"Latvijas kods"
LTV no 16. novembra sestdienās pulksten 17.30 LTV1 un REplay.lv skatāmas piecas jaunas projekta "Latvijas kods. Latvija šodien" dokumentālās īsfilmas, kas aplūko šodienas Latvijā būtisko sabiedrības veselības tēmu.
Aiga Leitholde: Kā radās iecere veidot filmu par pastniekiem? Vai tas kaut kādā ziņā ir saistīts ar Latvijas Pasta pārstrukturēšanos?
Mārtiņš Grauds: Jā, kaut kādā ziņā tas ir saistīts. Šogad nebiju plānojis iesniegt projektu "Latvijas kods" programmā, bet burtiski pēdējā nedēļā dienas ziņās redzēju sižetu par daudzskaitlīgu pasta nodaļu slēgšanu un sapratu, ka šī ir "Latvijas kodam" piemērota tēma. Te būs stāsts par mūsu laiku! Kad biju vienojies ar producentu Uldi Cekulu par sadarbību, vietnē "Facebook" lūdzu pastāstīt par zināmiem pastniekiem, kas ir interesanti tipāži. Man atsaucās Toms Ērenpreiss, kura sievasmāte ir pastniece Strenčos, kur ir atsaucīgi cilvēki. Kopā ar operatoru Emīlu Spuņģi Strenčos pavadījām dienu un safilmējām materiālu filmas treilerim. Kad projekts tika apstiprināts, sapratu, ka vēlos filmēt Latgalē, kur nebiju bijis gadus 17 kopš mana fotoprojekta "Kopā kapos" par kapusvētku tradīciju. Biju plānojis, ka varētu filmēt divās vietās – kaut kur dziļi Latgalē un Pāvilostā, bet to mēs nevarējām atļauties, un pietika ar Latgali. Sākumā biju iecerējis fiksēt mazā pasta nodaļā notiekošo dzīvi – darbinieku un klientu mijiedarbību. Vizuāli simpātiska šķita Dagda. Ar operatoru Jāni Eglīti tur pavadījām trīs dienas un sapratām, ka tomēr nejūtam atmosfēru. Vēlāk nonācām Krāslavas pasta nodaļā. Man Krāslava nekad nav patikusi, bet caur pasta darbiniekiem tā izgaismojās savādāk – šajā pavasarī Krāslavu tik tiešām iemīlēju.
No mazajām pasta nodaļām Krāslavā šogad ir izveidota jauna pastnieku komanda ar jaunu vadītāju Jūliju, kura strādā tikai otro gadu. Mēs padzīvojāmies pa šo nodaļu, pafilmējām klientu apkalpošanas zāli, kur ieraudzījām dažādus tipāžus, kas arī ir redzami filmā. Tad sāku braukt līdzi pastniekiem viņu ikdienas maršrutā - šādi nonācu Latgales sētās, redzot, kā izskatās Latgale šodien, kas arī bija primārais uzdevums. Šī iespēja man pavēra durvis pie cilvēkiem.
Pastnieks laukos ir uzticamības persona. Bieži vien dažādās sētās tas ir vienīgais cilvēks, ko lauku cilvēki sastop.
Pastnieks ir tas līdzcilvēks, kurš vismaz reizi mēnesī atved pensiju un ar kuru ir iespējams parunāt, un to man bija svarīgi filmā parādīt. Laiki mainās – piemēram, Zviedrijā un Dānijā cilvēki sūtījumus saņem pakomātos. Mums šeit, Latvijā, pensiju vešana ar pastnieka starpniecību visdrīzāk notiek pēdējo desmitgadi.
Kā tu aprakstītu mūsdienu pastnieka galvenos uzdevumus?
Viena no filmas varonēm stāsta pastnieka evolūciju.
Agrāk pastnieks vasarā brauca ar velosipēdu, bet ziemā ar zirgu – to mūsdienās ir grūti iedomāties. Tagad visiem pastniekiem ir piešķirtas mašīnas, ar kurām pavasaros joprojām sanāk iestigt dubļos.
Pastnieka funkcija arī mūsdienās ir nogādāt līdz pastkastītei avīzi, ierakstīto vēstuli vai pensiju. Cik ilgi tas būs? Kopā ar pastniekiem pafantazējām, kā varētu izskatīties pasta funkcijas pēc 20 gadiem. Daži teica, iespējams, pastu nogādās ar dronu. Varbūt tā arī tiks aizsniegtas tās tālās lauku sētas, no kurām cilvēki katrs savu iemeslu dēļ fiziski nevar nonākt pilsētā.
Filma, lai arī stāsta par pastnieku, patiesībā ir par mūsu kultūras vidi.
Jā, tieši tāpēc filmai izvēlējāmies nosaukumu "Pastnieku gaidot", sākotnējais nosaukums bija "Kad atbrauks pastnieks". Pastam kā tādam šajā īsfilmā pieskaramies tikai tās sākumā. Man filmas attīstībā lielāka interese bija nonākt lauku sētās un sajust to, ko cilvēki elpo.
Ko tu sajuti? Ko secināji?
Tad es runāšu citas filmas varones vārdiem: "Latgale šodien ir klusa, skaista daba. Cilvēku maz. Dzīvnieku daudz." Braucot līdzi pastniekam ikdienas aplī, man bija šokējoši dzirdēt viņu sakām – šeit nomira saimnieks, šī māja tukša, šī māja tukša, šeit vēl pensionāre dzīvo, tur nomira.
Es piedzīvoju to, cik ļoti tukša ir Latgale. Ja tuvākajā laikā nebūs idejas, kā Latgali pacelt, tad nav īsti skaidrs, kā tas viss var attīstīties.
Domāju, ka jaunas ražotnes, jaunas darbavietas varētu daudz ko atrisināt. Galvenokārt darba trūkums ir tas, kas iztukšo Latgali tāpat kā citus Latvijas reģionus. Ja nemaldos, tad 30 gadu laikā no Latgales prom ir aizbraukuši 100 000 cilvēku, kas mazajai Latvijai ir ļoti liels skaitlis.
Filmas noskaņa ir viegla un vasarīga. Tātad tu nevēlējies apbēdināt skatītājus.
Filmā pietiek skumjā un bēdīgā tā vai tā, tāpēc atstāju vietu gan jokam, gan gaišam optimismam. Mēs satikām cilvēkus, kas dalījās ar rūgtām pārdomām, viņi pārsvarā bija vecāka gada gājuma. Mēs satikām arī uzņēmīgus jaunus cilvēkus, kas raugās ar gaišu skatu nākotnē. Filmā neiekļuva jaunā ģimene, kas nodarbojas ar glempingu un ūdenstūrisma piedāvāšanu. Latgalē ir plašs tūrisma piedāvājums – daudzi to ievēroja pandēmijas laikā, kad nekur nevarēja braukt. Tad devās apceļot Latviju un atklāja arī Latgali, un labprāt tur atgriežas vēl joprojām. Iespējas ir – to saka cits filmas varonis.
Filmas noskaņu iederīgi veido arī muzikālās apvienības "Kuba" albums "Laukumi", kas ilgi tapa un beidzot šogad tika izdots. Apvienības skaņdarbi ir ļoti kinematogrāfiski, esmu patiesi priecīgs par šo sadarbību – instrumentālā mūzika lieliski papildina un sabalancē varoņu sacīto.
Kādu atziņu tu kā dokumentālais pētnieks no šīs filmas sev paņēmi?
Esmu priecīgs un pateicīgs cilvēkiem, kas mūs Latgalē izmitināja. Man tā bija iespēja atklāt Latgales skaisto ainavu. Tik sen tur nebiju bijis, un šobrīd man ir ierobežotas iespējas aizbraukt uz Meksiku vai Gruziju, līdz ar to Latgale ir lieliska alternatīva. Atradu sev skaistākās Latgales vietas, bet tīri profesionāli sapratu, cik svarīga ir plašāka lauka izpēte, protams, atstājot arī vietu pārsteigumam.
Man kā režisoram neatsverams ieguvums bija šī iespēja braukt līdzi pastniekam viņa ikdienas lokos. Sarunām cilvēki atvērās daudz ātrāk, kaut gan Latgalē cilvēki ir tik tiešām sirsnīgi un viesmīlīgi.
"Latvijas kods"
