Filma ir balstīta uz patiesiem notikumiem un stāsta par Igaunijas basketbola komandu "Kalev", kas 1991. gadā kļuva par PSRS čempioniem. Cīņas basketbola laukumā saplūst ar ielās notiekošo revolūciju – tautas alkām pēc brīvības un sportistu vēlmes pēc uzvaras. Baltijas komandām ir jāpieņem nozīmīgs lēmums, vai piedalīties Padomju Savienības basketbola čempionātā brīdī, kad nacionālā neatkarība ir rokas stiepiena attālumā. Arī sporta fanu vidū domas nav viennozīmīgas.
Igaunijā filmu noskatījušies jau 117 tūkstošu skatītāju, tā izrādīta pasaulē un saņēmusi vietējos apbalvojumus, tajā skaitā par debijas filmu apbalvots filmas režisors Ove Mustings. Kā uzrunāt skatītājus, kuriem neinteresē basketbols un "Kalev" vārds visdrīzāk saistīsies ar šokolādi? Sajūtot laiku. Šī filma ir iznākusi laikā, kad uzdodam jautājumu – ko esam mācījušies no vēstures, kurai piemīt tendence atkārtoties? Caur filmu var iekāpt arī sportistu "botās" – viņi bieži kļūst par politiskās situācijas ķīlniekiem. Tā tas bija toreiz, un joprojām ir aktuāli (atliek atvērt ziņu portālu pirmās lapas). Sociāli politiskais nokaitējums rada vajadzīgo spiedzi, lai filmas skatītājs justu konfliktu un uzreiz nekļūtu par "Kalev" atbalstītāju.
"Kalev" komandas zvaigzne ir Aivars Kūsmā, kuru atveido igauņu aktieris Reimo Sagors. Viņš ir spēcīgs un mērķtiecīgs, bet arī nepacietīgs un nesavaldīgs. Viņā driblējošo enerģijas bumbu paspilgtina austiņā skanošais smagais metāls. Zvaigzni tēvišķīgi vada treneris Jāks Salumets, kuru atveido Maits Malmstens. Trešais ir pastarītis Gerts Kulamē, kuru atveido Mihkels Kūsks. Gerts ir kā trešais tēva dēls, kas netiek pie bumbas, lai gan līdz pēdējam brīdim turi par viņu īkšķi. Filmas attīstība ir strauja, un varoņus iepazīstam vien tik daudz, ka zinām – Salumets un Kūsmā ir ģimenes tēvi, savukārt Gerta tēvs arī ir bijis basketbolists. Visi minētie personāži (un arī vēl citi) ir balstīti uz reāliem cilvēkiem, kuri veicinājuši Igaunijas basketbola attīstību, un atlasīto aktieru līdzība ar reālajiem cilvēkiem ir patiešām tuva. Jāpiemin, ka epizodiskas lomas atveido latviešu aktieri – Andris Keišs, Artūrs Putniņš, Jēkabs Reinis, Klāvs Kristaps Košins un Kaspars Zāle.
Filma ir vizuāli skaista, atklāj padomju laika kontrastus – monumentālās būves, kurām pretī – nolaistas sporta halles, šādi ļaujot novērtēt sportistu pašaizliedzīgo ieguldīšanos un kopējās sistēmas tuvo sabrukumu par spīti tās grandiozajai fasādei. Filmēšana notikusi arī dažādās vietās Latvijā. Piemēram, filmā Dailes teātris ir kļuvis par lidostu. Filma iezīmē pārmaiņu laiku arī caur izmaiņām basketbolā – komandas menedžeris, lai uzlabotu komandas tēlu fanu acīs, mācās rietumnieciskus mārketinga pamatus, piemēram, uzņemot komandā spēlētāju – tumšādaino amerikāni, kurš filmā teju vienīgais ir apveltīts ar humora izjūtu, šādi pastiprinot kontrastu arī dzīves uztveres atšķirībā – protams, šajā pārmaiņu laikā vietējiem bija sūras sejas. Filmā tiek atklātas negodīgas spēles aizkulises, skatītājam netieši piedāvājot pafilozofēt, vai tās ir neizbēgama sistēmas daļa?
Mūzika – nodeva patosam, nedaudz kaitināja ar savu paredzamību. Pieņemu, ka sporta faniem varētu būt pavisam atšķirīgi komentāri, bet tādi kā es, kuriem par basketbolu nav intereses, joprojām varēs iztikt bez sportiskām zināšanām. Sportiskais konteksts ļauj vēsturiskus notikumus izstāstīt raiti un azartiski, šādi iegūstot plašas auditorijas uzmanību. Stāsti par atlētiem aizrauj ar iespēju iedziļināties viņu iekšējā konfliktā, kas atrisinās ārējā cīņā sporta laukumā, šādi skatītājam dodot līdzpārdzīvošanas gandarījumu. Šoreiz atrisinājums ir lielāks par personīgajām ambīcijām. Basketbola komanda "Kalev" 1991. gadā kļuva par pēdējiem PSRS čempioniem – tā bija ne vien sportiska uzvara, bet arī uzvara neatkarībai, igauņiem tā ir daļa no Atmodas laika simboliskajiem notikumiem.
