Svinot režisores 70. dzimšanas dienu, 23. novembrī kinoteātrī "K.Suns" būs skatāmi septiņu pilnmetrāžas filmu retrospektīvas seansi. Kino izlasē iekļautas arī Vācijas perioda filmas, kas piedzīvos pirmizrādi Latvijā.
"Svinēt jubileju un svinēt dzīvi – tās ir divas dažādas lietas"
Ieva Zeidmane: Vai svinēt jubileju un svinēt dzīvi jums patīk?
Ilona Brūvere: Svinēt jubileju un svinēt dzīvi – tās ir divas dažādas lietas. Jo svinēt jubileju – tas manā gadījumā vairāk ir atskats, tāds apkopojums, ko tad nu es tajos savos "miljons" gados, kuros esmu situsies pa dzīvi ar kameru un rakstīšanu, ar visu, ko esmu darījusi, esmu paveikusi. Beigu beigās – kāda tam visam bijusi jēga? Tā ir tā saucamā jubilejas svinēšana. Tad ir lielie Rīgas svētki, kuros es vienmēr strādāju. Tie man arī nav svētki.
Svētki man vislabāk patīk tad, kad tie ir neplānoti. Satiekot cilvēkus, kuri vienkārši ir svētki paši par sevi. Tie ir mani svētki.
Šobrīd, kad jubilejas sakarā top šāds filmu apkopojums, – kāds jums ir secinājums?
Tā jau ir tikai tāda izlasīte. Kāds man tur var būt brīnums, ja man ir "simt gadu"… Dzīvoju ļoti ilgi un dažādas dzīves, un domāju, ka tagad pielieku punktu kādai trešajai dzīvei, un
ceru, ka man būs ceturtā un tā vairs nebūs saistīta ar kino vai televīziju, jo es gribu dzīvot. Es negribu visu laiku būt instruments savam darbam. Jo šie gadi ir pavadīti, vairāk esot instrumentam nekā cilvēkam.
Tāpēc, lai rezultāts būtu tāds, kādu esmu to iecerējusi. Dzīve ir kaut kas cits.
Un ko jūs vēlaties savā ceturtajā dzīvē?
Es gribu dzīvot! Gribu satikt cilvēkus – vienkārši tāpat, nevis tāpēc, ka es viņus gribu filmēt, vai tāpēc, ka viņus novēroju, vai tāpēc, ka man vajadzīgi viņu dialogi un es tos slepus ierakstu, lai pēc tam izmantotu kādā filmā. Vai braucu uz objektu tāpēc, ka gribu kaut kur aizbraukt, bet nevis tāpēc, ka es šo vietu izmantošu tādā vai tādā filmā vai raidījumā.
Bieži manas filmas nav paviljonu darbi, tie veidoti interjerā. Tas nozīmē, ka mēs atrodam tādas telpas, kuras rada ilūziju par to, ka tās ir pavisam citādas, tad mēs tās mazliet pārveidojam – ļoti, ļoti mazliet, niansēs, lai tās nevar atpazīt, un liekam skatītājam justies pavisam citā laikā un citā vietā nekā īstenībā. Tā ka milzīgas manipulācijas notiek nepārtraukti, un šis
mans darbs, ja to veicu kā līdz šim – scenārijs, producēšana –, tas vispār dzīvam cilvēkam nav iespējams: tas iespējams mašīnai, un ļoti daudzus gadus esmu bijusi mašīna. Taču pēc kovida es vairs to nevaru, un varbūt, ka tas ir liktenis.
Varbūt, ka tas ir labi, ka es to vairs nevarēšu, ka es varēšu tikai kādu vienu darbiņu padarīt, jo tas bojā raksturu: visi šie darbi ir ar ļoti vīrišķīgu nokrāsu. Laukumā visam jānotiek ļoti precīzi, tavai komandai ir jābūt tādai, kura var funkcionēt bez vārdiem, un viņi jāspēj uz to sagatavot. Tas ir smags darbs.
Mēs tiekamies Latvijas Radio, kas esot jūsu pirmā darbavieta. Taisnība?
Jā, tā ir taisnība. Sāku 60. gadu beigās. Strādāt Radio mani uzaicināja režisore Herta Naudiņa. Piedalījos skolēnu raidījumos. Kad 70. gadu sākumā sāku strādāt Rīgas kinostudijā, no radio neatvadījos, bet turpināju veidot intervijas Jaunatnes redakcijā. Un arī manam dēlam Latvijas Radio bija pirmā darba vieta.
Vai šo sarunu arī jums gribas režisēt?
Sarunas nekad nerežisēju, bet
neciešu jautājumus, uz kuriem atbildes žurnālists jau zina, bet uzdod tikai tāpēc, lai es atbildētu tā, kā viņš grib. Bet tad es būšu garlaicīga, bet viņš būs nekāds. Pret cilvēkiem, kurus cienu, tā neizturos.
Bet, ja viņu necienu, tad varu darīt arī tā, ka atbildu tieši tā, kā gribēji žurnālists, tātad – neko nepasakot. Tikai kaut ko runājot. To es arī varu. Es pret to necīnos, vienkārši godīgi pasaku to, ko domāju.
"Kino nevar būt sievietes darbs"
Es arī lūgšu jūs godīgi pateikt, ko jūs domājat par to, ko teicis kinorežisors, profesors Dāvis Sīmanis: "Režisores un scenāriju autores Ilonas Brūveres filmas no citām atšķiras ar tikai tām piemītošu kontekstu – bez bailēm no krāsām un mežģīnēm –, ko pilnveido neizsīkstoša interese par dzīvi un pilnīga filmas tapšanas kontrole." Trāpīgi teikts?
Profesors Dāvis Sīmanis ir viens no cilvēkiem, kuru es ļoti cienu, bet par tām mežģīnēm... Televīzijas raidījumos – jā, tur es viņam piekristu, bet, ja viņš domā par filmām, tad man liekas, ka mežģīņu tur nav. Tur ir ikdienas dzīves situācijas, kuras, kad veidoju dokumentālās filmas, ir savādākas – tās ir dokumentālās spēlfilmas dokumentālajā žanrā. Jo es inscenēju ikdienu, parastos ikdienas rituālus. Man nepatīk, ka cilvēkam ir garlaicīgi. Ja tas ir dokumentāls materiāls, kurā nevaru sniegt dziļas emocijas vai stāstu, no kura nevar atrauties, tad sāku manipulācijas ar vizuālajiem tēliem. Tad es to daru gan. Bet tās drīzāk ir manipulācijas ar vizuāliem tēliem, jo mežģīnes jau ir kaut kas cits. Druscīt sievišķīgākas.
Man liekas, ka kino – vismaz Hercs Franks man tā mācīja – nevar būt sievietes darbs, viņš man tā teica.
Biju viņa asistente ilgus gadus. Varbūt, ka nekad nebūtu sākusi pati filmēt – jo man nebija tādu ambīciju, bet, strādājot par asistenti, tu skaties, ko citi dara, un domā: pag, bet tur tā ir par daudz, bet tur – par maz, bet tur vispār nekā nav. Un tad sāc "krāmēties iekšā" pats. Bet galvenais, ko vienmēr atceros – ka tas nav sievietei. Ir jābūt dramaturģijai, kas satur kopā, un visam, ko esmu iecerējusi, jābūt ļoti precīzi izpildītam, cik vien iespējams šajā žanrā. Jo šajā žanrā staigāju pa naža asmeni – starp dokumentālo un spēles kino, un, ja es kaut kur kļūdos, tad tas vairs nestrādā.
Bet nu – tas vispār ir ļoti smagi: runāt par Dāvi Sīmani. Jo vispirms es runāju par Dāvi Sīmani-tēvu, kas man bija ļoti tuvs kolēģis un ļoti tuvs draugs.
Ar Sīmaņu ģimeni mani saista ģimeniskas attiecības, un Dāvi atceros pavisam mazu. Tagad profesoram Sīmanim pašam ir dēliņš, un viņu atkal sauc par Dāvi, un man ir tāda sajūta, ka esmu kādā citā pasaulē, tādā kā pasakā, kur Dāvis visu laiku atdzimst,
un viņš vienmēr ir man ļoti saprotams, un es viņam esmu ļoti saprotama – tajā, ko mēs abi darām. Ar Dāvi Sīmani senioru savulaik ļoti daudz runājām par to, ko mēs filmējam, kā mēs filmējam, un mums ļoti sakrita sajūtas par ekrāna estētiku un to, kā skatītājam būtu jājūtas brīdī, kad viņš to redz. Un šīs sarunas turpinās ar Dāvi Sīmani junioru. Tas manā dzīvē ir viens no brīnišķīgākajiem stāstiem, kādu varu izstāstīt par likteni.
"Esmu ļoti skumjš cilvēks"
No pašas veidotajiem darbiem jums ir kāda mīļākā filma šajā izlasē, kas 23. novembrī būs skatāma kinoteātrī "K. Suns"? Viena tā tiek pieteikta...
Varētu likties, ka es cenšos dzīvot jautri. Īstenībā esmu ļoti skumjš cilvēks, bet tās tādas gaišas skumjas, kurās privāti pavadu savu dzīvi. Tas ir iedzimts – tāda melanholija. Tur neko nevar darīt.
Tāpēc laikam vismīļākā man ir filma "Viņš un Viņa. Atmiņas". Tā ir filma, kas filmēta vēl Vācijā. Visām vācu filmām, kas tiks izrādītas 23. novembrī, ir subtitri latviešu valodā, un paldies Kultūrkapitāla fondam par to… Tā ir filma par mājām, par neatgriešanos, par ilgošanos. Ja par saturu, tad tas ir rakstnieks, vīrietis, kurš dodas savā sapņu ceļojumā kā vilciena vadītājs. Visa filma ir brauciens viņa domu vilcienā, kur kopā ar viņu ir sieva, māte un mīļākā, un dažreiz viņš vispār neatšķir šīs domas – tās ir domas par sievieti.
Lielākā daļa manu filmu ir par vīriešiem – tāpēc, ka es viņus nesaprotu. Es viņus ļoti esmu mīlējusi, bet viņi mani ir arī ļoti sāpinājuši. Man laikam gribējies viņus saprast, bet tas nav iespējams.
Par sievietēm, izņemot Veru Muhinu – bet viņa jau bija ļoti vīrišķīga – nefilmēju tāpēc, ka es to dzīvi pazīstu, zinu, un man tas vairs nav interesanti. Man tur nav, ko atklāt. Filmēju to, kur atklāju sev un līdz ar to arī skatītājam kaut ko jaunu. Es vismaz tā ceru.
Šajā filmu izlasē kopumā būs trīs filmas, kas tapušas jūsu Vācijas periodā.
Stilistiski tās ir ļoti atšķirīgas. Viena ir par teātra aizkulisēm – tā ir filma "Karognesēji un bruņinieki, uz skatuvi!", bet otra – "Šis kaislību nams" – ir par muzeju apsargiem, kurus sauc Kants, Skaistais, Vācietis un Mīļais. Viņi visi ir pensionāri, un viņi muzeju vidē reflektē savu dzīvi, un tas, protams, ir mazliet komiski.
Filma par teātra aizkulisēm parāda visu, kas notiek, kamēr rit izrāde – to, ko skatītājs neredz. Te ir ikdienas darbs, arī sadzīve, attiecības vienam ar otru, te ir tehniskie darbinieki un aktieri. Kā galvenais tēls cauri filmai iziet ģērbēja Gustija, kurai tajā laikā ir 80 gadi un kura sevi vēl atceras kā šova zvaigzni pagājušā gadsimta divdesmitajos gados.
Izlasē vēl ir tās filmas, kas radušās Latvijā, bet nav tik bieži skatītas kā, piemēram, "Ievainotais jātnieks". Tāda ir filma "Versija Vera" par sievieti tēlnieci, kura pēckara gados, okupācijas laikā, nosargāja Brīvības pieminekli – tas netika nojaukts. Viņas dzīve ir ļoti līdzīga to daudzu citu cilvēku dzīvēm, kuri tajā laikā piederēja inteliģencei – viņus vai nu nošāva, vai aizsūtīja uz Sibīriju. Vera Muhina piedzima Rīgā, viņas vecākiem piederējuši vairāki nami Turgeņeva ielā. Arī dažas no tirgus hallēm piederēja Muhiniem, bet viņa atteicās no sava īpašuma Latvijā. Filma ir par viņas dzīvi. Pēc tā, kas atrodams pasaules periodikā, uzrakstīju scenāriju, kas izklausās pēc Veras dienasgrāmatas, un kā dienasgrāmatu to arī esmu filmējusi. Tā ir ļoti skaista filma – žēl tikai, ka tagad ir briesmīgā kara konteksts. Bet filma ir latviešu valodā.
Un tad ir viena ļoti jautra vai traģikomiska filmiņa – romantika vecākiem cilvēkiem. Kaut arī man tā nav romantika... (smejas) Es tos veco laiku šlāgerus tā īpaši nekad neesmu klausījusies.
Jūs runājat par filmu "Tapieris"?
Jā! Filma tās sākuma periodā tika iecerēta par Oskaru Stroku – tikai un vienīgi. Bet, tā kā filmas laikā Stroka radinieki nolēma autortiesības no AKKA/LAA pārcelt uz Maskavu, man nācās izmantot Kārļa Lāča mūziku, kas sākumā bija plānota kā veltījums Strokam. Bet atlikušie šlāgerīši par mīlu un visām šīm brīnišķīgajām, saldajām lietiņām – tās visas ir nezināma autora dziesmas, un tās atļāvos izmantot tāpēc, ka visi šie cilvēki taču sevi uztver par komponistiem! Lai gan neviens viņus nepazīst. Tā nu viņu dziesmas skan šajā filmā. Tā ir filma, kas veltīta visiem šiem nezināmajiem, nepazīstamajiem komponistiem. Bet tā ir jautra, jo Stroks bija milzīgs avantūrists, un visi notikumi, kas parādās filmā, nav izdomāti, bet gan atrasti arhīvā kā notikuši. Filma, manuprāt, tiešām ir jautra, jo viss, kas kādam neizdodas vai sanāk savādāk, nekā viņš bija domājis, citos vienmēr raisa milzīgu jautrību. Tā tur arī ir...
Filma "Konstrukcijas", kas atklāj dzejnieka Ulda Bērziņa dzimtas māju vēsturi, man šķiet ļoti būtiska. Stilistiski tā ļoti atšķiras no pārējām. Tajā nav nekādu mežģīņu, kā saka Dāvis, tur ir tikai dokumentālais materiāls – Ulda Bērziņa tuvie cilvēki, viņa tēva nams, kuru viņš atstāj mantojumā dēlam, un pēdējais dzīves posms, kā viņš raksta dzeju, kā viņš lasa dzeju, un mājas un mājinieku notikumi.
Tikai viena epizode, kurā mazbērni brauc uz Londonu un kapos meklē vectētiņa kapu. Viņiem visu laiku saka, ka tāda cilvēka nav, līdz meita Una Bērziņa-Čerenkova atrod šo kapu pārvaldnieku un saka: kā tad tā, mans vectētiņš taču šeit kapos guļ – man ir fotogrāfija, ko atsūtīja tēva draugi no Londonas! Un tad viņš sāk savos garajos sarakstos meklēt un atrod... Šī epizode nav saistīta tieši ar māju, bet vispār stāsts ir par māju un par draudzību. Draugs šajā gadījumā ir Jānis Rokpelnis. Tā man šķiet ļoti svarīga dokumentālā filma. Lai filmai piešķirtu citu dimensiju, izlēmu iesaistīt mūsu saraksti, jo Uldim Bērziņam nebūt nebija viegls raksturs un viņš nebūt nebija tik vienkāršs, kā varētu likties, un vispār – neviens dzejnieks nav vienkāršs! Un paralēli darbībai mājā notiek arī mūsu sarakste. Tā ir filma, kas Latviju prezentēja Lielbritānijā lielākajā dokumentālā kino festivālā. Jo būtībā visas filmas pieder kādam no festivāliem, visas izrādītas oficiālajās programmās, tām ir vairākas nominācijas "Lielajā Kristapā", izņemot "Konstrukcijas", kuras pat netika izrādītas. Tas man nav saprotams, bet vēršu skatītāju uzmanību uz šo dokumentālo darbu, jo tas ir dokumentāls. Tikai dokumentāls.
Un tad ir viena lustīgāka filmiņa "Mana pasaule – Parīze, Berlīne, Londona, Roma" par Latvijas laukiem. Tā filmēta pirms divdesmit gadiem Gaujienā, kur vairāk nekā pirms simt gadiem barons Vulfs piešķīris lauku mājām nosaukumus "Parīze", "Londona", "Berlīne", "Roma". Lai šī filma būtu ne tikai par šīm mājām, kurās dzen kandžu, kauj cūkas, pļauj zāli, cilvēki dzimst un mirst, un ir viss, kas laukos – daba un bites, un liepas zied, kur arī meitenes grib būt frizētas tāpat kā Rīgā, tam visam klāt ir arī Eiropas centra atklāšana! Jo redziet, gaujienieši šajā filmā atklāj paši savu Eiropas centru, jo viņi dzīvo starp Londonu, Parīzi, Berlīni un Romu. Filma ir diezgan jautra: tur ir pirts, tur ir jaunāki un vecāki cilvēki, kuru vairs nav starp dzīvajiem, bet filmā atstājuši spilgtas epizodes. Tā laikam ir mana vienīgā filma par laukiem.
"Es neteiktu, ka dzīve ir tik īsa…"
Portālā Filmas.lv līdz 19. novembrim bija skatāma īpaša filmu izlase ar 11 pilnmetrāžas un trijām animācijas filmām. Šo filmu vidū ir arī jūsu "Ievainotais jātnieks". "Filmas.lv" izceļ trīs šāgada apaļos jubilārus. Operatoram un režisoram Ivaram Seleckim – 90, režisoram Arvīdam Krievam – 80, bet Ilonai Brūverei – 70. Un no jūsu darbiem tur kārtotas kinohronikas. Cik tuvs jums ir šis žanrs?
Tas darās ātrāk, un man tas patīk! (smejas) Žēl, ka šis žanrs vairs neeksistē. Jo desmit minūtēs var ielikt ļoti daudz. Rīgas kinostudijā laikam man ir kādi septiņi kinožurnāli, vairāk nebūs. Viens vēl no 70. gadiem, pārējie tapuši 90. gadu sākumā. Man patīk tas, ka desmit minūtēs tu vari ielikt veselu dzīvi. Tas ir iespējams. Un tas ir ļoti aizraujoši, īpaši montāžā. Lielās filmas dod tev garu elpu, tu tur visādi vari izņemties un izdarīties, bet kinožurnālā... Krievu laikā tie vairāk bija ideoloģiski propagandas darbi, bet man bija redaktore Monika Labdarbe, kura cīnījās par mani, lai savus žurnālus es varētu veidot kā nelielas desmit minūšu filmiņas. Un viņai tas izdevās! Viņai bija šausmīgi daudz spēka. Es nebūtu varējusi to visu "izsist", bet viņa varēja. Un es varēju strādāt.
Ja jūs veidotu kinožurnālu par šo gadu – kas būtu šajās desmit minūtēs?
Par veselu gadu ir švaki. Par maz laika.
Tikko teicāt, ka desmit minūtēs var ielikt veselu dzīvi...
Bet gads nav dzīve!
Vairāk?
Tajā brīdī, kad tas notiek, tas ir vairāk. Jo tajā brīdī, kad tas notiek, ir ļoti daudz notikumu. Un tie notikumi aiziet cilvēkam tālāk dzīvē, par kuru viņš beigās saka: nu jā, dzīve jau tomēr ir ļoti īsa. Es neteiktu, ka dzīve ir tik īsa…
Iedomājos, ka es tagad šo dzīves posmu – tātad trešo dzīvi – esmu pabeigusi, un tagad sākas ceturtā. Un es lēnām eju atpakaļ pie sevis – apzināti. Lai es būtu es, nevis režisore; lai es nebūtu tā noteicēja, komandētāja, zinātāja, tā dūrītes vicinātāja, tā piedraudētāja, tā viszinātāja. Lai es būtu sieviete – kautrīga; tāda, kāda esmu savā būtībā, un cilvēkus mīloša, kāda es laikam sen vairs neesmu. Tas viss ir jāmācās no jauna, ja gribu vēl vienu dzīvi. Un es tagad eju uz to.
"Es varēju nomirt"
Kā šajā ceturtajā dzīvē iekļaujas filma "Dzīves vilcienā"? Esat teikusi, ka tā ir šausmīgi grūta filma, un, ja tā izdosies, tā būs jūsu pēdējā. Kāpēc tā?
Filmas "Dzīves vilcienā" nebūs, jo ir proves, un tad ir kovids. Savā mūžā nekad nebiju slimojusi, bet pēc kovida man ir četras hroniskas slimības... Es varēju nomirt. Mani izglāba mans vīrs un daktere Jaščenko. Kāpēc šīs filmas nebūs? Jo kādam jācīnās par tās finansējumu. Es vairs producēt nevaru. Man tam vairs nav spēka. Varu vēl režisēt, uzrakstīt scenāriju, bet darīt trīs četrus darbus vienlaicīgi es vairs nevaru. Bet – uzrakstīts ir pavisam jauns scenārijs, bet ar to arī ir tā: filma būs tikai tad, ja atradīsies producents. Producents it kā ir, it kā nav. Redzēsim. Tāpēc nestāstīšu par to filmu neko.
Bet viens no plāniem, kas piepildījies, ir grāmata "Citādā dzīve". Aizkadrā teicāt, ka bijāt jau aizmirsusi, cik smaga ir šī grāmata – daudz notikumu, attēlu un visas dzīves.
Grāmata nemaz nebija īsti plānota. Bet, tā kā mana dzīve bijusi krietni atšķirīga no citu manas paaudzes cilvēku dzīves, kas šeit ir dzimuši, auguši un tikai deviņdesmitajos gados sākuši domāt par to, kas ir brīvība, kas ir demokrātija, nemaz nezinot par to, kas tas ir… Mana dzīve bijusi savādāka, un neviens tā īsti nopietni par to nav interesējies, kādas ir atšķirības – dzīvot Padomju Latvijā un dzīvot Rietumeiropā, kā domā rietumeiropietis, kā domā latvietis šodien un kā viņš domāja toreiz. Šajā grāmatā nav pamācību, kā kurš domā. Šajā grāmatā ir notikumi. Un caur šiem notikumiem cilvēks var sev pajautāt: kad viņš ir godīgs ar sevi, kad viņš ir godīgs ar laiku, un kad viņš ir vienkārši ideologs. Cilvēks domā: ja viņš dzimis deviņdesmitajos gados, viņš zina visu – jo piedzimis ne tai sliktākajā, bet gan brīnišķīgajā laikā, un līdz ar to viņam visi ceļi ir vaļā. Bet tie ir drausmīgi maldi! Tāpēc ļoti svarīgi cilvēkam būt godīgam pirmkārt jau pašam pret sevi, nevis pakļauties kādai konjunktūras plūsmai, modei. (Modes lieta ir, piemēram, šāda – ēdīsim tikai zaļi! Bet es nevaru to izdarīt tāpēc, ka man vienkārši negaršo tikai zaļas lapas…)
Mana grāmata ir dzīvesstāsts, kas nav tipisks šim laikam un noderēs kā vēstures liecība. Tā ir grāmata, kas pierakstīta ar notikumiem. Protams, mana profesionālā nokrāsa te manāma sarunās un tēmās, bet visi notikumi ir dokumentāli. Strādājot dokumentālajā kino – bez iejaukšanās, bet ar vērojumu –, man pietrūkst šādu pagātnes materiālu par cilvēkiem – kā viņi īsti dzīvoja? Jo būtībā viss, kas ir filmēts, galvenokārt filmēts no ideoloģiskā skatupunkta. Tā ir propaganda sistēmai, kurā šis cilvēks ir dzīvojis.
Teiksim, Rīgas kinostudijas kinožurnāli – tie visi ir sistēmas spogulis. Tas nav režisoru tiešais redzējums – un tas arī nemaz nebūtu bijis iespējams, jo viņus uzreiz atlaistu no darba. Tā ka šis ir dokuments, kuru varēs izmantot varbūt vēl pēc gadiem piecdesmit.
Tādas grāmatas vajadzētu rakstīt visiem. Mazāk vajadzētu filmēt pļāpāšanu Saeimā, kur rezultāts beigās ir nulle, bet filmēt cilvēkus un viņu likteņus – kā viņi šodien dzīvo. Un nevis lai viņi stāsta viens par otru, jo runājot cilvēki var ļoti daudz samelot. Runāšana ir manipulācija.
Bet – ko viņi dara? Kā cilvēki dzīvo šodien? Kur mums ir tādas filmas? Aktierfilmas neskaitās, tās ir spēlfilmas. Bet dokumentālās filmas. Varbūt [Ivars] Zviedris tam mazliet pietuvinās, bet viņš meklē īpatņus. Būtu labi, ja šodien mums būtu kino žurnāli – desmit, kaut vai piecpadsmit minūtes, jo cilvēki nav iemanījušies tajās desmit minūtēs ielikties. Bet lai stāsta par cilvēkiem – par to, kā viņi strādā, kā viņi dzīvo, kā šodien notiek dzīve. Jo tā noteikti notiek savādāk nekā pirms simts gadiem, nekā pirms piecdesmit gadiem, nekā pirms divdesmit gadiem. Tādu dokumentu mums nav.
Bet jūs esat teikusi, ka jūs nepiederat šim laikam un arī nemaz negribat tam piederēt. Kurš būtu jūsu laiks?
Ar sajūtām noteikti nepiederu, bet es šīs sajūtas nelieku savās filmās. Es sevi izmantoju kā darbarīku, kā jau sarunas sākumā teicu. Visu ko esmu savā dzīvē uzsūkusi, varbūt pat speciāli piedzīvojusi daudzas traģiskas lietas un notikumus – tajos esmu bijusi iekšā, pamazām kļūstot par tādu kā kompjūteru – atmiņas vajadzības gadījumā varu izvilkt ārā un to vai šo emociju izmantot. Bet tā vairs neesmu es. Tās ir sasaldētas emocijas, kuras lieku savos darbos, kad un kur tās vajadzīgas. Vai vērojumus. Vai sajūtas.
Es nezinu, kuram [laikmetam] es varētu piederēt. Dāvis Sīmanis teica – un tur nu gan viņam varu piekrist – ka: vai nu esmu piedzimusi par vēlu, vai par ātru. To es nezinu, un viņš arī nezina.
Visu mūžu esmu dzīvojusi – un dzīvoju vēl aizvien – apmēram vienā vecumā. Es vecumu neapzinos.
Sākot no gadiem trīsdesmit pieciem es to vairs neapzinos. Bet tad, kad biju jauna, jutos ļoti veca! Jocīgi! Neprotu to izskaidrot...
