Adrenalīna medniece. Intervija ar fotogrāfi Elīnu Semani

“Rīgas Fotomēneša” ietvaros bārā “Čē” vēl līdz 16. jūnijam ir apskatāma fotogrāfes Elīnas Semanes izstāde “Laiks dzīvot, laiks at*isties”, kurā fotogrāfe vaļsirdīgi dokumentē savu ikdienu, ko ietekmē sarežģītās savstarpējās attiecības, nestabilie gara stāvokļi, atkarība no sociālajiem tīkliem un tieksme pēc nemitīgas pašreprezentācijas.

Ar Elīnu Semani tiekamies bārā “Čē” un pirms sarunas kopā apskatām izstādi. “Laiks dzīvot, laiks at*isties” fotogrāfijas izvietotas vietās, kur tās nevar nepamanīt. Piemēram, starp dzērienkartes lapām, uz galdiem, uz ledusskapja un tualetes sienas. Protams, neiztrūkst darbu pie sienām, tajā skaitā digitālais kods, kas skatītāju aizved uz “YouTube” video.

Visu izstādē redzamo fotogrāfiju uzņemšanai Semane izmantojusi telefonu (māksliniece ir arī apguvusi analogo fotogrāfiju.) Darba novietojums, fotogrāfijās sadzīviskās ainas manī raisīja plašu smaidu un tajā pašā laikā arī rosināja uz filozofisku apceri par to, cik neierastās vietās un negaidītās  situācijās mēs patiesībā piedzīvojam to, ko sauc par mākslu.

Tu pati parasti raksti par citiem cilvēkiem, intervē citus cilvēkus, un rakstīto var izlasīt tepat LSM.lv. Tagad ir pienācis brīdis, kad Tu tiec intervēta. Kā tu jūties, esot mainītās pozīcijās?

(Klusums). Man ir sajūta, ka vajag uzpīpēt, bet vispār es jūtos labi.

Tava izstāde ir dinamiska, izvietota ārpus ierastās izstāžu zāles – bārā "Čē". Vai šis ir veids, kā nākt pretī skatītājam, lai jūsu ceļi krustotos? Piemēram, šī izstāde varētu būt izvietota Nacionālajā mākslas muzejā, bet daļa to neapmeklētu, jo ikdienas gaitās muzejs nav pa ceļam.

Šo vietu es pati neizvēlējos. Mani uzaicināja "Rīgas Fotomēnesis"  –  uzrakstīja Arnis Balčus, jautājot, vai nevēlos savu personālizstādi bārā "Čē", un es piekritu.  Man šķita, ka šī lokācija ļoti labi iet kopā gan ar mani, gan ar to, ko es daru. Tu pieminēji Nacionālo mākslas muzeju, vai man pastāstīt par izstādes formātu?

Jā, ieejot muzejā, tu savā ziņā veic rituāldarbības – atstāj mēteli garderobē, tu mākslas darbiem neiesi pārāk tuvu un tādā veidā. Tas viss ir forši un iederīgi, bet, no otras puses, tas tomēr ir statiski.  Savukārt tavā izstādē, lai apskatītu dažus no darbiem, būs jāpārbīda mēbeles. Vēl dažiem darbiem droši var uzlikt virsū dzēriena glāzi. Ja kaut kas tāds notiktu mākslas muzejā, droši vien sāktu skanēt signalizācija.

Jā, man bieži vien ir sajūta, ka forma mani interesē un šķiet svarīgāka vairāk par saturu, īpaši kino. Es rēķinājos, ka šie darbi var pazust, tos var noplēst, kas šobrīd tualetē arī notiek. Man liekas, ka tas ir forši, ka notiek šī interakcija ar skatītāju. Man pašai bieži vien izstādēs gribas pieskarties mākslas darbam, sajust darba fiziskumu. Forma var ļoti labi palīdzēt nodot vēstījumu.

Ar tualetes fotogrāfiju tu pavisam konkrēti skatītāju izaicini iesaistīties! Tā nav pabeigta, ierāmēta fotogrāfija. Šis foto joprojām tiek radīts!

Jā, tā tas sanāk. Manuprāt, tualete ir ļoti laba telpa, un man patīk skatīties uz to, ko cilvēki ir izdarījuši ar šiem darbiem. Visbiežāk viņi cenšas tos noplēst, viens darbs ir iemests papīrgrozā, viens darbs – nozagts.

Uz manas sejas ir uzzīmētas svastikas, man ir aizkrāsotas acis, uzrakstīts "NĒ MĀKSLAI".  Šādā veidā var redzēt skatītāja apziņas plūsmu – kādā kondīcijā viņi tajā brīdī atrodas, kad izdomā man aizkrāsot acis.

Un tajā brīdī vajag atrast pie rokas to marķieri, ar ko aizkrāsot! Cik daudz cilvēku mūsdienās somā ir marķieris?

Tas gan! Par šo es nebiju aizdomājusies. Bet ir bijuši gadījumi, kad redzu – foto ir saskrāpēts ar atslēgām. Es šos darbus krāju, jo man šķiet, ka tie ir kā izstādes turpinājums. Man patīk šī doma, ka cilvēki, kas, iespējams, nav mākslinieki, šajā brīdī rada. Man ļoti patīk skatīties uz to, ko viņi ir radījuši!  

Un dzērienkartes arī ir sanākušas provokatīvas, bet arī ar simbolisku vēstījumu. Kam ir šis fotogrāfijā redzamais mazulis?

Tas ir manas draudzenes mazulis. Paldies Dievam, viņa nedzīvo Rīgā un nekad neatnāks šo izstādi apskatīties. Viņa ir izdzēsusies no vietnes “Facebook” un “Instagram” liek bildes, kurās ir redzamas tikai bēbja detaļas, bet nav redzama seja.

Viņai šķiet, ka cilvēki, ieraugot bērna fotogrāfiju, var uzlikt ļaunās acis vai kaut ko tamlīdzīgu. Man tas šķita absurdi, ka mana draudzenes spēj domāt tik māņticīgi. Un tad es izdomāju, ka varētu šo bildi vienkārši pakļaut destrukcijai. Man vienkārši liekas ļoti smieklīga visa šī ticība melnajiem kaķiem un tādām lietām.

Iepriekš nezinot šo stāstu, man fotogrāfija raisīja asociāciju par to, ka bārā alkohols savā ziņā ir kļuvis par mūsu "pienu".

Jā, forši! Redzi, tu arī kaut ko jaunu izdomāji.

Stāsts par to, kurā brīdī mums iztēle vislabāk raisās. Piemēram, aizejot uz mākslas muzeju, tu jau ej ar nodomu, ka skatīsies izstādi, kamēr uz bāru tu nāc ar pavisam citu nodomu, bet attopies izstādē.

Bet mākslas muzejos arī ir ļoti interesanti – ne vienmēr izstādes ir ļoti klasiskas. Varbūt kopējā ekspozīcija ir klasiska, bet tajās izstādēs, kas regulāri mainās, parādās dažādas mākslas formas. Starp citu, izstādē "You’ve Got 1243 Messages" bija darbs, kurš ierosināja skatītājus iesaistīties. Atceros, ka tur uz zemes bija nolikts audums. Lai ar to kaut ko varētu iesākt, bija jāatrod vēl trīs cilvēki – kāds svešinieks vai tavs draugs, un tad hepenings var notikt.

Man patīk arī šāda veida forma, kad uztaisu darbu, kuram ar skatītāju iesaistīšanos dzīve turpinās pavisam citā interpretācijā.

Kad tu atnāc uz bāru dzert, tev mākslu skatīties kļūst par spiestu lietu – par to mēs ar draugiem vienreiz smējāmies. Tajā pašā laikā bārā atklāta māksla, protams, var būt nejaušība. Tas viens otru neizslēdz!

Tavā izstādē fotogrāfija ir pakļauta kolāžas destrukcijai, ir nekomplimentējoši kadri.

Nekomplimentējoši?

Jā! Lielformāta fotogrāfija, kur tu esi noraudājusies ņemot vērā, kādā perfekcionisma gadsimtā mēs dzīvojam. Tu ar savu izstādi atbrīvo skatītāju no perfekcionisma važām.

Skatītāju vai sevi? Es pati nejūtos, ka būtu kaut kādās važās. Darbus uztveru kā darbus. Man nav tā, ka skatos uz savu noraudāto seju un man kļūst skumji, drīzāk otrādi! Izstādes skatītāji, kas šo bāru apmeklē, manuprāt, arī nav važās un ir redzējuši dažādu eksperimentālu formu izpausmes visdažādākajās mākslās. Ja kāds apzināti atnāk skatīties šo "Fotomēneša" izstādi, man tas sagādā prieku!

Eksperimentālās fotogrāfijas scēna pēdējos gados Rīgā kļūst arvien aktīvāka. Kā, tavuprāt, pie mums attīstās šī fotogrāfijas kustība?

Jā, man šķiet, ka interese par fotogrāfiju tikai pieaug. Ļoti daudz cilvēki sāk nodarboties ar fotografēšanu gan hobija līmenī, gan mācās, piemēram, ISSP skolā. Man ir liels prieks, ka notiek “Rīgas Fotomēnesis” un Rīgas Fotogrāfijas Biennāle.

Fotogrāfiju uztveru kā daļu no visas Latvijas kultūras scēnas, un man ir prieks par kultūru kopumā – par to, kas notiek mūzikā, vizuālajās mākslās. Šobrīd performances māksla ir ļoti attīstījusies. Performances mākslai Latvijā šobrīd ir renesanse! Sev apkārt redzu daudz progresīvu personību ar radošo potenciālu, kas kultūrai sola labu nākotnes vīziju!

Rīgā ir jūtama liela Berlīnes subkultūras ietekme.

Jā, var iedvesmoties, bet nevajag to mēģināt reproducēt. Vai es varu padzerties aliņu? Man slāpst.

Jā, lūdzu! Kas tevi iedvesmo?

Man patīk skatīties, ko dara citi. Mani iedvesmo arī domumentālās filmas par māksliniekiem. Bieži vien mani cilvēka personība uzrunā vairāk nekā viņa māksla, bet tajā pašā laikā līdz šim cilvēkam es esmu nonākusi caur viņa radīto mākslu. Man šķiet, ka māksla ir daļa cilvēka apziņas plūsmas.

Mani iedvesmo dinamika un darbība. Eksperimenti! Klasisko formu lauzīšana, novirzes no vispārpieņemtām normām. Piemēram, tas, ko darīja Diks Higins, kas bija viens no fluxus dibinātājiem. Viņš mani saista gan kā vizuālais mākslinieks, gan kā komponists. Viņam bija darbu sērija "Danger Music".

Zinu, ka mana draudzene Tīna šo manu paziņojumu ienīdīs, bet - es mīlu noizu!

Mani ļoti saista radikalitāte un brutalitāte, kā arī dažādas hibrīdformas. Es ļoti daudz eju uz koncertiem un klausos mūziku dzīvajā izpildījumā.

Mani piesaista adrenalīna sajūta. Kad koncerts ir tik ļoti performatīvs un dzīvniecisks, ka es nevienā brīdī nevaru zināt, kas notiks tālāk. Tieši šī neparedzamība man dod adrenalīnu.

1 komentārs
Anonīms lietotājs 35876
Narkotiku nomocīta māksla.
Pievienot komentāru
Komentēt vari ar kādu no saviem sociālo mediju profiliem
Kino, foto un TV
Kultūra
Jaunākie
Interesanti