"Zemniekos", kā arī pārējās Selecka veidotajās filmās par dzīvi Latvijas laukos, viņa simpātijas caurstrāvo kino kameras fiksētos ģimeņu portretus. Režisora darbi pievēršas cilvēkiem, kas ikdienā ne vienmēr ir uzmanības centrā, tie ir varoņi, kuru sejas citkārt iespējams negreznotu kino un televīzijas ekrānus. Filmās atklājas šo tēlu ikdiena, rūpes, mērķi, grūtības. Taču 2022. gada "Zemnieki" režisora paša balsī uzdod jautājumus. Viens no tiem: vai jauniešus – zemnieku atvases – vispār interesē dzīve laukos?
Pusgadsimtu ilgā zemnieku dzīves dokumentēšana
Ivara Selecka dokumentālā filma "Zemnieki", kas piedzīvoja pirmizrādi 2022. gada 4. oktobrī, turpina stāstu par dzīvi Latvijas laukos, kas iesākts jau 1970. gados. Filmā dzirdamais režisora komentārs jau pašā sākumā pievēršas šai pusgadsimtu ilgušajai lauku dzīves dokumentēšanai un pirmās filmas par zemniekiem uzņemšanai. 1973. gada filmai "Apcirkņi" bija jāatbilst padomju laika dokumentālā kino principiem, taču filma vienlaikus spēja pārkāpt ideoloģiskās robežas. Tajā redzama viensētu izzušana, tehnoloģiskais progress un modernā dzīve Latvijas laukos, nepiemirstot arī par tās ēnas pusēm.
"Apcirkņi" ir ļoti interesants sava laika dokuments, loma, ko Selecka filmas turpinājušas pildīt no gada uz gadu, piedāvājot skatījumu uz politiskajām un sociālajām pārmaiņām Latvijā no cilvēka dzīvesstāstu skatu punkta. Jau 1973. gadā filmu pavada ārpuskadra komentārs, kurš dažādās balsīs un izteiksmēs turpina savu ceļu katrā no zemnieku cikla filmām, kombinācijā ar varoņu atbildēm uz jautājumiem, stāstiem un vēstījumu. Filma "Apcirkņi" ir vizuāli un audiāli (pateicoties Pētera Plakida skaņu partitūrai) iespaidīgs darbs, ar krāšņiem, bet dramatiskiem kadriem, kas tajā nav iekļauti tāpat vien: degošu lauku māju nolīdzina traktors, koki tiek rauti no zemes ar saknēm, ziedošas pļavas tiek uzartas, un skatītāja acs pavisam tuvu to vēro. Līdzās emocionāli piesātinātiem kadriem, arī humors un mazliet satīra – slaucēju peldināšana govju dzeramā ūdens tvertnē, skaistākās traktoristes titula piešķiršana, alkoholisma problēma laukos u.c.
Filma "Nāc lejā, bālais mēnes!" (1994) turpina septiņdesmitajos gados aizsākto lauku dzīves izpēti no saullēkta līdz saulrietam, no sēšanas līdz ražas ievākšanai. Filma arī skar zemnieku traģiskos likteņus cauri Latvijas vēstures līkločiem – leģionu, gūstu, izsūtījumu, slēpšanos, tādējādi arī pieminot iepriekšējās paaudzes. Taču Latvijā ir cits laiks, cita ideoloģija, cita pieeja lauku dzīvei – privatizācija, īpašumu pārmērīšana, mantas atgūšana, nodokļi. Zemniekiem jāmeklē jaunas iespējas realizēt savu produkciju, jācīnās ar grūtībām un jāveic titāniski uzdevumi, kam ir simboliska nozīme. Viens no filmas varoņiem būvē baznīcu, cits kungs gados līdzina aizaugušo mežu, lai atkarotu tīrumu un atjaunotu savu vecāku saimniecību, cits graudus žāvē savā guļamistabā un savu neesošo bērnu istabā. Filmu caurstrāvo cīņa ar grūtībām, cīņa par izdzīvošanu un neziņa.
2007. gada filma "Zem ozola kuplajiem zariem" savukārt pievēršas pārmaiņām, ko zemnieku dzīvē iezīmē iestāšanās Eiropas Savienībā, kā arī tajā laikā vēl sākumposmā esošās bioloģiskās zemniecības tendences.
Atsacīšanās no dzīves pilsētā par labu dzīvei laukos
2022. gada filmas "Zemnieki" centrā redzams pārmantošanas, jaunās zemnieku paaudzes jautājums, problemātika, kas citās filmās pavisam netika skarta. 2022. gads ir arī atšķirīgs ar to, ka zemnieku dzīvē valdījis ilgāks stabilitātes laiks. Tajā ir redzama zemnieku dzīve kā dzīves izvēle, kā nepieciešamība dažam no varoņiem, ar visām no tā izrietošajām grūtībām, jo divas filmā tēlotās ģimenes atsakās no dzīves pilsētā par labu dzīvei laukos. Filmā tēlota arī iespēju apgūšana, ko paredz izglītība, kas pieejama saimnieku atvasēm. Filmas varoņu motivācijas un pieejas sava darba un dzīves veidošanai un vadīšanai laukos ir dažādas, un tas tajā tēlotos stāstus dara saistošus.
Tajā jaušama arī kādreizējo lauku dzīves formu izzušana un nepieciešamība adaptēties mūsdienu tehnoloģiskajām iespējām un izaicinājumiem. Taču tas neizslēdz grūtības ar kurām saskaras filmas varoņi. Tās, iespējams, vislabāk var izjust Kalvja un viņa ģimenes – sievas Lindas, meitas Justīnes un dēlu Gustava un Kārļa – stāstos, ģimenes, kuras portretējums atver un noslēdz filmu. Šķiet, ka tieši pret šo varoni režisoram bijušas vislielākās simpātijas.
Šajā stāstā ir jaušams, cik ļoti zemnieka darbā nepieciešams azarts un cīņasspars, lai visu veidotu savām rokām, lai arī ko tas prasītu.
Ja filmu iesāk ceļš pēc ūdens ziemā, aizsalušā dīķī, to noslēdz simboliska akas ieurbšana. Cita saimniekošanas forma ir redzama Juoņa stāstā, kur centrālā vieta ir latgaliešu sirsnībai un atraktivitātei, komunikācijas spējām šmakovkas brūvēšanā un muzeja vadīšanā. Ringoldu un viņa sievu Līvu varētu apzīmēt kā modernus lauksaimniekus, kas dzīvo idillisku ģimenes dzīvi. Taču arī tajā atrodami savi stāsti par sarežģījumiem, kas bijuši jāpārvar. Tonija, sieviete ar govi Smaidu, iespējams, man personiski ir vismīļākā, jo saskan ar manas vecvecmāmiņas tēlu Latgales laukos un stāstu, kā vecmāmiņa mēdza ģērbties mammas drēbēs, lai govi apmānītu un varētu izslaukt - tas nekad neizdevās. Jaunā zemnieka Elvja un viņa tēva Gundara saimniekošanai, kā arī saimnieka Māra dēla Toma darbam filmā ir svarīga loma tieši jautājumā par paaudžu un pēctecības nozīmi zemnieku dzīvē.
Jāpakavējas arī pie mirkļa, kurā skatītāja acīm paveras rapšu kulšana un traktoru melanholiskais valsis – viens no skaistākajiem kadriem visā filmā! Tieši tā ir kino būtība – par brīnumainu padarīt pilnīgi parasto, ikdienā nepamanīto.
Filma kā vēstījums nākotnei
Režisora komentārs un uzdotie jautājumi, kas dzirdami filmā, ir kā vēstījums nākotnei. Pie tiem ir jāpierod, taču filmas gaitā tie arvien organiskāk un organiskāk saplūst ar filmas varoņiem un sižetu, veidojot siltuma pilnu tīklojumu, kurā iegulstas filmas materiāls. Šis ārpuskadra komentārs piecdesmit gadu laikā arvien mainījis savu formu, līdz devis balsi pašam autoram kā vēstījums nākotnei.
Tieši pateicoties tādiem kinorežisoriem kā Ivars Seleckis, Latvija var lepoties ar izcilību dokumentālajā kino.
Režisora iedziļināšanās, kā arī sirsnīgais skatījums uz latviešu cilvēku dažādību atver arvien jaunas durvis un portretē dažādos Latvijas iedzīvotājus un viņu izvēles.
Bet vienalga, kādus gudrus vai ne tik gudrus vārdus un novērojumus iespējams kaut kur uzrakstīt par šo filmu vai tās varoņiem, visam pāri un galvenokārt ir iespēja ieraudzīt cilvēka dzīvi vienkāršībā un harmonijā ar sev apkārt esošo vidi.
Tas ir arī vēstījums par prieku un uzņēmību, kā arī pārbaudījumiem, kas pavada lauku cilvēku un zemnieku dzīvi. Filma ir arī par sadzīvošanu ar savu zemi, saviem graudiem, savu ūdeni, savām iekārtām un traktoriem, savu māju un saviem līdzās esošajiem cilvēkiem (un stārķiem, kas redzami gandrīz visās zemnieku cikla filmās). Tur arī zemnieka spītība, smagais darbs un uzņēmība un Latvijas dabas skaistums visos gadalaikos.
