Pirms sešiem gadiem režisors Kārlis Lesiņš kopā ar žurnālisti Inesi Braži uzsāka kinematogrāfisku izmeklēšanu. Viņus interesēja jautājumi – kāpēc šī projekta attīstība ievērojami atpaliek no grafika un izmaksas krietni pārsniedz plānoto budžetu?
Ar katru gadu jautājumu radās arvien vairāk, jo projektu sāka bremzēt iekšējas intrigas, varas dalīšana, vadītāju maiņas un arvien lielāks izmaksu pieaugums.
Izplatījās arī runas par Krievijas un Ķīnas iespējamo ietekmi, kā arī vēl daudz citu baumu un teoriju par to, kas vainīgs pie ambiciozā projekta nedienām.
Ceļojot cauri visām iesaistītajām valstīm, režisors filmā tiekas ar dažāda līmeņa projektā iesaistītajiem cilvēkiem, arī galvenajām projekta amatpersonām. Viņu vidū Baiba Rubesa, kas skaidro savas atkāpšanās iemeslus: "Bija tāda sajūta, ka es cīnos ar vējdzirnavām un ļoti netīrām vējdzirnavām Igaunijā, Latvijā un Lietuvā."
Pērn no amata atkāpās Agnis Driksna, skaidrojot to ar personisku lēmumu un noliedzot jebkādus zemūdens akmeņus projektā. Viņam ir savs redzējums, kas projektu padara tik ilglaicīgu: "Es atceros, mēs bijām Eiroparlamentā, un kāds no deputātiem prasīja – kā tas varēja būt, ka cariskajā Krievijā uzbūvēja dzelzceļu 15 gados? Kāpēc mēs Eiropā tagad tik ilgi būvējam šo infrastruktūru? Tur atbilde ir tikai viena. Tā saucas – demokrātija. Jo cars paņēma lineālu un starp Pēterburgu un, piemēram, Maskavu novilka taisnu svītru, un viss. Mums dotajā gadījumā tas ir neizbēgams process, ka tu visu saskaņo."
Kārlis Lesiņš atbildes meklēja, iztaujājot arī projektētājus, būvniekus, uzņēmējus, politiķus, Valsts drošības dienesta vadību, arī Krievijas spiegu Valentīnu Frolovu. Tāpat ar vairāku gadu distanci tikās arī ar cilvēkiem, kuru īpašumus nākotnē varētu šķērsot "Rail Baltica" vilcieni, viņi vidū Imantu Klīdzēju Salacgrīvā: "Tur ir ļoti daudz lietu, ko es gribētu skaidrot, lai es saprastu, ka tā ir pareizi, kā viņi rīkojas. Tā ir komunikācijas lieta. Man ir vajadzīgs šis pamatojums, lai viņš man izstāsta un lai es noticu, ka tas risinājums ir pareizais un viss būs kārtībā."
Darbs pie filmas sākās, kad pasaule bija vēl gluži citāda. Kad sākās karš Ukrainā, arvien skaidrāks kļuva, ka "Rail Baltica" ir ne tikai stāsts par transporta infrastruktūru un biznesu, bet arī par drošību.
Filmas pēdējie kadri nofilmēti šī gada vasarā, un kopš tā laika klāt nākuši daudzi jauni pavērsieni, tāpēc, iespējams, taps arī nākamā sērija. Bet tagad pavisam drīz skatītāji ieraudzīs līdžinējo sešu gadu darba rezultātu, filmu "Nord Express", ko pētnieciskā žurnāliste, viena no filmas veidotājām Inese Braže raksturo kā brīdi pirms:
"Tā ir tāda hronika, arhīvs, kurā mēs esam iemūžinājuši, "kā vilciens noskrēja no sliedēm" vai "kā sūdi iekļuva ventilatorā". Tagad jau tie ir iekļuvuši un ir redzami, bet mēs parādām, kā tas pamazām notika. Mēs to atklājam caur tādiem personiskākiem cilvēku stāstiem. Daļa no viņiem jau ir aizmirsti, bet viņi eksistē."
Filmas veidotāju mērķis nav dot gatavas atbildes, bet rosināt skatītājus izdarīt savus secinājumus. Režisors Kārlis Lesiņš pats vairāk sliecas domāt, ka pie problēmu gūzmas ir vainojama neprasme un pārlieku lielā birokrātija: "Man liekas, viena no filmas atslēgas ainām ir tā, kur Einārs Jaunzems mēģina tikt cauri līgumiem, kas ir uz neskaitāmām lapaspusēm. Var jau nojaust, ka tur kopumā valda liels bardaks un arī to, cik tas projekts patiešām ir vērienīgs, sarežģīts, kaut kas tāds, kas šajā mūsu reģionā nav vēl piedzīvots, ko viņi dara pirmo reizi. Skaidrs, ka tur būs haoss, savstarpēji konflikti, nesaprašanās. Man liekas, ka galvenais iemesls ir tas, ka pietrūka stingras kontroles pār šo projektu, lai neļautu tam aiziet pašplūsmā."
Kārļa Lesiņa jaunā dokumentālā filma "Nord Express" pirmizrādi piedzīvos 28. novembrī.