"Viss būs labi"
Vēl pāris seansos – 21. un 23. martā – kinoteātrī "Splendid Palace" iespējams uz lielā ekrāna noskatīties Staņislava Tokalova režisēto dokumentālo filmu "Viss būs labi".
Tokalovs, iepriekš strādājis pie spēlfilmām ("Tas, ko viņi neredz" un "Mīlulis"), nu ir veiksmīgi debitējis dokumentālā kino veidošanā, uzņemot filmu par to mūsu sabiedrības daļu, kas paralēli dzīvo gan Latvijā, gan Krievijas infotelpā. Tokalova filmas galvenie varoņi – ļoti drosmīgi – ir paša ģimene: režisora māte un vecmāmiņa vairāku gadu griezumā – cauri pandēmijas gadiem un Krievijas uzsāktā kara Ukrainā sākumā.
Režisors paša ģimeni ataino kā simbolus tai sabiedrības grupai, kas savā piederībā atrodas savādā starpstāvoklī jeb levitācijā starp divām valstīm, tā īsti līdz galam nepiederot nevienai.
Jaungada svinībās filmas varoņi skatās gan Putina, gan Latvijas valstsvīru uzrunas, bet nu jau nojauktā pieminekļa apmeklējums ar sirmo vecmāmuļu – Otrā pasaules kara veterāni – ir būtisks notikums režisora mātes dzīvē.
Vērojot ģimenes ikdienas gaitas, iezīmējas drosmīgi atklāts un autentisks portrets tai sabiedrības grupai, ko latviski runājošajā infotelpā pamatā redzam ziņu un sociālās problemātikas kontekstā, nevis šādi – no tuva vērotāja perspektīvas. Režisors atklāti iezīmē gan vajadzību pēc pielāgošanās, gan arī šīs grupas sava veida atrautību no realitātes, kas iezīmējas atsevišķos uztveres aspektos.
"Viss būs labi" nav politiski deklaratīvs darbs, drīzāk piebilde, režisora redzējuma un pārdomu par notiekošo materializācija, nevairoties arī no viedokļu sadursmes: piemēram, kadrā dzirdam režisora diskusiju ar māti par karu Ukrainā.
Šis darbs pēc gadiem būs ekselenta laikmeta griežu un sociālpolitiskā klimata atainojums.
Dokumentālās filmas "Viss būs labi" seansi – 21. un 23. martā kinoteātrī "Splendid Palace".
"Rimini" un "Sparta"
Kinoteātros no 17. un 18. marta skatāms arī austriešu režisora un, manuprāt, neglābjama ciniķa, Ulriha Zeidla filmu diptihs "Rimini" un "Sparta". Zeidls ir viens no šobrīd zināmākajiem austriešu kinoveidotājiem, kura filmas raksturo lielas devas ironijas. Kādreiz vēlējies kļūt par priesteri, Zeidls arī skarbu ironiju ir veltījis reliģijai, tādējādi iekuļoties skandālos.
Diptihs "Rimini" un "Sparta" vēsta par diviem brāļiem un to, kā aizvijušies viņu dzīves ceļi. "Rimini" varonis ir kādreiz slavens un daudzu dievināts dziedātājs – tagad drīzāk karikatūra –, kuru piemeklējusi personības krīze. Savukārt "Spartas" varonis Ēvalds – otrs brālis – mitinās Rumānijā, kur vada džudo pulciņu bērniem. Drīz vien filmā atklājas, ka viņa interese par audzēkņiem izrādās slimīgi nekrietna.
Darbs ar "Spartas" aktieriem-neprofesionāļiem ir izraisījis skandālu un izmeklēšanas, apsūdzot režisoru ekspluatācijā un necilvēcīgi skarbās darba metodēs īpaši pret aktieriem bērniem. "Spartas" gadījums no jauna aktualizē jautājumu – kāda ir spēcīgu kino inscenējumu tapšanas cena?
Vai filma – kā jebkurš mākslas darbs – tiešām ir tā vērta, lai par to maksātu ar ciešanām?
"Rimini" un "Sparta" – kinoteātros no 17. un 18. marta.
"Dzelzs nervi"
Lai noformulētu savu viedokli, jāpievērš uzmanība arī marta sākumā publicētajam seriālam "Dzelzs nervi". Tas ir Latvijas un Ukrainas sadarbībā tapis seriāls, ko režisējusi ukraiņu režisore Mila Pogrebiska.
Seriāla veidotāju komandā ir gan latviešu, gan ukraiņu profesionāļi – tas pats arī aktieru ansamblī. Šis ir tipisks melodrāmas žanra darbs, kas teju klasiski iemieso to, ko gadu gaitā esam redzējuši sava reģiona televīzijās.
"Dzelzs nervi" skatāms platformā "Tet.plus".
