"Latvijas kods"
LTV no 16. novembra sestdienās pulksten 17.30 LTV1 un REplay.lv skatāmas piecas jaunas projekta "Latvijas kods. Latvija šodien" dokumentālās īsfilmas, kas aplūko šodienas Latvijā būtisko sabiedrības veselības tēmu.
Aiga Leitholde: Lūdzu, iepazīstini ar sevi!
Gerda Jirgena: Mans vārds ir Gerda Jirgena. Šobrīd esmu Latvijas Kultūras akadēmijas Nacionālās filmu skolas studente – studēju filmu režijas trešajā gadā. Šobrīd man ir darbīgs laiks – gribētu izbaudīt filmas "Caur bērna acīm" darba augļus, bet es jau esmu iekšā citā projektā. Jau trešo gadu veidoju īsfilmas un esmu sapratusi, ka man to patīk darīt caur savas pieredzes prizmu, bet, šķiet, tas režisoriem ir tikai normāli. Dokumentālās īsfilmas "Caur bērna acīm" pamatā arī ir mans personīgais stāsts. Sākotnēji šīs filmas projekts bija mans kursadarbs un man bija vēl viena ideja, kuru apspriedu ar kursadarba vadītāju Matīsu Kažu. Viņš mani motivēja parakties dziļāk. Viņš uzdeva pavisam vienkāršus jautājumus, kas mani aizveda līdz šim tematam. Tas atnāca pēkšņi un mani pašu aizrāva.
Filmas "Caur bērna acīm" tēma ir trausla – tās ir bērnu un vecāku attiecības. Kā tu atradi filmas varones? Vai uzrunāji arī vīriešus, kas piedzīvojuši ko līdzīgu?
Jā, uzrunāju arī vīriešus, diemžēl viņiem ir ļoti grūti atklāti runāt par piedzīvoto. Kad plānoju šo filmu, zināju, ka būs arī citu cilvēku stāsti. Es nevēlējos veidot filmu tikai par sevi. Zinu, ka šī problēma ir krietni aktuālāka. Sākotnēji filmai izveidojām vietnē "Facebook" lapu un rakstiski meklējām cilvēkus ar šādu dzīves pieredzi, bet atsaucība nebija tik plaša. Vienu vakaru nolēmu cilvēkus uzrunāt video platformā "TikTok", kur iepazīstināju ar sevi, savu nodarbošanos un ieceri, ko vēlos radīt.
"TikTok" algoritms nostrādāja manā labā, un komentāros cilvēki bija atbalstoši un personīgi rakstīja savus stāstus. Tad sapratu, ka man pašai personīgi jātiekas ar šiem cilvēkiem.
Šīs sarunas bija grūtas, bet arī iedvesmojošas un sirdi sildošas. Bija interesanti satikt iepriekš nepazītu cilvēku un redzēt, kā viņš pilnībā atplaukst, kad viņam ir dota šī vieta un laiks izteikties, un nebūt kaunā par savām sajūtām, kuras tiek slēptas. Es biju iecerējusi filmā parādīt vairāk cilvēku stāstus, diemžēl to nesanāca realizēt īsfilmas kodolīgā formāta dēļ. Par tiem vīriešiem runājot, soctīklu aktivitātēs nesaņēmām nekādu atsaucību, tāpēc uzrunājām vīriešus, par kuru pieredzi zinājām caur klasesbiedriem vai Latvijas Televīzijas arhīviem. Man prieks, ka meitenes ir tik atvērtas, bet gribējās iekļaut arī vīrieša viedokli.
"Caur bērna acīm" tu pildīji sava veida terapeita lomu, kā tu par to juties?
Man ļoti patīk uzklausīt, saprast cilvēkus un viņiem palīdzēt. Kad man pašai jāvēršas pie sevis, tad to daru negribīgi. Labāk kādam citam palīdzēšu, nevis sev. Filma "Caur bērna acīm" bija terapija man pašai. Jau sākotnēji biju paredzējusi, ka runāšu ar vecākiem. Filmas veidošanas procesā pusgadu atliku šo sarunu, tā vietā meklēju intervijas ar citiem cilvēkiem. Centos sarunu risināt no cita skatupunkta.
Tomēr intervijas ar citiem cilvēkiem man ļāva saprast, ka man pašai ir jārunā ar vecākiem.
Bez filmas pieredzes, tās varoņu atvērtības un līdzdalības es to nebūtu izdarījusi. Tas ir iedvesmojoši, cik daudz mēs varam paveikt tikai ar komunikāciju. Ja man ir jārunā par savām lietām un problēmām, es tiešām no tā izvairīšos pēc iespējas ilgāk, bet citam vienmēr spēšu palīdzēt. Iespējams, tas darbojas arī otrādāk.
Ko tu varētu ieteikt no filmas pieredzes – kā runāt ar līdzcilvēku par jūtīgām tēmām?
Es brīnos, kā es pati to paveicu. Iespējams, tas izdevās tādēļ, ka 20 gadus mani šī tēma iekšēji ir nodarbinājusi. Agrāk nebiju gatava par to runāt - biju spītīgs bērns, un arī mani vecāki nebija gatavi par to runāt. Viņiem bija sava pretreakcija. Es nezinu, cik tas būs pareizi teikts, bet uzskatu, ka īstās lietas notiek īstajā laikā. Šai sarunai vajadzēja notikt 20 gadus vēlāk. Katrs šim mirklim gatavojas savādāk – pārdomā, izraksta emocijas, pārdomā, kā vērsties pie cilvēka pēc iespējas mierīgākā ceļā. Man ir ļoti paveicies – mani vecāki ir atvērti par to runāt un zina mani, un bija gatavi uzklausīt. Tas šķiet tik vienkārši, uzklausīt cilvēku, bet citās ģimenēs bieži vien tas ir nesaprotami un beidzas ar asarām un bļaušanu. Šī ir ļoti sarežģīta tēma. Es nezinu, kā ir citās ģimenēs. Es varu stāstīt vienu, bet katra saruna starp diviem cilvēkiem būs atšķirīga. Var gadīties arī tā, ka viss, ko tu vari darīt, ir palīdzēt sev. Kad mēs montējām šo filmu, vēlējāmies to atstāt stundas garumā.
Šie stāsti, kurus uzklausījām, bija emocionāli dziļāki, un filmas "Caur bērna acīm" 26 minūtēs pieskārāmies tikai aisberga galotnei.
Filma "Caur bērna acīm" iezīmē situāciju deviņdesmito un divtūkstošo gadu sākumā, kad finansiālu iemeslu un bezdarba dēļ cilvēki devās strādāt ārzemēs, atstājot ģimenes. Vai filmas procesā pētīji šī laika iezīmes?
Pētīju un joprojām redzu to savos vecākos. Ir šis finansiālais izmisums un vēlme palīdzēt savai ģimenei un savam bērnam. Tu esi gatavs doties pāri vislielākajiem šķēršļiem, ka neaizdomājies par to, kā tas ietekmēs tevi un tavus mīļotos, un var pienākt brīdis, ka viss aiz muguras atstātais var brukt. Sarunā ar vecākiem sapratu, cik viņiem bija grūti, pieļaujot šādu risku un apzinoties, ka nav citu iespēju. Viņi abi toreiz bija bezdarbnieki. Bet maniem vecākiem bija mērķis un misija – viņi apzinājās, ka būs prom, bet darīs visu iespējamo, lai varētu atgriezties. Es nevaru iedomāties, kā viņi jutās, bet es to varu uzklausīt. Tas ir briesmīgi, ka tajā laikā un vēl joprojām ir šādas situācijas, ka Latvijā ir tik izteiktas ekonomiskās robežas. Man ir ļoti paveicies, ka varu studēt, mācīties un kvalitatīvi dzīvot, un vismaz šobrīd par to nav jāsatraucas. Kas zina, kas notiks nākotnē.
Ja man būtu iespēja veidot vēl vienu filmu, tās varoņi būtu latviešu ģimenes ar bērniem, kas pārcēlās uz dzīvi ārzemēs. Viņiem ir finansiāli stabilāka dzīve, bet, vai tā ir labāka, – es nezinu. Tas ir koks ar diviem galiem.
"Latvijas kods"
