Henrieta Verhoustinska: Sveicinu studijā režisori Kristu Burāni un komponistu Arturu Maskatu, kurus saista darbs pie dokumentālās filmas "Dzīves tango". Tas ir stāsts par kādu itāļu pāri, kuru kaislība ir tango. Šajās attiecībās kungs ir slims ar Pārkinsona slimību, un tango palīdz viņam attālināt slimības simptomus, tikt ar tiem galā un nebūt ratiņkrēslā, bet vēl joprojām kustēties un dejot. Artur, tu uzrakstīji tango Ivanai un Klaudio. Kā tu vispār uzzināji par šo pāri, un kā tu uzzināji viņu stāstu?
Arturs Maskats: Es atceros to pirmo ārkārtīgi skaisto sarunu, kas bija gan ar Kristu kā režisori, gan ar producentu Uldi Cekuli par to, ka Itālijā ir šāds pāris. Mani apmēram iepazīstināja ar to ideju un to, ka, ja piemin mani, laikam kaut kur aizmugurē parādās arī vārds "tango".
Nez, kāpēc?
Arturs Maskats: Nez, kāpēc, jā. (smejas). Tāpēc es tā ļoti uzmanīgi klausījos to visu un domāju, ka man būtu interesanti. Es necerēju, ka mana mūzika palīdzēs kādam atveseļoties – tik ideālistiski noskaņots es neesmu, bet tomēr mani tas ļoti uzrunāja: gan tas stāsts, gan arī personības, ar kurām dzīve saved kopā.
Es tā domāju, ka nekas jau nenotiek nejauši šajā pasaulē. Un tā mēs sākām darboties, sākām sarakstīties. Viņi acīmredzami bija klausījušies manu mūziku, un es savukārt sāku skatīties un domāt par to visu pilnīgi savādāk, nekā līdz šim biju domājis. Tā domāšana vairāk virzījās nevis tādā profesionālā tango dejošanas vai mūzikas izpausmē, bet vairāk tādā cilvēciskā empātijas un tādas iekšējas sajūtas ziņā.
Es sapratu, ka man, ja es esmu radošs cilvēks, man gribas kaut ko dot šajā nozīmē arī viņiem.
Un es nezināju, ka es tur tik daudz būšu ekrānā. Es nezināju, ka es vispār tikšu filmēts. Un tad, kad man teica, ka tagad vajadzētu filmēt, kā tu komponē, es uzreiz teicu: "Bet tur jau nekā nav. Es jau vienkārši sēžu pie galda vai staigāju pa istabu. Varbūt staigāju kaut kur ārā, mežā, bet nekas jau tur nenotiek."
Artur, ja tev būtu jānoraksturo šie abi cilvēki, Ivana un Klaudio?
Arturs Maskats: Tas ir kaut kāds ārkārtīgs sirsnības un mīlestības krustpunkts, es teiktu. Un tie ir tādi reti cilvēki, kuri ir kopā no skolas sola, vairāk nekā 40 gadus. Viņi ir saglabājuši to Romeo un Džuljetas laika mīlestību viens pret otru, un tādi viņi ir viens pret otru arī tagad. Tas ir tas, kas katrā ziņā izraisa ārkārtīgi siltu sajūtu vilni manī pašā. Es tiešām viņus ļoti cienu, un var teikt, ka arī mīlu.
Krista, kā tu uzzināji par šo stāstu? Tu un itāliete Ērika Lifrēdo, kas ir otra režisore. Vai viņa zināja šos cilvēkus un tev ieteica, vai kā tas viss notika?
Krista Burāne: Man piezvanīja Uldis Cekulis un teica, ka viņa draugs no itāļu studijas šo stāstu šobrīd risina un ka viņam gribētos veidot kopprodukciju. Uldis aicināja mani kļūt par līdzrežisori un scenārija līdzautori. Un es arī uzreiz piekritu, jo man likās ārkārtīgi skaists tas stāsts par to, ka deja un mūzika kļūst par veidu un instrumentu, kā mēs varam palīdzēt viens otram. Ērika Lifrēdo patiešām jau pazina filmas galvenos varoņus. Viņi ir viņas radinieki, un viņa jau bija sākusi filmēt, pirms filma sāka dzīvot savu attīstīšanas posmu. Daļa materiāla jau bija savākta, un tad mēs vienkārši kopā sākām strādāt pie scenārija, domājām par to, kā savīsies kopā gan viņu personīgais stāsts, gan kā Arturs kļūs par filmas varoni.
Tā bija tava ideja, ja?
Krista Burāne: Tā bija mana ideja, jā, jo man likās, ka vienkārši palūgt uzrakstīt Arturam mūziku būtu stipri par maz, jo man šķita, ka viņš kā filmas trešais varonis palīdz skatītājam arī daudz vairāk saprast, uzzināt un sajust filmas varoņus. Kaut kādā veidā mēs ar Artura acīm un iejūtīgo skatienu palīdzam skatītājam nonākt daudz tuvāk pie Klaudio un Ivanas.
Runājot par tango, tā ir tāda diezgan tomēr konservatīva, tādā ziņā, ka ar daudziem noteikumiem apaugusi deja. Kur tad ir tā brīvība, un kur tad ir tas terapeitiskais efekts, jūsuprāt?
Arturs Maskats: Tā brīvība droši vien ir tajā, cik es tālu ļaušos un cik man tālu kāds ļausies šajā kopvijā. Tango ir diviem, to nevar dejot viens. Tango ir saskaņa ar otru cilvēku. Un ne jau velti pat 20. gadsimta sākumā, kad notika tāda kā tango eksplozija, pat no Vatikāna nāca brīdinoši signāli, ka tā deja ir pārāk erotiska, ka cilvēki tajā ir viens otram pārāk tuvu un ka pārāk nekontrolējamas ir tās emocijas, kas notiek starp dejotājiem. Tās ir vārdos neaprakstāmas, tātad notiek gan garīgais, gan fiziskais kontakts. Tango tika ne aizliegts, bet nerekomendēja ar šo deju aizrauties.
Nu, neko labāku tango attīstībai Vatikāns nevarēja izdarīt, jo tas vēl vairāk palielināja izplatību. Kā mēs zinām, tas, kas tiek aizliegts vai noniecināts, tikai izraisa vēl lielākas emocijas tajā.
Katrā ziņā tā ir ļoti emocionāla deja, un to es arī jūtu starp Klaudio un Ivanu. Man liekas, ka viņi savās sajūtās viens ar otru sarunājas. Viņiem nevajag vārdus vairs. Tas ir tas. Varbūt, ka tā ir terapija, noteikti, jā.
Krista Burāne: Es varu tevi tikai papildināt un mazliet atgriezties pie tās kontroles zaudēšanas – to es esmu dzirdējusi un arī pati izjutusi tās dažas reizes, kad esmu mēģinājusi sekot līdzi kādam, kurš tiešām māk tango dejot. Vismaz sievietes pusē tas ir par kontroles zaudēšanu. Un savā ziņā šodien atļauties zaudēt kontroli ir ļoti atbrīvojoši, vismaz uz mirkli. Bet vienlaicīgi arī paļauties uz otru, uzticēties otram. Zināt, ka tas, ko jūs kopā radāt šajā dejā, ir emocionāli ļoti skaists un ļoti spilgts, un krāšņs piedzīvojums, ko pēc tam gribas un ir vērts atcerēties.
Man liekas, ka arī filmā to var just, ka cilvēki, kuri vairs nespēj kontrolēt savu ķermeni tā, kā viņiem to gribētos, tieši slimības dēļ, viņi atdodas šai dejai, ļaujas viņai, un tajā mirklī, kad viņi to dara, tad arī ķermenis pēkšņi sāk viņiem klausīt vai atsaukties viņiem. Un viņi jūtas atbrīvoti.
Artur, bet tā nav pirmā reize, kad tu rakstīji tango, jo, kā mēs zinām, ir arī tavs slavenais "Simfoniskais tango". Vai tu pats dejo šo deju?
Arturs Maskats: Nē, nē. Es tiešām tur neko nemāku.
Bet tu atgriezies un atgriezies pie tango.
Arturs Maskats: Un es atgriežos, jā, jo man visu laiku dzīve piespēlē kaut kādus notikumus, kur tas tango iesaistās manā dzīvē. Pēc tā "Simfoniskā tango" ir bijuši skaņdarbi, kurus es tā nenosaucu par tango, bet būtībā tas tango tur ir klātesošs. Tā tas kaut kā ir. Es domāju, ka labi.
Es domāju, ka tango filmā ir zināmā mērā arī simbols radošumam un nerimstošai kustībai. Domājot par šī radošuma un kustības terapeitisko efektu, vai jūs, nodarbojoties ar mākslu, esat izjutuši šo mākslas terapeitisko iedarbību? Krista? Vai tieši otrādi?
Krista Burāne: Man ir grūti pateikt, vai es esmu izjutusi terapeitisko iedarbību, jo es ar viņu visu laiku nodarbojos. Nav iespējas salīdzināt.
Bet es esmu absolūti pārliecināta, ka māksla palīdz dzīvot.
Es esmu pārliecināta, ka, it īpaši sarežģītās un drūmās situācijās, māksla, visdažādākajos tās izpausmes veidos un formātos, var cilvēkam palīdzēt atrast ne tikai cerību, bet arī spēku iet tālāk, nomierināties, noticēt labajam un tam, ka cilvēkos ir cilvēcība. Jo viņš to redz mākslas darbos un stāstos, kas tiek stāstīti. Jā, man liekas, ka mākslai ir ļoti liela nozīme mūsu dzīvēs.
Es tev pilnīgi piekrītu. Artur, vai tu komponējot vairāk sevi plosi, vai, gluži otrādi – sevi saārstē?
Arturs Maskats: Kā kuru reizi. Ir jau bijis visādi. Bet, runājot par to terapeitisko efektu, es esmu to piedzīvojis, man tā liekas. Mēs katrs dzīvē saskaramies ar kaut kādām nebūšanām vai slimībām. Un tad man tā doma diezgan bieži ir bijusi tāda, ka jātiek pie darba, jātiek pie sava rakstāmā skaņdarba vai partitūras, un viss sakārtosies. Un tā arī ir parasti, jo tas uz mani atstāj kaut kādu dziedējošu iespaidu. Liktos, ka vajadzētu otrādi, vajadzētu atgūties, ārstēties un nomierināties, bet taisni tas, ka es ieslēdzos kaut kādā radošā procesā, mani sāk kaut kā vest veselības virzienā. Es tā varētu teikt.
Krista Burāne: Es varbūt varu vienīgi piebilst, ka es laikam citu mākslinieku darbos šo terapeitisko efektu meklēju, jo tad, kad es esmu nogurusi un varbūt arī kaut kur iestrēgusi pati savā radošajā procesā, tad vienmēr ir labi ne tikai aiziet pastaigāt mežā, bet arī atvērt grāmatu, paklausīties mūziku. [..]
Filmā "Dzīves tango" ir ļoti skrupulozi un sīki atainota Ivanas un Klaudio dzīve sadzīviskās detaļās. Viņi ietur kopīgas maltītes, viņi guļ kopā gultā, viņi apmeklē dakteri, un tiek analizēta Klaudio slimības gaita. Bet Arturs ir daudz noslēpumaināks. Vienīgā sadzīviskā darbība, ko viņš veic, ir tāda simboliska uguns iekuršana, kas apspīd viņa seju. Vai tas, Artur, bija no tavas puses apzināti, ka tu nelaidi tik dziļi savā dzīvē, kā to izdarīja Ivana un Klaudio? Vai tā bija koncepcija? Kāpēc tas tā bija?
Arturs Maskats: Es nezinu, tas jau ir režisoru rokās, un es esmu ārkārtīgi pateicīgs Kristai par to iedrošinājumu, jo Latvijā mana režisore bija Krista. Es esmu ļoti pateicīgs par to, ka es vispār nenoraustījos no kaut kā tāda. Es jau filmas pirmizrādē jokoju, ka es nemaz neesmu tik priecīgs sevi redzēt uz ekrāna, jo man ir pieticis ar spoguli no rīta. Kāpēc tad vēl jāskatās tik lielā palielinājumā? (smejas). Bet vēl varu noteikti nosaukt vienu fantastisku cilvēku un profesionāli, kas tajā visā ir bijis klāt – tas ir operators Valdis Celmiņš. Ko viņš tur filmēja un kā viņš to darīja – tur bija gan sadzīviskās epizodes laukos, gan arī tā kamīna aizdedzināšana, gan arī kaut kas pie metronoma, pie klavierēm. Es jutu tās daudzās nianses, bet es jau nezināju, kā tas viss saliksies kopā. Tā kā Valdis bija vienkārši unikāls.
Es pirmo reizi mūžā redzēju no tās puses, kā to redz filmu aktieri, es redzēju šo ārkārtīgo komandas darbu. Tas mani vienkārši saviļņoja.
Krista Burāne: Jā, paldies, ka pieminēji Valdi, jo bez viņa, protams, tas stāsts nevarētu izskanēt tā, kā viņš ir izskanējis. Protams, ka filmā ir iekļuvis mazāk, nekā mēs esam nofilmējuši. Tas jau ir tikai loģiski un normāli. Bet es gribu teikt, ka neapšaubāmi Arturs ir pelnījis dokumentālo filmu arī tikai par sevi. Un tad arī tās citas nianses varētu būt un parādīties, jo man šķiet ārkārtīgi svarīgi arī izstāstīt paša Artura stāstu. Šobrīd, protams, kombinācijā ar Klaudio un Ivanu, viņš ir fokusēts tieši tajā mūzikas…
Viņš ir tāds garīgais spēks un komponists. Arī var teikt, Artur, ka tu esi kļuvis par simbolisku tēlu šajā filmā.
Krista Burāne: Tā ir. Par mākslas spēka simbolu.
Arturs Maskats: Bērnībā es biju sapņojis kļūt par simbolu, bet nekad nebiju domājis, ka reāli līdz tam nonākšu. (smejas).
Es zinu, ka Klaudio un Ivana dejoja deju filmas pirmizrādē kinoteātrī "Splendid Palace". Viņi dejoja tango Artura klavieru pavadībā. Bet vai jūs zināt, vai viņiem ir izdevies aizdoties uz Buenosairesu?
Krista Burāne: Nu, nav viņiem diemžēl izdevies. Tad, kad mēs sākām filmēt filmu, tā cerība bija diezgan liela, bet arī filmā ir epizodes, kur tiek paskaidrots un kur mēs redzam to lūzuma punktu, ka tā veselības stāvokļa dēļ tas nav iespējams. Un tad vēl pa vidu mums filmēšanas laikā bija arī kovids, kad vispār ceļot vairs nevarēja. Tas bija ļoti riskanti. Savā ziņā tieši kovida klātesamība ieviesa arī scenārijā zināmas izmaiņas, kuras nevar manīt, bet ir arī šie apstākļi ietekmējuši to.
Domājot par šo viņu lielo sapni – aizbraukt uz Buenosairesu un dejot Argentīnā, kāds ir jūsu lielais sapnis pašlaik katram?
Arturs Maskats: Vispār man ir sapnis aizbraukt uz Buenosairesu. Es tur nekad neesmu bijis. Es atceros vienu tādu smalku angļu mecenāti, brīnišķīgu kundzi, kura bija noklausījusies manu tango simfoniskā orķestra pavadījumā un teica: "Kā, tu neesi bijis Buenosairesā? Kā tu šito uzrakstīji?" Nu, tā es arī neesmu tur bijis. Varbūt, ka jācenšas tur nokļūt. Man vispār patīk ceļot.
Tev ir visas iespējas. Krista, kāds ir tavs lielais sapnis?
Krista Burāne: Mans lielais sapnis, ja mēs tiešām runājam par lielajiem sapņiem, būtu, lai cilvēki daudz vairāk sastopas ar mākslu savā ikdienā, jo, manuprāt, tikai caur mākslu mēs spējam iemācīties empātiju un cilvēcību. Un tad varbūt arī tie visi ārprātīgie notikumi, kuru laikā mēs dzīvojam, varbūt tie mazinātos.
Mans lielais, utopiskais sapnis ir par to, lai pasaule paliek normālā stāvoklī, lai mēs saglabājam veselo saprātu, lai mēs saglabājam savu cilvēcību un spēju nepadoties naidam un vardarbībai. Un es ļoti ceru, ka māksla tam var palīdzēt.
Mūsu sarunas beigu daļā es jums piedāvāju parunāt par filmām, kurās cilvēki dejo un kurās ir ļoti svarīga nozīme dejai. Sāksim mēs ar daudzu kritiķu vērtējumā par labāko deju filmu atzīto 1952. gada kinolentu "Dziedot lietū", kurā vēstīts par Holivudas aktieriem 20. gadu beigās, kad notiek pāreja no mēmā kino uz skaņu kino. Filmas galvenā zvaigzne ir aktieris un dejotājs Džīns Kellijs. Viņš atveido ne tikai vienu no galvenajām lomām, bet ir arī viens no filmas režisoriem, kā arī horeogrāfiem. Amerikas Kino institūts filmu ir atzinis par visu laiku labāko muzikālo filmu. Vai jūs esat redzējuši "Dziedot lietū?"
Krista Burāne: Es esmu redzējusi, jā.
Arturs Maskats: Es arī esmu redzējis. Tā bija viena no Valentīnas Freimanes mīļākajām filmām.
Tā bija, un arī, kas ir zīmīgi, šī filma ir stāsts par to, kā kino ienāk skaņa. Artur, varbūt tu vari pateikt, kādu filmai dimensiju piešķir mūzika? Kas tas ir, ko filmā citādi nevar pateikt kā tikai caur mūziku?
Arturs Maskats: Pirmkārt, tas ir laikmets tur. Tās ir 20. gadu beigas un 30. gadu sākums. Tas ir kino vēsturē dramatisks laiks, jo strauji norietēja mēmā kino zvaigznes un ienāca pilnīgi cita estētika. Otrkārt, ārkārtīgi milzīgs dinamisms ir tai kamerai un tam, kas tajā filmā notiek, tām dejām un kā to visu savieno. Mūzika dod ritmu visai filmai, to kustības izjūtu, to neatslābstošo uzmanību. Turklāt tā mūzika ir ārkārtīgi skaista. Viņa ir tāda dzīvesprieka un vitalitātes apgarota, jā.
Nākamā filma, par kuru mēs gribam parunāt, ir 80. gados Padomju Savienībā, tajā skaitā Latvijā, par kases grāvēju kļuvusī indiešu režisora Barbara Subhaša muzikālā filma "Disko dejotājs". Filmas galvenais varonis ir ielu dejotājs Anils, kuru nejaušas sakritības dēļ padara par uzlecošu disko zvaigzni Džimiju. Mūsdienās šo filmu, kas ir viena no indiešu kino visu laiku ienesīgākajām filmām, uzskata par žanra klasiku. Tā ir arī pazīstama pēc filmā atskaņotajām dziesmām, tādām kā "I Am a Disco Dancer", piemēram. Indiešu filmās nereti ir mūzika. Skatoties arī jūsu filmu par itāliešiem, kuri dejo tango lielā vecumā un slimības skarti, man ienāca prātā mūsu seniori, kas dejo Dziesmu un deju svētkos. Vai dejai ir tautība?
Krista Burāne: Es domāju, ka dejai nav tautības, jo deja aizskar kaut kādu cilvēka ķermenisko sajūtu, prieku un līksmi, kas rodas tajā brīdī, kad savienojas emocijas un ķermenis, un mēs kļūstam par tādu vienotu, pulsējošu, līksmu radību, kas kopā ar citiem priecājas par dzīvi. Man liekas, ka tajā priekā par dzīvi tautību droši vien nevajag piesaukt. Ir skaidrs, ka ir arī dažādi soļi, ritmi un dažādas emocijas, ko deja var nest līdzi. Man ļoti patīk latviešu danču kustība, kur nāk cilvēki vienkārši izdejoties. Šajos danču vakaros skan mūzika no visdažādāko tautu folkloras krājumiem, un tas ir vienkārši tik lieliski, ka mēs varam iet tādā lielā pulkā un nevis kādam rādīt priekšā, kā dejo to deju, bet vienkārši visi to deju izdzīvot.
Krista, ko nozīmē režisoram filmēt deju? Tu pati atzinies, ka esi mēģinājusi dejot tango šīs filmas dēļ. Filmēt deju – tas, man liekas, ir kaut kas ļoti īpašs.
Krista Burāne: Nu, te būtu jāatbild Valdim Celmiņam uz šo jautājumu. Mēs mēģinājām būt kopā ar šiem dejotājiem, un attiecīgi arī tas filmēšanas veids bija sava veida deja. Tas arī bija tāds mūsu uzstādījums vai vēlēšanās, lai skatītājs, skatoties šo filmu, it kā dejo līdz ar viņiem. Sākotnēji es gribēju scenāriju rakstīt tādā tango ritmā, tādos četriniekos, un tās epizodes arī būvēt pēc tāda tīri muzikāla principa. Tas nākamai filmai. Bet, man liekas, ka tā jūtība un ritms, un vijība, un kameras klātbūtne cilvēkam, kas dejo, var būt tikai tad, ja mēs esam nevis vērotāji, bet kad mēs saplūstam.
Un visbeidzot, filma, kas man bija ļoti dārga manos tīņa gados, proti, par visa veida deju klasiku uzskatītā 1987. gada melodrāma "Netīrās dejas" ar Patriku Sveiziju un Dženiferu Greju galvenajās lomās. Filmā vēstīts par "pareizu meiteni" Frencisu, kura ar ģimeni aizbrauc atpūsties uz kūrortu un kādā saviesīgā vakarā iepazīstas ar "slikto puisi", deju instruktoru Džoniju. Pateicoties dejai, mainās visa viņas dzīve, pasaule apkārt, un, protams, tiek likts pamats mīlestībai. Filma, kas sākotnēji bija paredzēta kā mazbudžeta kinolenta, guva milzīgus panākumus un pirmajā gadā nopelnīja 170 miljonus dolāru. Viens no šo panākumu iemesliem varētu būt filmas horeogrāfs Kenijs Ortega. Filma ir par to, ka deja maina dzīvi. Vai, jūsuprāt, tas ir iespējams?
Krista Burāne: Es domāju, ka tas ir iespējams, jo dzīvi mainīt var viss, kam mēs atdodamies no sirds un kur mēs jūtam kaislību, kur mēs jūtam patiesu ieinteresētību, un kur mēs sajūtam sevi kā dzīvus cilvēkus. Un, protams, ka deja var tāda būt.
Artur, tu esi redzējis filmu "Netīrās dejas"?
Arturs Maskats: Es esmu viņu redzējis, jā, bet man tik spilgti viņa atmiņā nav, nez kāpēc. Man ir no 80. gadu vidus viena cita filma, kas uz mani atstāja milzu iespaidu.
Krista Burāne: Drīkst, es minēšu?
Arturs Maskats: Jā.
Krista Burāne: "Balle"?
Arturs Maskats: Jā.
Protams, jo tur arī ir tango.
Arturs Maskats: Tango tur ir, bet tur ir arī Eiropas vēsture īstenībā. Līdz 70. gadiem, sākot ar kādiem 20. vai 30. gadiem. Viss tas posms, arī pasaules kari. Tur ir tik dzīvas metaforas, un tie aktieri un dejotāji ir tik fantastiski, un viņš ir tā nofilmēts! Tikko mēs runājām par to, vai deju var filmēt, un man uzreiz šī filma ienāca prātā.
Krista Burāne: Es absolūti tev piekrītu, jo, ja runājam par deju filmām, tad tā arī ir mana favorīte. Es atceros iešanu uz kinoteātri, lai redzētu filmu "Balle". Es biju tik pārņemta no tā stāsta, no mūzikas un dejas.
Arturs Maskats: Es viņu skatījos ne vienu reizi vien. Gāju un gāju.
Atliek tikai novēlēt, lai šādu filmu būtu vairāk un arī lai jūsu mākslas darbi aizrauj skatītājus un klausītājus tikpat ļoti kā šī filma. Paldies jums liels par sarunu!
