Turpinot svinēt režisores Ilonas Brūveres 70. jubileju, kinoteātrī "K. Suns" visas dienas garumā uz ekrāna septiņu pilnmetrāžas filmu restrospektīva, sākot no kino stāsta par Latvijas tango karali Oskaru Stroku, līdz pat darbiem, kas tapuši viņas Vācijas periodā.
Ilona Brūvere stāsta: "Tas, ka filmas ir tādas, kādas ir, tās ir acīmredzot dažādo skolu ietekmes un dažādu žanru un stilistikas ietekmes. Katram nacionālajam kino ir sava seja, un es savulaik esmu redzējusi ļoti daudzas un dažādas sejas, un visvairāk mani ieinteresēja autorkino Vācijā. Varbūt tāpēc, ka tas ir kino, kurā režisors pats raksta scenāriju, un tur es varu atrast kaut ko tādu, ko es nevaru atrast šajās producentu filmās, kuras visas ir gandrīz vienādas. Visur zog bērnus, sit kādu nost vai izmeklē kaut ko, bet nekas jau nemainās."
"Mani ļoti interesē tas, kā cilvēki domā un kā viņi jūt. Kā viņi jūt savu laiku un kā viņi domā. Autors tādā autordarbā, kas saucas autorkino, ir tiesīgs ieraudzīt ko citu nekā to, kas viņam ir jārāda ziņās vai kādā dokumentālā sižetā, viņš drīkst domāt par to tēlos, viņus veidot un izmantot materiālu, lai rosinātu skatītāju just un domāt, kā viņš vēlas.
Mani vienmēr interesējuši cilvēki, kuru dzīvēs ir ļoti daudz kas noticis un kuru dzīves nebūt nav bijušas tik vienkāršas," teic režisore.
Ilonas Brūveres radošais rokraksts spilgti izpaužas katrā darbā. Uzreiz pēc vidusskolas Ilona Brūvere neiestājas augstskolā, bet tēva mudināta, sāka strādāt Rīgas Kinostudijā par režisora un montāžas asistenti.
"Tas ir mans darbs. Kopš paša sākuma tas nebija nekāds vilinājums man, es pirmo reizi mūžā laikam uz kino aizgāju sešpadsmit gados un sāku Kinostudijā strādāt tikai tāpēc, ka man tēvs lika tur strādāt, un tāpēc, ka man bija 18 gadi un mani neuzņēma augstskolā, un bija kaut kur jāstrādā. Un tad es visu laiku murgoju, ko tie cilvēki tur dara? (..) Tā kā es tur Rīgas Kinostudijā jaunībā septiņus gadus biju nostrādājusi, tad ar laiku iegāju tajā visā iekšā un tas mani iesūca, jo Kinostudija ir viena liela ģimene vēl aizvien, tie, kas nav nomiruši, protams… un ar laiku tu sāc darīt tālāk," stāsta režisore.
1979. gadā Ilona Brūvere kopā ar pirmo vīru Aleksandru Ribovski pārcēlās uz dzīvi Vācijas Federatīvajā Republikā un jau pēc gada ar Hamburgas Filmu fonda atbalstu sāka uzņemt filmas, papildus aizraujoties arī ar mēmā kino klasikas restaurāciju, vēlāk veidoja arī televīzijas programmas par vācu autorkino Vācijas sabiedriskajās televīzijās.
Kinorežisors un Latvijas Kultūras akadēmijas rektors Dāvis Sīmanis par Brūveri teic: "Viņa pārstāv arī kaut kādu tādu Rietumeiropas ietekmju zonu Latvijā, viņa ienes to kino, ko varam apzīmēt kā vācu jaunais kino, kas septiņdesmito gadu sākumā sāka kļūt par stabilu tradīciju vācu kino, protests pret iepriekš stāstošo kino, jauni režisori, starp kuriem ir daudzi pasaules ģēniji: Verners Hercogs, Folkers Šlēndorfs, Vims Venders, Klauss Fasbinders. Šīs tendences kaut kādā ziņā caur Ilonu atnāca, atgriezās atpakaļ Latvijā, jo mēs varam teikt: viņa savā ziņā ir nelatviska režisore, viņa nepakļaujas tēmu zonām, kuras par katru cenu paredz, ka latviešu kino režisori izmantos savās filmās. Tās tendences patiešām ir tādas – tas viņas modernisms ir rietumeiropisks tieši ar to, ka tur ir lielāks fokuss uz kaut kādu tādu autora pašrefleksiju, spēles momenta izmantošanu, tādu sava veida eksistenciālu vientulību, kas vienlaikus izspēlējas tādā ļoti krāšņā, ornamentālā veidā, pat var teikt, kino mežģīnēs."
Kinorežisore Brigita Eglīte atzīmē: "Par Ilonu runāt ir ļoti viegli, jo es Ilonu pazīstu jau trīsdesmit gadus, mums ir kopēja jaunība kinostudijā, kopējs briedums filmu mākslā un tagad tas dzīves nobeigums jeb tā dzīves otrā daļa ir kopēja, jo
Ilona Latvijas kinomākslā ir viskrāšņākais zieds.
Es atļaujos tā teikt, jo viņas darbi, viņas autorkino, tas, ko viņa atnesa šeit, atbraucot no Vācijas, manuprāt, bija tāda jauna dvesma Latvijas kinematogrāfā. Pirms tam mums bija poētiskais kino, Rīgas Kinostudijas dokumentālās filmas visi zināja, Ilona nāca ar kaut kādu jaunu dvesmu, kādas varbūt mums pirms tam nebija. Tas, ko Ilona ir izdarījusi, ir lieliem burtiem ierakstīts mūsu kino vēsturē, ne tikai tās viņas dokumentālās filmas, autorkino, bet arī viņas spēlfilmas "Tapieris", "Versija Vera", tajās filmās viņas rokraksts ir atpazīstams, to nevar sajaukt ne ar vienu manu kolēģi."
"Man šķiet, ka Ilona pēc savas dabas ir cilvēks cīnītājs, viņa savās filmās spēj ielikt gan savu māksliniecisko izdomu gan arī tādu neatlaidīgu cīņu, ja viņai ir kāds šķērslis, es vienmēr zinu – Ilona viņu pārvarēs. Ja netiks pa durvīm, ies pa logu… Režisors ir būtībā stingrs un brutāls cilvēks, režisora profesija būtu jādara vīrietim, un Ilona saka: "Tajās reizēs, kad es esmu uz laukuma, es esmu vīrietis", es aizmirstu savu sievišķību, es aizmirstu savas emocijas. Es pati kā režisore varu teikt: "Jā, tā nav pateicīgākā profesija sievietei, bet Ilona to ir uztvērusi ar tādu vieglumu", viņa katru savu filmu veido skrupulozi, precīzi, niansēti, kā viņa strādā ar skaņu, kā viņa strādā ar montāžu režijā…
Es arī esmu kaut ko no viņas ielāgojusi, iemācījusies kā režisore, jo Ilona ar savu es, ar savu krāšņo estētisko izskatu mūsu kinopasaulē ir pamanāma, ieraugāma uzreiz," saka Brigita Eglīte.
Lai arī izskanējušas runas, ka režisore Ilona Brūvere savu kinokarjeru nolēmusi beigt, viņa jau ir uzrakstījusi divu pilnmetrāžas spēlfilmu scenārijus – vienu par mākslinieku Māri Ārgali, otru par mistiķi un filozofu Konstantīnu Raudivi un rakstnieci Zentu Mauriņu.
Pati režisore to komentē: "To jau nekad nevar zināt, jo būtībā jau ir tā, ka pēc katras filmas es saku: "Tā ir mana pēdējā filma. Man ir apriebies, man riebjās ne jau visa filmu veidošana, bet visa atmosfēra apkārt līdz tam, jo tu esi nosities, noņēmies, meklējot finansējumu un izpatikdams visādām konjunktūrām, kamēr esi kaut kādu finansējumu sagrabinājis. Tad, kad tu jau esi beigts no tā visa, tad tu beidzot vari sākt strādāt. Es domāju: šī nu tiešām būs tā reize, tāpēc es visas pilnmetrāžas filmas šodien maratonā rādu, jo es ceru, ka es varēšu tagad pilnīgi atstāt to visu, aizmirst un sākt jaunu dzīvi. Dzīvi, kurā cilvēks vairs nav darbarīks, dzīvi, kur apkārt nav nepārtrauktas intrigas un visādas uz galvas kāpšanas un grūstīšanās, tādu, kādu es viņu vēlos – skaistu, ar skaistiem cilvēkiem un tādiem, kas dara labu."
Lielākā daļa Ilonas Brūveres filmu ir ievietota portālā filmas.lv un Latvijas Nacionālā arhīva Kinofotofonodokumentu arhīva vietnē redzidzirdilatviju.lv, lai tās būtu iespējams noskatīties visā Latvijas teritorijā.
