Šī ir pārsteidzoši universāla filma. Beidzot prieks kino tiks arī Aivaram Lembergam, jo kāds parāda viena "kārtīga latviešu saimnieka" ķibeles (vēl labāk būtu, ja filmēšana noritētu viņa dzimtajā Puzē). Kāds ies "uz Žagaru", lai noskaidrotu, vai viņš tur spēlē pats sevi. Citam prieku sagādās vizuāli krāšņas dabas ainavas no mūsu mīļās Vidzemes pakalniem un gaumīgi tērpti aktieri izmeklētā mednieku privātnamā – gluži kā no kādas baroka gleznas. Vēl citu aizraus filmas operatora darbs. Kāds jūsmos par ērģelnieces Ivetas Apkalnas radīto skaņu celiņu, viņa arī apmācīja Vokaleku ērģeles spēlē, vai vienkārši par 140 gadus senām un leģendārām Āraišu baznīcas ērģelēm. Arī tām filmā ir sava loma. Ēdienu pazinēji atzīs par labu esam smalko pusdienu galda izkārtojumu, baznīcā gājēji sapratīs (vai varbūt nesapratīs) pelēkos toņos ieturētās sarunas par reliģiju. Tāpat neaizmirsīsim, ka filmā parādās Egons Dombrovskis. Tādi kā es ar detektīva lupu pētīs simbolisma ainas, kuru tur, iespējams, nemaz nav. Un pat tas nav viss! Filmas veidotāji parūpējušies arī par skatītājiem, kuriem viss ir slikti – kas tas par murgu, kur runā vismaz trijās valodās?
Tātad – šis ir kino, kas paredzēts Latvijai, un kino, ko, domājams, skatīsies Eiropas A klases kinofestivālos. Radošās komandas spēcīgā "aizmugure" jau no režisora karjeras sākuma ir producentu grupa "White Picture" (kas nākusi no "Tasse Films" pamatiem). Ambiciozais filmas vēriens radošās komandas, lokāciju un scenogrāfijas izpratnē liecina par to, ka Latvijas kino veidotāji plāno visai Eiropai parādīt, kur "Cēsu aļņi ganās".
Par ko tad ir stāsts?
Galvenie varoņi – starptautiski atzīta vācu ērģelniece Anna (Johanna Vokaleka) un viņas latviešu vīrs Andris (Juris Žagars), ietekmīga valsts uzņēmuma vadītājs Latvijā. Pēc Annas koncerta Vācijā viņi atgriežas Latvijā, lai svinētu Annas dzimšanas dienu, taču viņus sagaida ziņas par Andra saistību ar korupcijas skandālu. Preses spiediens pieaug, radot Andrim milzīgu stresu. Tikmēr Annai jābalansē starp vīra jauno reputāciju un tās ietekmi uz viņas mūziķes karjeru.
2014. gadā Kursietis radīja "Modri", sociālu drāmu par vientuļu pusaudzi no Pļavniekiem, bez mammas un tēva augušu "bosiku", kurš spēlē azartspēles un, dieva nepieņemts, aizraujas ar zādzībām. 2019. gadā klajā nāca 8 "Kristapiem" nominētais, Kannās izrādītais "Oļegs", tikpat sociāla drāma, taču, šķiet, ar plašāku kopprodukcijas atvēzienu, aktieru kolektīvā ieaicinot gan Latvijas skatītāju iepazīto lietuvieti Valentīnu Novopoļski ("Padomju džinsi", "Krimināllieta iesācējam") un šo pašu "Kristapu" saņēmušo poļu aktieri Dāvidu Ogrodņiku. Viņš arī atveidojis galveno lomu "Netflix" demonstrētajā poļu mistērijā "The Mire" un "Oskarotajā" poļu vēsturiskajā drāmā "Ida".
2024. gadā sagaidīti "Cildenie" ar starptautisku nosaukumu "The Exalted", norādot uz varoņu privilēģijām un turīgumu, vienkārši runājot, peldot "barības ķēdes" augšējos dīķos. Šo gan nevar saukt par Kursieša filmu triloģiju – tā tas būtu zviedru režisora Rūbena Estlunda gadījumā. Estlunds secīgi un ar melnu satīru aptvēris vienotu tematiku – bagātie arī raud ("Force Majeure", "Kvadrāts", "Skumju trijstūris"). Emocionāli tuvākas "Cildenajiem" man šķiet grieķu "jaunā viļņa" režisora Jorga Lantima filmas – "Svētā brieža nogalināšana", "Omārs", "Nabaga radības", kaut gan radošie paņēmieni abos gadījumos stipri atšķiras. Lantims biezā slānī piemeklē absurda situācijas. Pavīd pat kaut kādi cietsirdīgas distopijas elementi un neiztrūkstoša satīra, kas, tā izskatās, kļuvusi par kino/TV trendu jau ar "Baltā lotosa" (2021–2025) sērijām HBO vietnē.
Laikam jau nekas tā neiepriecina, kā no malas raudzīties uz turīgās vidusšķiras ciešanām (tā viņiem arī vajag, vai ne?).
Turklāt saistība ir gluži profesionāla un izspēlējas filmu vizualitātē – pie abu režisoru filmām regulāri strādā godalgotais grieķu montāžas režisors Jorgs Mavropsaridis.
Tikmēr Kursieša filmu varoņi apdzīvo reālistiskas vides (mūsu Pļavniekus, mūsu imigrantu Beļģiju, mūsu Vidzemi), kuru iekšējā pasaule ir atainota ar apbrīnojamu empātiju un vizuālu precizitāti, pateicoties "Oskaram" nominētā poļu operatora Bogumila Godfrejova visur-sekojošai kamerai. Kursietis medijos gan min, ka arī "Cildenie" ir melna komēdija un satīra, kaut arī viņš nebūt nebliež "ar veseri pa pieri" – kā Estlunds un Lantims. Man šeit salikās maigāki un pasteļtonīgāki akcenti, priekšplānā izvirzot brīnišķīgu aktieru ansambli, unikālo Latvijas ainavu un to visu papildinot ar emocionāli jaudīgiem tuvplāniem.
Vietumis Kursieša filmās parādās arī reliģijas idejas. Oļegs kā pareizticīgais, kurš tad, kad ārzemju darba dzīvē "s*** sasnieguši fēnu" un viņš faktiski ir nolaupīts, vientiesīgi lūdz "dieviņu", lai tas visu nokārto. Savā pasaulē viņš ir upurjērs, kurš, sapnī kārpoties zem ledus, tā arī nespēj izkļūt no savas situācijas. Nu, gluži kā mēs visi, nonākuši neizsmeļamās auzās – "mīļo dieviņ, izdari tā...".
"Cildenajos" reliģijas tēma tiek asprātīgi iepludināta nozīmīgā filmas ainā – Annas dzimšanas dienas pusdienu svinībās. Mācītājs (Egons Dombrovskis), kurš neaicināts, kā mazs bērns nepacietīgi klauvējot pie stikla durvīm, ierodas Annas un Andra mājās, lai lauzītā angļu valodā paskaidrotu viesiem mūsdienu Baznīcas kārtību (vai sieviete var sludināt Dieva vārdu no kanceles?). Mācītāja sieva Vera (igauniete Katarīna Unta), privātmājas uzturētāja un pavāre, pie sirds ņem jubilāres māsas Aleksas (vācu aktrise Hanna Hilsdorfa) atziņas par feminismu un brīvību. Tas viss, protams, eksplodē turpat, svinību gaitā, atstājot sanākušos viesus ar vaļēju muti.
Tikmēr Aleksa, kura kopā ar māsu pavadījusi savu bērnību baznīcas telpās, kur Anna apguvusi ērģeļu spēli, šo sakrālo telpu vairāk uztver kā saviem cilvēkiem. Bet pašai Annai baznīca ir "ērģeļu mājas", jo tieši mūzika ir viņas "draugs". Dažas ainas atklāj arī Āraišu baznīcas ērģeļu likteni, par kuru atjaunošanu finansiālās rūpes uzņēmies tieši Andris. Abās minētajās filmās reliģija un Dievs gan nav dominējošie faktori, tie drīzāk tā, starp citu, iezīmē varoņu meklējumus un attieksmi pret "kaut ko lielāku par mums pašiem".
Kaut Anna un Andris ir divi galvenie varoņi, šeit tomēr nav nevienas mazas lomas. Katrs pilda noteiktu uzdevumu – pasvītrot laulātā pāra personīgo traģēdiju cauri cilvēciskajām attiecībām, kaut gan arī "traģēdija" te būtu par smagu teikts. Vienā "flangā" ir Andra cilvēki – meita Elza (Gerda Embure), draugi Ēriks (Dainis Grūbe) un Anda (Ērika Eglija-Grāvele), biznesa partneris Egners (somu aktieris Peka Strangs). Otrā – Aleksa, aģente Gabriela, mūzikas balvas un izdevuma "Gramophone" žurnālists Jorgs (grieķu aktieris Jorgs Pirpasopoloss), kurš norīkots veikt interviju ar Annu topošās balvas nominācijas saistībā.
Briestošā korupcijas skandāla rezultātā, kas, par nožēlu, risinās dzimšanas dienas laikā, top skaidrs, ka prestižā mūzikas izdevuma žurnālists nav nekāds "augsto plauktu" intelektuālis. Tikmēr Andra darba kolēģis paskaidro latviešu mežstrādnieku draudzīgās attiecības ar grādīgajiem. Kā zināms, latviešu dzīvesziņas pamatā ir darbā ierasties un pie bīstamām iekārtām sēsties mērenā žvingulī, lai dienas beigas cienīgi nosvinētu ar nogrieztiem pirkstiem. Protams, šādas ainas radošās inteliģences vīna malkotājiem no Vācijas šķiet ne visai smieklīgas, tomēr tas viss tiek tolerēts aiz samocītiem smaidiem.
Teju fiziski klātesošs ir sveškauns, vērojot, kā dzimšanas dienas ballīte tiek sabojāta ar neērtām, konfliktus raksturojošām replikām pa minūtei vien.
Skatam paveras arvien dziļāka attiecību bedre, kurā iešļūc pilnīgi katrs svinību dalībnieks. Lēnām top skaidrs, kāpēc Andra un Annas ģimeņu locekļi ir tik dažādi savās izpausmēs un ko tas pasaka par abiem galvenajiem varoņiem. Beigu galā šajā Latvijas–Vācijas starpkultūru vidē atšķiras viss – tautība, mentalitāte, ģeopolitiskā situācija, pat tas, ko vienam vai otram cilvēkam nozīmē koki.
Kas šajā lēni plūstošajā kataklizmā notiek ar pašu Annu un Andri? Godfrejova rokās kino kamera abiem seko it visur. Kā tāds uzbāzīgs knislis sejā tā neļauj Annai atgaiņāties pat uz brīdi, lai plašajā, greznajā namā atrastu klusu stūrīti un sagremotu korupcijas skandāla sekas viņas radošajā dzīvē. Un kas patiesībā ir viņas Andris?
Kadros, kas filmēti no mugurpuses, Anna cenšas aizbēgt no šīs situācijas un tomēr izmisīgi meklē atbildes, brīžam rīkojoties pagalam sev neraksturīgi un aplami. Šajos neskaidrības mirkļos arī Andra rīcības kļūst traģikomiskas un tomēr tik atpazīstamas. Tā vietā, lai runātu ar savu sievu par notiekošo, Andris kā tipisks latviešu vīrietis nolien "vīra alā" ("man cave"), mazrunīgajā Jura Žagara veidolā spēji traucas ar kvadraciklu pa lauku, pagrābj ieroci, kaut ko izmisīgi zāģē un ar tikpat komisku apņēmību medī meža zvēru. Ar ziņkāri gaidīju, kāds Juris Žagars skatītājam tiks šoreiz, un man patiesi grūti iedomāties kādu, kurš vēl labāk iejustos turīga Vidzemes biznesa cilvēka ādā, ņemot vērā aktiera privāto dzīvi. Tiem, kuri iet "uz Žagaru", nebūs jāviļas, taču neko būtiski jaunu vai atšķirīgu viņa aktiera darbā nesamanu, kaut šķiet, ka vislabāk viņam padodas un nolasās tieši tuvplāni. Iespējams, Jurim Žagaram nekas vairs nav jāpierāda, un ar to it kā vajadzētu būt gana.
Tikmēr Vokalekas Anna ir emocionāli spilgta un niansēta, viņas iekšējā trauksmainība tik gaumīgi virmuļo apkārtējās scenogrāfijas un operatora radītā kameras karuseļa daiļumā. Vienkārši runājot, Vokaleka ir ļoti skaista aktrise, un ar to vien kino kadram tiek iedots tik vajadzīgais krāšņums. Manuprāt, vārdā nenosauktā, bet latviešiem atpazīstamā Cēsu apkaime ir lieliska vieta, kur norisināties šai reģionālā uzņēmēja pērkamības drāmai, kas, protams, iegūtu citādus vaibstus, ja tiktu izspēlēta Ventspils naftas terminālī. Tā ir nebeidzama cīņa par resursiem – tik vērtīgo koksni, ko tik ļoti kāro uzpircēji, un nesenās rokādes ar kailciršu atļaušanu/aizliegumu Latvijā tikai paspilgtina šo lokālās realitātes sajūtu.
Arī "Cildenajos" atklājas viena no Kursieša spēcīgākajām prasmēm – detalizēti atveidot Latvijas šodienas vidi un cilvēku tajā bez uzbāzīgas autobiogrāfiskas iesaistes, kas dažbrīd pavīd citos Latvijas režijas darbos.
Tātad šoreiz starmešu gaismās nonāk bagāts uzņēmējs. To, kā Andris iemantojis turību, mēs nezinām, taču filmas gaitā noskaidrojam vairāk par Annas finansiālo situāciju un viņas privilēģijām (arī šim faktoram būs nozīme). Domāju, ka jebkuram, kurš piedzīvojis Latviju 1990. gados, ir visai skaidrs, ka tieši viltīga "šeptēšanās" politiskā haosa laikos daudziem mūsdienu uzņēmējiem ir nodrošinājusi kārtīgu finansu plūsmu. Tās uzturēšana, protams, prasa gan saites ar politiķiem, gan liek pavērt maku izdevīgu darījumu vārdā.
"Cildeno" Annai un arī viņas vācu tuviniekiem pērkamība ir kaut kas jau saknē nepareizs (vai vienkārši tā ir divkosība?), kas spilgi kontrastē ar latviešu pierasto taciņu –
jo mēs gluži vienkārši esam pieraduši pie sistēmiskas maksāšanas "uz rokas" – vai tās būtu aplokšņu algas un kāds santīmiņš ārstam, vai apjomīgs kukulis valdes loceklim.
Jo citādāk nevar? Tajā pašā laikā Kursietis par Andri nemoralizē, drīzāk norāda uz situācijas neviennozīmību un iespējamo gaišo finālu.
Līdzīgi kā citās viņa filmās, būtiskākais izriet caur nepateikto un neparādīto, veidojot tādu kā savdabīgu ēnu spēli. Skatītājs kļūst par liecinieku mirkļiem, kur viss jau (sen) beidzies vai nekas vēl nav sācies. "Cildeno" varoņi nemitīgi pārvietojas pa privātnamu, brauc ar auto no punkta uz punktu – kamera te pieslīd cieši klāt, te atkāpjas līdz koku galotnēm.
Kursieša filmu centrā gandrīz vienmēr ir vīrietis, un man pat, ja godīgi, galīgi nav žēl.
Ja Modris un Oļegs savā būtībā bija pasīvi, pašplūsmā palaidušies jauni cilvēki no nelabvēlīgas vides, kuļoties pa nātrēm kā mācēdami, tad Andris ir "self-made man", izlēmīgs, dominējošs un pragmatisks, viņš "Gramophone" žurnālistam tā arī pasaka – latviešu vīrietis, atšķirībā no daža laba, nečurā sēdus.
Kursieša kino-realitāti apdzīvo vīrieši, kuri savās izpausmēs ir ārkārtīgi introverti, gluži kā samācīti ciest klusu labākajās padomju cilvēka tradīcijās. Viņi kļūdās, paši nesaprot, kur un kā, taču visos gadījumos tie nav statiski kartona "džeki" ar mačo iezīmēm un to, ko mūsdienās saprotam ar toksisko vīrišķību. Turklāt tas viss notiek brīžam klaustrofobiskajā Latvijas un arī imigrantu vidē, kur, lai izdzīvotu, reizēm kādam jāiekrauj pa nāsīm. Mani aizkustināja retie Annas vienatnes brīži (gandrīz visu filmas laiku viņa pavada citu cilvēku ielenkumā). Tajos viņa spēlē ērģeles (un, ak, kādā gaismā tas ir nofilmēts!) vai protas nozust mežā. Tur – kamēr fonā džinkst zāģi un simtgadīgi milži pārtop par vientuļiem celmiem, Anna vēl cer, ka viņi ar Andri paliks kā ozoli, kuru saknes joprojām turas dziļi zemē. Tikpat pamatīgi savā mīlestībā vienam pret otru, lai izciestu vislielākās attiecību vētras. Bet pārējais varbūt nokārtosies pats no sevis.
