No tiem atlasīti 18, kas tapuši filmu studijās Gruzijā, Igaunijā, Lietuvā, Polijā, Somijā, Ukrainā, Vācijā, Čehijā, Lielbritānijā un Latvijā. Viens no tiem ir režisora Jāņa Ābeles topošā filma "Testaments", ko tās scenārists Jānis Joņevs raksturo kā "erotisku detektīvmistēriju".
Latvijas Radio 3 "Klasika" raidījumā "Piejūras klimats" studijā viesojas Baltijas jūras dokumentālo filmu foruma vadītāja Zane Balčus un režisors Jānis Ābele.
Sonora Broka: Portālā "Kino Raksti" Kristīne Briede par foruma filmu programmu raksta: "Lielākā daļa filmu sniedz iespēju ieskatīties tajā, kas notiek "pēc" – pēc kara, pēc revolūcijas, pēc valsts sabrukuma vai robežu pārbīdes, arī pēc pastardienas". Kristīnes aprakstītā vadlīnija ir izkristalizējusies jau pēc filmu atlases. Zane, vai arī tev bija līdzīga koncepcija prātā, vēl tikai sākot darbu pie programmas?
Zane Balčus: Lasot rakstu, biju ļoti priecīga par to, ka Kristīne atradusi šādu kopsaucēju programmai. Daudzus gadus foruma filmu programma tika veidota ar konkrētu nosaukumu, vai nu mēģinot piemeklēt filmas, kas atbilst noteiktai tēmai, vai nu tēma izkristalizējās atlases procesā. Pēdējos gados mēs esam atteikušies no tāda principa un atlasām tās filmas, kas mums attiecīgā gada kontekstā šķiet aktuālas un būtu jāredz kino skatītājiem Latvijā. Protams, ka šogad liela daļa programmas filmu ir veltītas Ukrainai, – tas tiešām ir aktuālākais temats, kam jāpievērš uzmanība, un
tāpēc puse filmu kaut kādā mērā ir saistītas ar Ukrainas tēmu – vai tie ir filmu veidotāji no Ukrainas, vai tā ir tēma, kas skar Ukrainu un politiskos notikumus.
Jā, tās ir "Krimas dārgumi", "Hamleta sindroms", "Ārpusē", arī atklāšanas filma "Trauslā atmiņa". No kādiem aspektiem tās skatās uz Ukrainas vēsturi šobrīd?
Zane Balčus: Šīs filmas savstarpēji ir pietiekoši atšķirīgas un dažādos veidos un ar atšķirīgu intensitāti pieskaras tam, ko mēs redzam aktuālajā situācijā Ukrainā. Tā kā filmas top vairāku gadu garumā, tad šīs programmas filmās mēs tiešā veidā neredzam tos notikumus, kas risinās Ukrainā kopš šīgada februāra. Tomēr divas filmas – "Hamleta sindroms" un "Krimas dārgumi" – ir ļoti tiešā veidā saistītas ar Ukrainas politiku un to, kas notika Ukrainā 2014. gadā. Piemēram, "Hamleta sindroms" stāsta par varoņiem, kuri bijuši aktīvi 2014. gada notikumu dalībnieki un mēģina pārvarēt psiholoģiskās traumas, kuras šie notikumi viņos atstājuši. Savukārt atklāšanai esam izvēlējušies darbu "Trauslā atmiņa", kas paskatās uz Ukrainu no cita skatupunkta. Režisors veido filmu par savu vectēvu, kurš bijis viens no slavenākajiem kino operatoriem Ukrainā, un caur vectēva dzīvesstāstu mēs izsekojam līdzi tam, kā notika kino veidošana padomju laikos, ieskatāmies atsevišķās filmās, kino vidē, kādreizējos braucienos uz Venēcijas kinofestivālu – tur ienāk kultūrvēsturiskais aspekts. Mēs vēlējāmies programmā iekļaut darbus, kuri šeit ir bijuši kā projekti – industrijas pasākumu sadaļā prezentētās topošo dokumentālo filmu idejas. Vairākus no šiem kādreizējiem projektiem mēs tagad parādām skatītājiem. Filma "Trauslā atmiņa" ir viens no tiem, tāpat arī filma "Ārpusē" un zviedru filma "Dzīvot no sirds".
Kā tu raksturotu šīgada projektus? Tiem piemīt kaut kas vienojošs, vai var redzēt jaunas tendences?
Zane Balčus: Kā parasti, arī šīgada atlasītajos projektos ir diezgan plaša dažādu valstu pārstāvniecība. Viena no lietām, ko redzam šogad, ir pandēmijas sekas – salīdzinot ar citiem gadiem, ir mazāk kopprodukciju. Iespējams, ka tas vēl mainīsies, jo projekti ir dažādās stadijās – citi vēl pavisam agrīnā posmā un citi jau tuvu gatavībai. Manuprāt, tas arī ir pandēmijas rezultāts – cilvēkiem bijis mazāk iespēju vairāk vienam otru iepazīt un ir bijusi liegta tīklošanās iespēja, kas ir ļoti būtiska un nav varējusi notikt pilnā apmērā. Protams, ir filmas, kas saistītas ar Ukrainu un arī migrācijas krīzi, kuru izjūtam Austrumeiropā. Ir vairāki darbi, kas tieši mākslinieciskā ziņā man šķiet ļoti interesanti un izaicinoši. Kopumā ir plaša pārstāvniecība gan tematiski, gan māksliniecisko risinājumu ziņā. Ar nepacietību gaidu ieraudzīt, kādu interesi tie raisīs un kā tie tālāk attīstīsies.
Jāni, ko filmas projektam nozīmē dalība Baltijas jūras dokumentālo filmu forumā?
Jānis Ābele: Runājot par praktiskiem apsvērumiem, tas drīzāk ir jautājums producentiem – kādus nākamos soļus viņi taisās spert, izmantojot šo platformu. Skaidrs, ka arī radošā ziņā tas ir labs motivators, kas mudina fokusēties un svešiem cilvēkiem vai jau zināmiem kolēģiem vēlreiz izstāstīt, par ko ir filma. Arī tad, kad jau notiek filmēšana vai montāžas process, ir veselīgi atgriezties un īsumā definēt, par ko ir filma. Protams, tā ir kārtējā platforma, kas, es ceru, palīdzēs filmai pēc tam doties tālāk.
Kā Anatols Imermanis kļuva par tavas filmas varoni?
Jānis Ābele: Tas notika sarunas laikā ar Jāni Joņevu, autoru grāmatai "Jelgava '94", kuru es ekranizēju. Kad filma bija pabeigta, bet vēl nebija notikusi pirmizrāde, mēs satikāmies un apspriedāmies par visu ko. Es viņam uzdevu jautājumu par dzejnieku, kurš man ļoti patīk, bet par kuru nebiju dzirdējis vairāk kā tikai no tām dažām grāmatiņām, kuras esmu lasījis. Viņš nemācēja izskaidrot no literatūras vēstures puses, kāpēc viņš ir piemirsts, bet pastāstīja, ka ir tāda leģenda par Anatolija Imermaņa pelnu urnu un viņa pēdējo vēlēšanos – lai viņa pelni tiktu izkaisīti Rietumeiropas sarkano lukturu rajonos un viņš vienmēr varētu palikt tuvāk bohēmai, bet šī viņa vēlme nav piepildīta. Kino mēdz teikt, ka nav oriģinālu stāstu – katrs autors vienkārši izstāsta šos mūžīgos stāstus savā, jaunā veidā, ietekmējoties no apkārtējās pasaules un sava redzējuma.
Kad viņš to stāstīja, man šķita – protams, arī mūžīgas tēmas tur var pievilkt, bet šis ir samērā oriģināls stāsts, pozitīvā ziņā ļoti dīvains.
Tas bija pamats veidot dokumentālo detektīvu, kas kaut kādā ziņā labi sasaistās ar pašu Imermani – lielākoties viņš pazīstams kā dokumentālo stāstu autors, un šī filma ir viņa pēdējais detektīvs.
Šo žanra paveidu – dokumentālais detektīvstāsts – min arī producents Guntis Trekteris. Vai jums ir kādi piemēri dokumentālajā kino, kurus izmantojāt, lai paši sev noformulētu, kas ir dokumentāls stāsts?
Jānis Ābele: Specifiskas kino vēstures studijas nenotika. Nezinu, tas ir pluss vai mīnuss, bet es sevi kā režisoru neuzskatu par lielu ekspertu dokumentālajā kino, tas mani nekad nav ārkārtīgi vilinājis, pilnmetrāžas garumā šī ir mana debija. Ņemot vērā, ka Anatola Imermaņa vairs nav starp mums, pats stāsts dod iespēju filmu veidot ar spēlfilmas paņēmieniem, nevis tik lielā mērā to, kas visiem asociējas ar vārdiem "dokumentālais kino", lai gan skaidrs, ka mūsdienās dokumentālais kino var būt jebkas. Mēs cenšamies būt mazliet komiski un parotaļāties arī ar spēlfilmu detektīvu klišejām. Skaidrs, ka šis tas ir paskatīts un iedvesmas pasmeltas, bet varbūt ne tik daudz no dokumentālajiem detektīviem, kas droši vien asociējas ar izmeklēšanas procesiem, bet drīzāk ar tādām filmām, kas pārkāpj žanru robežas.
Tātad tā drīzāk varētu būt nevis tāda konvencionāla portretfilma, bet piedzīvojumu kino?
Jānis Ābele: Jā. Filmas scenārists Jānis Joņevs to definēja kā erotisku detektīvmistēriju. Pa braucoša vilciena vagoniem gluži nelēkāsim, bet tas būs un jau ir sava veida piedzīvojums arī mums, un mēs šobrīd strādājam tā, lai tas būtu redzams uz ekrāniem jau nākamgad.
Ko no foruma kino programmas vēl ir iespējams noskatīties šajā nedēļas nogalē?
Zane Balčus: Nedēļas nogalē seansi būs tikai Rīgā, un viens no īpašākiem seansiem, ko gribētu izcelt, būs sestdien filmai "Kur palikuši zirgi", kam sekos pēcseansa saruna ar filmas režisoru Stefanu Pavloviču. Tā ir viņa debijas filma, ar kuru viņš ļoti veiksmīgi startēja festivālā "Visions du Réel", un tā pēc tam ir izrādīta arī daudzviet. Šī filma pievēršas varonim, kurš ir kara veterāns un tagad ir izvēlējies ļoti nomaļu vientuļnieka dzīvi. Režisors pamazām ar viņu rod kontaktu. Šajā darbā mūs uzrunāja tieši stāstu stāstīšanas veids, kurā īpaša loma ir balsij, – režisors stostās, un reizēm teksts tiek rakstīts arī uz ekrāna, un mēs redzam, ko režisors gribētu pateikt, bet valodas dēļ viņam to ir grūti izdarīt. Arī filmas nosaukums "Kur palikuši zirgi" ir mīklains, arī skatoties filmu, šis jautājums skatītāju neatstāj, jo tas ir kaut kas ļoti netverams un mudina domāt par to, ka ne vienmēr visam ir jābūt ļoti skaidram un nepārprotamam.
Mēs katru dienu rādām vairākas filmas, tai skaitā filmu "Ārpusē", kas ir viens no Ukrainas stāstiem, gan arī armēņu režisora Artavazda Pelešjana filmu "Daba", kas man arī šķiet ļoti aktuāls darbs. Tas skar tēmu, par kuru vajadzētu runāt arvien vairāk – klimata pārmaiņām. Filma ir veidota no dažādiem materiāliem, daudzi no tiem ir jau gatavi atrasti internetā, bet galvenais šajā filmā ir montāža. Šī melnbaltā filma bez jebkāda paskaidrojošā teksta rada sajūtu par to, kāds ir dabas spēks un varenība un cik cilvēks patiesībā tajā ir bezspēcīgs.
