Grāmatā ietvertas aptuveni 180 īpaši atlasītas un dažādos laikos tapušas fotogrāfijas, kas par Ādažu vēsturi un cilvēkiem vēsta, sākot no 19. gadsimta nogales līdz pat mūsdienām. Grāmatu iepazīt saistoši būs ikvienam Latvijas vēstures un labas fotogrāfijas cienītājam.
„Kopumā varētu teikt tā, ka mēs ar vienu šāvienu gribējām nošaut septiņus zaķus” - grāmatas tapšanas ideju raksturo tās iniciators Ojārs Jansons. Pats galvenais viņa mērķis bijis izveidot saistošu fotostāstu par Ādažu vēsturi, lai cilvēkos radītu lielāku piederības sajūtu un lepnumu par savu novadu. Grāmata esot arī kā mudinājums, ka Ādaži beidzot ir pelnījuši arī savu novadpētniecības muzeju:
„Ādažos ir gandrīz jau 10 000 iedzīvotāju un, manuprāt, tas ir ārkārtīgi svarīgi - apzināties savas saknes, to situāciju, kurā mēs esam, kurā mēs bijām un kurā mēs vēlamies būt”.
Savā ziņā grāmata atspoguļo arī fotogrāfijas vēsturi, jo tajā skatāmi gandrīz 180 uzņēmumi, ko fiksējuši vairāk nekā 60 autori visdažādākajos laikos. Vecākā fotogrāfija ir no 1893. gada, un tajā nozīmīgā vēsturiskā brīdī redzama kuplā Pētersonu ģimene - viņi tikko ieguvuši tiesības izpirkt savas dzimtas mājas no Carnikavas muižnieces, baroneses Marijas fon Panderes. Grāmatas māksliniece Antra Bērziņa to raksturo kā zīmīgu laika liecību, kurā jaušams stipras latviešu dzimtas spēks:
„Tās ir mājas „Zābaki”, ģimene tikko ieguvusi tiesības izpirkt savas dzimtas mājas, un šis vēsturiskais brīdis ir iemūžināts. Te var skatīties tos cilvēkus un pētīt. Izrādās, viņiem pēc tam ir bijuši vēl deviņi bērni. Man liekas, šī bilde tik ļoti daudz pasaka, bet reizē ir tik vienkārša”.
Kāda izskatījās Ādažu muižas ēka, nespējnieku patversme, vecā skola, dzelzceļa stacija un pirmais traktors 30. gados - arī to visu var ieraudzīt Ādažiem veltītajā fotoalbumā.
„Mēs atradām cilvēkus, kuri skaidri zina, ka tas ir bijis pirmais traktors Ādažos. Tas piederējis sešām ģimenēm, un katra ģimene pēc kārtas ir traktoru lietojusi. Tas Ādažos tolaik bijis ārkārtīgi liels notikums. Tad seko bildes par padomju laikiem. Piemēram, te redzama labākā slaucēja Padomju Savienībā - Elza Mitriķe. Te savukārt cūkkope, viena no kolhoza dibinātājām - Elza Avotiņa. Brīnišķīga, skaista kundze. Te ir kolhoza produkcija - konservēti gurķi un tomāti, skābēti kāposti. Toreiz palīgražošana bija ļoti attīstīta un to pirka visā Padomju Savienībā,” stāsta Jansons.
Kādā no fotogrāfijām uzmanību pievērš ļoti kolorīts vīrs, kurš redzams milzīgā siltumnīcu kompleksā - Ojārs Jansons iepazīstina, ka tas ir viens no kādreiz tik slavenā Ādažu kolhoza priekšsēdētājiem Josifs Kukielis:
„Vecie ādažnieki, piemēram, smejas, ka uz Ādažiem vienmēr brauca visādas delegācijas, un tad viņš veda tās uz siltumnīcām un stāstīja: „Šeit mums augs ļimoni, te apelsīni…”
Faktiski Kukielis ir tas cilvēks, kurš sagatavoja vidi slavenajam Albertam Kaulam. Bildēs, protams, redzams arī pats Alberts Kauls. Viņu fotoalbumā varam iepazīt dažādās situācijās - gan ģimenes lokā, gan tiekoties ar kādreizējo Padomju Savienības līderi Mihailu Gorbačovu, kurš Ādažos ieradies apskatīt savulaik modernāko lielfermu visā savienībā - „Briljanti”. Tajā darbojās pirmā karuseļslaukšanas iekārta un slaucējām bija iekārtotas speciālas atpūtas telpas ar televizoru.
Albumā interesanti salīdzināt arī dažādas izmaiņas, kas laika gaitā skārušas konkrētas vietas un cilvēkus. Tā, piemēram, varam salīdzināt, kāds pagājušā gadsimta 20. gados izskatījās Freimaņa veikals, ko vecie ādažnieki vēl labi atminas, un kāda šodien izskatās Ādažu „Maxima”.
Albumā blakus liktas arī jauniešu bildes ar 80 gadu distanci. Tās apliecina, ka gadu gaitā radikāli mainījies ne tikai jauniešu sportiskais aprīkojums, bet arī viņu būtība. Mūsdienu jaunieši fotogrāfijās izskatās daudz dinamiskāki, atraisītāki un nekautrīgāki par salīdzinoši visai biklajiem jaunajiem cilvēkiem 30. gados.
