Režisores Ievas Ozoliņas autorraidījums “Disociatīvā fūga” par kino radīšanu un kino skatīšanos mūsu zemē. Skan sestdienās pulksten 15.00 katru otro nedēļu “Radio Naba” viļņos 95.8 FM un “Radio Naba” arhīvā.
Režisora Kristapa Brīzes debijas filma "Banāns upē" šoruden apceļoja kinoteātrus Latvijā, bet savu pasaules pirmizrādi piedzīvoja Milānas kino filmu festivālā, programmā "Piccolo Grande Cinema". Par režisora kino izjūtu un filmas tapšanas procesu sarunājāmies raidījumā "Disociatīvā fūga".
Ieva Ozoliņa: Ko režisoram nozīmē debijas filma?
Kristaps Brīze: Lielu aplauzienu, jo šķiet, ka esi pietiekami nobriedis, lai uzņemtu kaut kādus sitienus no malas vai negaidītas situācijas, vai saspīlējumus, bet ir vienmēr kaut kas tāds, ko nevari līdz galam paredzēt. Jā, man šķita, ka režisors īsteno savu vīziju un dara to režisora lietu, bet izrādās, ka ir vēl visādi papildus apstākļi, ar kuriem jārēķinās, piemēram, dabas untumi.
Varbūt vari īsumā nopičēt savu filmu.
Jauns vīrietis ir nesen uzsācis attiecības ar sievieti, kurai ir dēls. Sadraudzēties ar šo dēlu ir sarežģīti. Lai uzlabotu situāciju, galvenais varonis dodas laivu braucienā, paņemot līdzi savu neprognozējamo kolēģi, kurš ne pavisam nav bērnu paraugs, pamatīgi sarežģījot savu uzdevumu.
Vai nav tā, ka režisori savās debijas filmās grib ietilpināt visu, ko pasaulei grib pateikt. Viņi stāsta par sevi.
Nu tam vajadzētu būt īsfilmu veidošanas stadijā, kad tur nagi, ragi, sviedri, asinis – gāžas ārā viss dzīvnieciskais, bet pēc tam jau vajadzētu būt kādam dziļākam skatījumam. Mēģināju to projektu un ideju padarīt tādu kā pieminekli galvenajai domai, kas mani tajā brīdī nodarbināja.
Tātad filmai ir tāds autobiogrāfisks pamats.
Jā. Sagadījās tā, ka studiju laikā iepazinos ar savu tagadējo sievu. Mums piedzima meita, un viņai bija vēl 3 bērni, un līdz ar to arī es ienācu ģimenē, kurā bija jau bērni. Intuitīvi taustījos pret kaut kādiem atdures punktiem, jo tobrīd nekādu padziļinātu psiholoģijas grāmatu nebija laika lasīt. Tagad, pēc daudziem gadiem, kad visi jau lieli, izskatās, ka galīgi greizi nošāvis neesmu.
Filmas centrālā tēma ir tēva loma. Kādas tev ir atmiņas par būšanu kopā ar tēvu? Vai tam ir kaut kāda atblāzma arī šajā filmā?
Manam tēvam piemita tā saucamais "weltschmerz". Viņš sev apkārt nekam nepieķērās un sajuta visu pasauli kā daļu no sevis. Viņam sāpēja viss, kas apkārt notiek, bet tajā pašā laikā viņš bija saslēdzies ar kaut kādu pārlaicīgu realitāti, jo, pirmkārt, viņam nebija nekāda pieķeršanās materiālām vērtībām. Iespējams, arī tāpēc, ka viņš bija audzis bērnunamā. Viņam nebija tāda dalīšana vai arī kaut kādā veidā cenšanās privatizēt visu iespējamo – tādi cilvēki mūsdienās ir retums. Tas dāvā tādu plašāku skatījumu uz pasauli.
Un tas viss ir koncentrējies filmā, kas saucas komēdija. Komēdija liek domāt kaut kā atšķirīgi par filmām. Vai tu nosauktu šo filmu arī par komēdiju? Tagad, kad pagājis laiks.
Galvenās lomas atveidotājs Toms Auniņš šo filmu apzīmēja kā "post-ironisku" – respektīvi, robežšķirtne starp nopietno un nenopietno ir plūstoša. Veidojot filmu, es domāju gaišas un sirsnīgas domas. Interesanta tēma. Bieži ir sanācis skatīties filmu kopā ar citiem cilvēkiem un smieties dažādos filmas brīžos. Manuprāt, mūsdienās ļaužu intereses ir ļoti diversificētas, līdz ar to arī humors paliek arvien individuālāks. Katrā ziņā es cenšos izvairīties no "slapstick" jokiem.
Šķiet smieklīgi, ja cilvēks neredz pats sevi no malas, ir tik pamācoši un perfekts līdz absurdumam. Nu vismaz es to tā redzēju.
Man patika, ko skolā mums mācīja Gatis Šmits. Par to, ka lepnums ir smieklīgs un par to smieties ir veselīgi. Mēs mēdzam uzpūst no sevis kaut kādu iedomātu burbuli, un ir jau smieklīgi, kad viņš sprāgst. Atbrīvojoši. Smiekli ir stresa novadītājs.
Nu parunā varbūt vairāk par to, kāpēc tu izvēlējies tieši tādu formātu.
Tāpēc, ka man likās, ka upe ir ļoti kinematogrāfisks elements. Ceļam ir sākums, vidus un beigas, pieturas punkti, kas atbilst arī dramaturģijas uzbūves principiem, trīs aktu struktūrai. Mēs ļoti labi jau sākumā zinām, ka būs izteka jūrā un epilogs. Mēs peldam pa to upi, kas ir laika līnija arī montāžā. Tā ir arī tāda arhetipiska Rietumu ideja. Un vēl arī, protams, tas, ka divreiz vienā upē neiekāpsi.
Nu un tad filma saucas "Banāns upē", un tā laiva ir dzeltena. Ir kaut kāda simboliska nozīme. Vai tas ir tāds mārketinga gājiens, vai arī vienkārši vizuāli skaisti izskatās uz plakāta?
Banāns ir cilvēku kultivēts, mākslīgi radīts. Nekas tāds īsts, un varbūt tas banāns arī ir tās viņu attiecības. Tas ir cilvēka kultivēts produkts, jo pirmais banāns ir tāds mazs, neglīts un necils. Kaut kas trausls un kūstošs. Gluži kā varoņu attiecības.
Es tagad atceros, ka es pirmoreiz noskatījos šo filmu samontētu. Viņu sauc par komēdiju, bet man brīžiem tā likās ļoti skumja. Vispār kāpēc cilvēki iet uz kino?
Lai pasmietos un dziedētu brūces. Jo filmai ir arī kaut kāds terapeitisks moments. Ir bijuši kaut kādi daži gadījumi arī manā dzīvē, kad ir bijis ļoti, ļoti skumji. Tad tu noskaties filmu un ar prieku var dzīvot tālāk. Nu kino, man šķiet, ir tāds liels glābējs daudzās situācijās.
Kas tev ir laba filma?
Laba filma ir tāda, kas seko senai grāmatai, ļoti seniem noteikumiem. Laba filma ir tāda, kura ievēro šos noteikumus un izpilda tos ar uzviju, veicot neparedzētu interpretāciju. Ir tāda grāmata "The Power of Myth", kuru sarakstījis Džozefs Kempbels, kurš analizējis simtiem mītu un pasaku no visas pasaules un izdalījis kaut kādas kopsakarības, stāstu uzbūves shematiku. Man šķiet vērtīgi vadīties pēc tās pašas formulas, izmantot šos elementus. Tādas filmas ir interesantas, jo pieskaras kaut kam arhaiskam, fundamentālam.
Kā tu izdomāji, ka tieši šie aktieri būs tie, ar kuriem tu gribētu strādāt?
Es zināju, ka gribu strādāt ar Tomu Auniņu, jo mēs iepriekš kopā taisījām īsfilmas. Kaspars Dumburs bija pilnīgākā nejaušība. Viņš ienāca pasākumā kā "džokers".
Un kā ar puiku? Nestoru?
Uz provēm sanāca puikas, un visiem tika uzdoti uzdevumi. Viņi nāca un izpildīja, bet Nestors ne. Tā vietā viņš uzdeva jautājumus. Kāpēc man tas jādara? Kāpēc tieši tur man jāiet? Kāds ir iemesls, lai es to gribētu darīt, vai ne? Tad viņš uzsūca atbildes un tā eleganti visu izdarīja. Tad es sapratu, ka viņam ir tāds dabisks, intuitīvs Staņislavska piegājiens. Pēteris Krilovs daudz bija pieskāries mūsu studiju laikā šādam piegājienam. Strādājot pie filmas, šis viņa dotais pamats materializējās praktiski.
Parunāsim tagad par tehnisko pusi. Par kadru veidošanas paņēmieniem, stilistiku. Kādas bija grūtības šajā ziņā?
Scenārijs bija āķīgs – ar gariem dialogiem, daudz lokāciju, turklāt filmēšana dabā, kur neko nevar paredzēt. Prātīgi būtu ņemt rokas kameru, bet mēs visu sarežģījām, izvēloties filmēt visu no statīva, lai panāktu tādus klasiskus, dzejiskus, ainaviskus kadrus. Otrreiz, protams, es to nedarītu.
Ļoti grūti montēt, ja pieļauj kļūdas, ļoti rūpīgi jādomā par kadra iekšējo montāžu. Īstas ugunskristības.
Kā ar skaņu un mūziku?
Mūzika ir postulāts. Ilgi tika veikti visādi eksperimenti, bet tad nejauši pie jūras es sastapu komponistu Aldi Kolosovu. Izrādās, ka arī viņš nesen bija kļuvis par audžu tēvu. Viņš noskatījās filmu, un viņam patika tā doma.
Un tad vēl "100. debija".
Tas man šķita kaut kas amizants no 90. gadiem, kas piešķir visam tādu vieglumu.
Pirmizrādē biji zālē?
Es darīju, kā Poškus dara savās pirmizrādēs, – gāju ārā. Vēl kāds cits režisors aprakstīja, kā viņš sēž zālē un zina, ka pēc 5 minūtēm būs tā liktenīgā vieta, un, ja neviens nesmiesies, viņš vienkārši ies un ielēks upē, jo pēc tā varēs spriest, vai cilvēki saprata. Liela pieķeršanās.
Varbūt no tā ir jānorobežojas, jo ir režisori, kuri dara vienkārši, lai pašam patiktu. Kā ir pareizi domāt par to?
Es domāju, ka jebkurā gadījumā filma ir objekts. Tā nav dienasgrāmata.
Manuprāt, tas ir liekulīgi. Viss, ko tu dari kino, ir domāts tikai un vienīgi cilvēkiem.
Ir tā, ka tu pabeidz filmu un tā sāk dzīvot atsevišķu dzīvi - kā tāds mutants, atsevišķs organisms?
Manuprāt, filmas īstā vērtība atklājas pēc laika. Parādās īstā miesa. Man ļoti patīk vecais franču kino, bet man nav nojausmas par tā laika laicīgajām vārsmām, piemēram, kurš tajā laikā bija Parīzes mērs. Arī montāžas principiem ir sava mode.
Spēlfilmā droši vien ir mazliet citādi. Tu esi safilmējis un tad tu montē, bet dokumentālais kino, manuprāt, top montāžā. Starp citu, vai tu būtu gribējis filmēt sevi tad, kad tu ienāci ģimenē?
Tā pati ideja dokumentālajā filmā? Tas prasa daudz laika. Vajadzētu faktiski 10 gadus, lai būtu interesanti. Dokumentālās filmas filmēt ir ārkārtīgi sarežģīti. Manuprāt, tas ir slazds. No ārpuses šķiet viegli – paņem kameru un filmē, bet tas ir ļoti virspusēji. Ir vajadzīgs ārkārtīgi liels darbs, un jābūt tajā iekšā. Tu nevari to darīt daļēji. Jāiet līdz galam, un līdz ar to – lai sanāktu tā 3 daļu struktūra īstajā dzīvē, ir jāsakrīt ārkārtīgi fantastiskām lietām. Spēlfilma jau ir izdomājums. Tu cīnies uz papīra, bet doķenē tā cīņa ir pa īstam.
Es "Banānā" biju mazliet uz laukuma un ieraudzīju, kā tas ir, kad uzraksta scenārijā tos pāris teikumus, bet šiem teikumiem tiek veltīta vesela diena, un ir liela atbildība, jo varbūt nesanāks. Kā tu norobežojies no tā, ka apkārt stāv tie daudzie cilvēki un tu jūti, ka varbūt šis neies filmā.
Ir tā. Atnāk vienkārši 2 talantīgi aktieri. Un tas jau atšķir to labo aktieri no vidējā. Viņš vienkārši izmaina tekstu, pielāgo savām vajadzībām. Arī viņam jābūt autoram. Tam jāiekļaujas kopējā organismā. Tev kā režisoram nevajag masēt iekšā savas personīgās problēmas.
Parunāsim par ietekmēm? Kas tev ir licies vērtīgs, kādus režijas paņēmienus pārņēmi no citiem režisoriem?
Ļoti patika Sidnija Lumjē grāmata " Making Movies" par niansēm darbā ar aktieriem, daudz esmu lasījis, kā strādā klasiķi, patīk uz dialogiem balstītas filmas, kā Eriks Romērs iesūta aktierus ar huligānisku tiešumu kadrā un liek piecas minūtes "vārīties", patīk Kasavītis un viņa ideja par to, ka labas filmas ir tikai par to, kā galvenais varonis cīnās par mīlestību. Tā ir. Ja galvenā doma neatspoguļo indivīda cīņu būt mīlētam, tur nav kino.
Ko tu novēlētu skatītājam, kas skatās tavu filmu?
Gribētos, lai viņiem rodas vēlme iekāpt laivā un nobraukt pa upi. Iekrāmēt somās sakrājušās problēmas un pie iztekas tās turpat arī atstāt, un tad braukt mājās.
