Aizejošajā gadā Latvijas kino nozarei valsts atvēlēja vairāk nekā septiņus miljonus eiro. Kā allaž, visaptverošākais kopsavilkums par paveikto bija vērojams ikgadējā Nacionālās kino balvas pasniegšanas ceremonijā “Lielais Kristaps”.
Janvārī pirmizrādi piedzīvojusī Viestura Kairiša filma “Pilsēta pie upes” tika pie 15 nominācijām un saņēma četras balvas, tostarp par labāko scenāriju un labāko aktierdarbu.
Visvairāk laurus plūca pērn iznākusī latviešu megafilma “Dvēseļu putenis”, kas “Kristapam” bija izvirzīta 11 nominācijās, bet saņēma sešas balvas.
Spēlfilmu kategorijā kā trešā bija Jevgeņija Paškēviča filozofiskā alegorija “Ko zina Klusā Gerda”. Pie šī vizuāli iespaidīgā darba autors strādāja astoņus gadus, un pirmizrādi tas piedzīvoja oktobra beigās.
“Ne visi iet uz muzejiem, ne visi klausās simfoniskos koncertus un ne visi lasa Eiropas, pasaules vai nacionālo literatūras klasiku. Manas filmas lielākā vai mazākā mērā ir piesātinātas ar šīm kultūras vērtībām. Tās nav manis radītas, es tās koncentrēju, komplektēju, un tas vienmēr ir estētisks ceļojums. Manas filmas kategoriski izvairās no sociālā satraukuma. Tām nav ideoloģijas un politikas, kas man ir bezjēdzīgas blēņas,” par jauno darbu stāstīja režisors.
Spēlfilmu cehā aizvadītājā gadā bija plānotas vēl dažas pirmizrādes, tomēr, gaidot izrādīšanai labvēlīgākus laikus, tās ir atliktas uz nākamo gadu.
Šogad aktīvi turpināja darboties animāciju filmu autori. Studijā “Animācijas brigāde” pirmizrādi piedzīvoja Daces Rīdūzes darbs “Zirņa bērni”, kas veidots pēc Raiņa dzejoļa motīviem. Savukārt septembrī pie skatītājiem nonāca Norvēģijā mītošās latviešu režisores Ilzes Burkovskas-Jakobsenas dokumentālā animācijas filma “Mans mīļākais karš”.
“Tā personīgā spriedze ir par to, ka ir lietas, kuras tu zini no savas ģimenes, un ir tās oficiālās lietas, kuras mēs skolā visi spēlējam kā teātri un izliekamies, ka esam šie padomju cilvēki – iebiedēti, savilkušies, ar tiem padomju sarkanajiem kaklautiem,” filmas tematiku ieskicēja režisore.
Dokumentālajā kino jāizceļ Latvijas un ārvalstu kopražojuma filmas: lietuviešu režisores Giedres Žickītes darbs “Lēciens” par lietuviešu jūrnieku un Auksto karu, kā arī Latvijā rezidējošā krievu režisora Vitālija Manska filma “Gorbačovs. Paradīze” par bijušā Padomju Savienības vadītāja dzīvi vecumdienās.
Ko nesīs nākamais gads?
Šobrīd ar valsts atbalstu ražošanā ir 67 filmas. Tiek veidoti arī divi mini seriāli – detektīvs “Meklējiet sievieti” pēc Andra Kolberga darba motīviem un retroseriāls “Emīlija. Latvijas preses karaliene” par pirmās brīvvalsts žurnālisti un izdevēju Emīliju Benjamiņu. Šiem projektiem valsts atvēlējusi vienu miljonu eiro.
Šobrīd tuvu pirmizrādēm ir brāļu Ābeļu, Jura Poškus un Aika Karapetjana filmas. Ražošanā ir arī lente par grupu “Jumprava”, pusaudžu drāma “Tizlenes” un Noras Ikstenas romāna “Mātes piens” ekranizācija.
“Esam trešdaļu filmas nofilmējuši jau rudenī,” atklāja filmas “Mātes piens” režisore Ināra Kolmane. “Mums ļoti paveicās gan ar laikapstākļiem, gan ar to, ka bija pauze Covid-19 situācijā, un pašreiz mēs šo materiālu montējam un skatām cauri, lai varētu strādāt tālāk.”
Pavisam šobrīd top 20 spēlfilmas, no tām pirmās pirmizrādes piedzīvos jau nākamā gada pavasarī.
