Izaicinošā un skandalozā Eiropas kinorežisora darbi liek ielūkoties cilvēka dvēseles tumšākajās dzīlēs, gan liekot skatītājiem justies neērti un konfrontēti, gan liekot uzdot neērtus jautājumus pašiem par sevi. Larss fon Trīrs, kopā ar kolēģi Tomasu Vinterbergu, ir viens no avangarda kino kustības un manifesta "Dogme 95" autoriem. Šis kino manifests definēja dzelžainus principus kino veidošanai, piemēram, atteikšanos no mūzikas izmantošanas, īpašu apgaismojumu vai režisora vārda minēšanu filmas titros. Reaģējot uz manifesta un abu režisoru nostājas kritiku, viņi atbildēja, ka tādā biznesā kā kino, kur valda pārspīlēti lieli budžeti, šis ir mēģinājums izlīdzināt dinamiku, cik vien tas iespējams. Larsa fon Trīra retrospekcijas ietvaros iespējams noskatīties 15 režisora darbus, un katru seansu ievada kino ekspertu lekcija. Par dāņu režisora darbiem stāsta Nacionālā kino centra vadītāja un kino kritiķe Dita Rietuma, kino kritiķe un žurnāliste Daira Āboliņa, režisori Dāvis Sīmanis, Aiks Karapetjans, Alise Zariņa un Jānis Putniņš, Rīgas starptautiskā kinofestivāla direktore un raidījuma "Piejūras klimats" veidotāja Sonora Broka u. c.
Pastāstīt par Larsa fon Trīra nozīmīgo lomu Eiropas un pasaules kino, kā arī plašo režisora retrospekciju aicināti divi no lektoriem – Dita Rietuma un Dāvis Sīmanis.
Marta Elīna Martinsone: Vispirms lūgtu iezīmēt kustības "Dogme 95" nozīmīgumu gan Eiropas, gan pasaules kino kontekstā.
Dita Rietuma: Te mēs dodamies atpakaļ senā pagātnē – 90. gadu vidus. Tā ir desmitgade, kad pasaule iemācījās Larsa fon Trīra vārdu. Protams, kino profesionāļi un uzticīgie Kannu festivāla apmeklētāji jau bija pamanījuši šo dāņu kinorežijas spilgto, spuraino talantu. Ap 1995. gadu Larss fon Trīrs un Tomass Vinterbergs, dāņu kino jaunās paaudzes pārstāvis, sarīkoja pamatīgu sensāciju, kas 90. gadu vidū bija principiāls pagrieziens tam, kā mēs vispār uztveram kino, kā reaģējam uz jauno tehnoloģiju ienākšanu kino vizualitātē, valodā. Manifests "Dogme 95" bija tas, kas padarīja atpazīstamus pasaulē ne tikai šos dāņu kinorežisorus, manifesta autorus, bet tas bija arī milzīgs pašreklāmas akts dāņu kino industrijai. Varētu teikt, ka pēc 90. gadu vidus par modīgāko, trendīgāko, pamanītāko Eiropas kino industriju kļuva dāņu kino, pateicoties Larsam fon Trīram un Tomasam Vinterbergam.
Kas Larsam fon Trīram ir raksturīgākais? Kas raksturo viņa režisorisko rokrakstu?
Dita Rietuma: Viņa mitoloģija ir būvēta ļoti mērķtiecīgi. To ir būvējis gan Kannu kinofestivāls kā milzīgu autorkino publicitātes platformu, gan pats Larss fon Trīrs. Protams, ar savām filmām, savu īpatnējo, oriģinālo rokrakstu, kuram tūlīt pievērsīsimies sīkāk. Bet viņš to ir veidojis arī ar savu izteiksmes veidu, ar savām psihofiziskajām īpatnībām, fobijām, kas 90. gadu vidū bija ļoti slavenas. Mēs zinām, ka fon Trīram riebjas Amerika. Tas nekas, ka viņš veidojis vairākas filmas par Ameriku, kas gan uzbūvēta paviljonā. Mēs zinām, ka viņam bail ceļot, Trīrs nekad nav kāpis lidmašīnā, ja var ticēt viņa apgalvotajam. Viņam ir bijušas ļoti smagas depresijas. Manuprāt, tas bija pēc "Antikrista", kas arī ir ļoti sarežģīta un pretrunīga filma. Intervijā, kurā piedalījos, viņa rokas uzskatāmi trīcēja. Viņš stāstīja arī par savu depresiju, ka mēnešiem nav spējis izkāpt no gultas. Būtībā ļoti sarežģīta personība ar saviem iekšējiem dēmoniem un prasmi šos dēmonus tomēr savaldīt un pārvērst spilgtos mākslas tēlos. Šie mākslas tēli ir iegājuši 20. un 21. gadsimta mijas pasaules kino vēsturē. Viņam ir ļoti daudz filmu, un katrā viņš atrod atšķirīgo, bet tas, kas vieno vizuāli – šī dogmiskā filmēšanas maniere. Viņš mīl strukturēt savas filmas atsevišķos blokos. Unikālākais – viņš ņem žanrus, kas visspilgtāk aktualizējušies tieši amerikāņu kultūrā, un adaptē tos cita veida stāstījumā, Eiropas naratīvos, šos žanrus dekonstruē. Visspilgtāk to var teikt par "Dejotāju tumsā", kas ir mūzikls, apvērsts kājām gaisā, respektējot Eiropas kinomūziklu tradīciju, ieliekot filmā "stīvo" franču dīvu Katrīnu Denēvu, ar kuru asociējas franču mūzikli, kas tapa 60. gados. Viņš ir ļoti rafinēts cilvēks un, nenoliedzami, ģēnijs. Patīk vai nepatīk kāda viņa filma – viņš bija, ir un būs pasaules kino vēsturē.
Filmas "Dogvila" un "Manderleja", divas no tām, par kurām retrospekcijā stāstīsiet jūs, un vēl "Dejotāja tumsā" – gribēju izcelt šīs, jo tas ir teātra un kino apvienojums. Kā cilvēkam, kurš sākotnēji cenšas iet uz dokumentalitāti, šī teatralitāte iekļaujas viņa daiļradē?
Dita Rietuma: Radikāli teatrālas filmas ir divas – "Dogvila" un "Manderleja". Jāteic, ka 2000. gadu Kannu festivāla preses konferencēs Trīram vairs nepatika, ka piemin "Dogmu", tas jau bija sen apnicis, palicis pagājušajā gadsimtā. Viņš diezgan īgni atrunājās, ka viņu tas vairs neinteresē – viņam ir viena filma, kas atbilst konkrētajai koncepcijai, un nu viņš ir aizgājis tālāk. Viņš izdomā citas koncepcijas, atklāj ko jaunu. Ir vēl viens režisors, ar kuru var salīdzināt fon Trīru, un tas ir Alfrēds Hičkoks, kas man laikam ir mīļākais kinorežisors visā kino vēsturē. Arī Hičkokam bija tāda mānija – izdomāt interesantu konceptiņu¸ kurā ir noteikti ierobežojumi, piemēram, filma "Logs uz sētu", kurā galvenais varonis nekustīgi sēž pie loga ar ieģipsētu kāju un lūr pretējās mājas logos. Trilleris ar nekustīgu galveno varoni – super koncepts! Trīram arī ir šādi ierobežojumi – stāsts par amerikāņu gangsteru meitiņu Greisu mazā, provinciālā Amerikas miestiņā. Kā to uzņem? Melnā paviljonā, uzzīmējot sunīti un mājas kontūras uz paviljona grīdas. Kāpēc ne? Tas strādā! Viņam patīk sev uzlikt formas ierobežojumus un izpausties tajos.
Kas, jūsuprāt, rada šo spēcīgo emocionālo satricinājumu? Protams, jābūt īpatnējam veidam, kā viņš darbojas ar aktieri, jo tā, kā aktieri spēlē pie viņa, viņi nespēlē citur. Kas vēl ir tas, ko Trīrs izmanto?
Dita Rietuma: Ja var ticēt Bjorkai un mitoloģijai, kas tika radīta preses tekstos pēc "Dejotājas tumsā", tad Trīra režijas metodes ir diezgan sadistiskas un brutālas. Izskanēja salīdzinājums, ka Trīrs ar Bjorku strādāja, kā cits dāņu ģēnijs Karls Teodors Draijers strādāja ar Renē Falkonetī filmā "Žannas d’Arkas ciešanas". Kino vēsturē ir ierakstīts, kas ar aktrisi notika pēc filmēšanās šajā šedevrā – dzīve psihoneiroloģiskajā klīnikā. Bjorkai ir stiprāka nervu sistēma – viņa vēl spēlēja diskotēku Kino akadēmijas balvu ceremonijas afterpārtijā 2022. gada decembrī, tā ka ar Bjorku viss ir vislabākajā kārtībā. Acīmredzot tieši neprofesionāli aktieri ir tie, kurus Trīrs spēja sagraut ar mērķi dabūt unikālu rezultātu. Tas ir Bjorkas stāsts. Nikola Kidmena nesagruva – viņa spēja iekļauties radikālajos režijas noteikumos, ko piedāvāja fon Trīrs, bet viņa negribēja, neturpināja strādāt ar viņu. Bet abās Amerikas filmās – "Dogvilā" un "Manderlejā" – ir filmējusies mīļa amerikāņu aktrise, kas nāk no 40. gadu film noir filmām – Lorena Bekola, kas ir viņas mūža izskaņas lomas radikālā Eiropas kino. Arī Emīlijas Vatsones loma "Šķeļot viļņus" – toreiz tā bija pavisam jauna un nevienam nezināma britu aktrise. Manuprāt, tā ir labākā loma visā viņas karjerā. Vienmēr ir grūti atbildēt uz jautājumu, kā režisors strādā ar aktieri un kāpēc ir režisori, kas spēj to izdarīt, un kāpēc ir tādi, kas vienkārši negrasās to darīt, jo izmanto aktieri kā mizanscēnas elementu. Bet Trīrs to spēj. Bieži izskan, ka Eiropas autorkino, arthouse vai mākslas kino – tā ir režija, unikāla režijas koncepcija, unikāls režisora rokraksts. Bieži vien šis rokraksts visspilgtāk ir pamanāms filmas formā, vizuālajā filmas veidolā. Trīra filmās viss ir perfektā kārtībā ar vizuālo formu un stilu, bet viņš ir fenomenāli gudrs dramaturgs, stāstnieks, un emocionālā manipulācija ar skatītāju un viņa emocijām – to rada visi kino valodas elementi. Trīra filmās lielā mērā to rada arī stāsti par sieviešu upuriem, sievietēm-cietējām. Atceros no "Šķeļot viļņus" preses konferences Kannās, kurā Trīrs teica, ka raksta šos scenārijus un raud – viņam žēl šo sieviešu, raud un raksta, raksta un raud. Viņš identificējas ar varonēm, un viņam ir žēl gan viņu, gan sevis, jo viņš ir varone – vārdu sakot, ļoti komplicēts murskulis. Bet viņš ir rafinēts dramaturgs, un viņš zina, kā izdabūt konkrētas emocijas no jums, no manis. Ja būtu jāņem visa kino vēstures plejāde un jādomā, kam nolikt blakus Trīru kā ļoti komplicētu personību, spilgtu un ģeniālu režisoru, brīžam ļoti nežēlīgu – viņu varētu nolikt pārī ar Rīgas puiku Sergeju Eizenšteinu, kurš bija pirmais pasaules kinorežisors, kurš izlaida vardarbību un nežēlību uz kino ekrāniem. Jā, ar ideoloģisku kontekstu piešprici, bet par to mēs šobrīd nerunājam. Larss fon Trīrs savā pārliecībā un jaudā ir ļoti līdzīgs Eizenšteinam. Tāpat arī spējā orķestrēt visus šos elementus, lai panāktu skatītāja konkrētu emocionālu reakciju.
Dāvi, kā "Dogme 95" manifests un šis kino ir ietekmējis tavu režisora karjeru? Kādas ir tavas attiecības ar Larsu fon Trīru?
Dāvis Sīmanis: "Dogme 95" mani īpaši nav ietekmējusi. Tā, protams, ir ļoti interesanta parādība – divu režisoru vienošanās, ka vajadzētu izveidot tādu kā kustību, kurā viens no otra varētu ietekmēties un pasludināt kopējos kritērijus, kā veidot filmas, mēģināt atbrīvot filmas no klasiskā savažojuma. Ņemot vērā, ka paši autori ļoti ātri pārstāja sekot šim viņu uzstādījumam, es nevaru teikt, ka vienīgā fon Trīra filma, kas vistīrākajā veidā veidota "Dogmas" tradīcijā, "Idioti", uz mani ir atstājusi īpašu iespaidu. Larss fon Trīrs sākas jau daudz ātrāk, kad viņš veido "Eiropas" triloģiju – "Nozieguma elements", "Epidēmija" un "Eiropa", kas savā ziņā pasludina Eiropas pagrimuma, pirmsbojāejas stāvokli. Kad šīs filmas pirmoreiz noskatījos, tā man bija pilnīgi jauna atklāsme. Kopš tā laika esmu centies sekot līdzi fon Trīra daiļradei. Tiesa, ar mainīgu patikšanu – ir bijis periods, kas izraisījis tādu kā atgrūšanos no šī režisora daiļrades. Citos brīžos notikusi pievilkšanās. Bet no mūsdienu kino viedokļa viņš noteikti ir viens no ikoniskākajiem autoriem. Atšķirībā no lielas daļas, tostarp viņa līdzgaitniekiem, kuri ir ļāvušies kompromisam un padarījuši sevi par "parastās pasaules" kino dalībniekiem, viņš ar savu dumpinieka tēlu un filmām, kuras atšķiras, bet vienlaikus ir kategoriskas pret kino formu, ir īpatnis un unikāls. Tas, protams, iedvesmo, arī veidojot savus darbus.
Viens no lielākajiem viņa ietekmes aspektiem ir limitācijas jeb ierobežojuma uzstādīšana savam darbam. Tas nozīmē, ka tu mēģini iekļauties ļoti noteiktā rāmī, kurā pats sevi esi iespiedis. Nevis ir pieejami visi iespējamie pilnveides elementi, bet tu dzīvo sevis uzstādītā ietvarā. Tas, protams, ir izaicinājums. Manuprāt, kino māksla tur arī slēpjas – enerģijā, ko tu ieliec, lai pārvarētu šo ierobežojumu, lai ierobežojums kļūtu par dzinējspēku.
Saistībā ar šo plašo retrospekciju, kāda ir šāda notikuma loma Latvijas kinoteātru piedāvājumā?
Dāvis Sīmanis: "Splendid Palace" savā jubilejas gadā piedāvā programmu ar spēcīgām autorfilmām. Šajos seansos, redzot gandrīz pilnu lielo "Splendid Palace" zāli, kļūst skaidrs, ka Latvijā ir kāds skatītājs, kurš ir izsalcis pēc kvalitatīvu filmu skatīšanās. Tādu skaitliski varbūt nav pārāk daudz, bet tomēr ir, un viņus var atrast. Šī Larsa fon Trīra retrospekcija pierāda, ka mums ir nepieciešama regulāra šāda kino izrādīšana. Es domāju visu kino vēstures klasiku, ar to saprotot arī modernismā vai abstrakcijā bāzētas filmas. Ne jau Trīrs ir radikālākais, ko mēs varētu rādīt. Ir daudz un dažādi režisori, kuru daiļrade pat būtu ekstrēmāka priekš šādas izrādīšanas, bet šādas tradīcijas iedibināšana un, cerams, turpināšana ir fundamentāli svarīga, lai mēs kino kā mākslas veidu šajā valstī vispār saglabātu.
