Latvijas kods

Latvijas kods. Umbra. Dokumentāla filma

Latvijas kods

Latvijas kods. Caur bērna acīm. Dokumentāla filma

Latvijas kods. Palīdzības piemineklis. Dokumentāla filma

Cilvēki pretekļi, bet palīdzēt gribu! Latvijas kods labdarības veikaliņā Alūksnē

Pieredzējušais dokumentālists Ivars Zviedris "Latvijas kodam" piedāvā filmu "Palīdzības piemineklis". Tā stāsta par veikaliņu Alūksnes centrā, kas ir sociāla, kulturāla un cilvēciska vieta nelielajā Malēnijas lielpilsētā, kurā cits citu pazīst, samīļo un ienīst. Filmas centrā ir skaļā un enerģiskā Ginta. Lai arī "Palīdzības piemineklis" vēsta par skaudru realitāti un problēmām, filmā notiekošās darbības un savstarpēji atšķirīgās personības atraisa skatītājos līdzpārdzīvojumu un plašu smaidu. 

"Latvijas kods"

LTV no 16. novembra sestdienās pulksten 17.30 LTV1 un REplay.lv skatāmas piecas jaunas projekta "Latvijas kods. Latvija šodien" dokumentālās īsfilmas, kas aplūko šodienas Latvijā būtisko sabiedrības veselības tēmu.

Aiga Leitholde: Programmā "Latvijas kods" piedalāties ne pirmo reizi. Vai tā jums ir kā atskaites punkts?

Ivars Zviedris: Labs jautājums, uz kuru grūti viennozīmīgi atbildēt. Programma ir izveidota tā, ka bez idejas kabatā nemaz nevari iesaistīties. Nevar nolemt – šogad man jāuztaisa "Latvijas koda" filma, tā tas nestrādā. Pieteikšanās un projekta realizācijas laiks ir īss, tāpēc ir vajadzīgas iestrādnes. Es teiktu, ka "Latvijas kods" ir sava atsevišķa marka. Dokumentāla kino kontekstā tā ir specifiska, jo pieprasa ātru realizācijas laiku un iekļaušanos noteiktā garumā – 26 minūtēs. Kino, kā zināms, ir laika māksla, un šis garums balansē starp televīziju un kino.

Jūsu šī gada filmu sauc "Palīdzības piemineklis". Tā caur filmas galveno varoni Gintu izstāsta mazpilsētas realitāti. Kā Ginta nonāca galvenajā lomā? 

Alūksnē filmēju pilnmetrāžas filmu "Esi uzticīgs līdz nāvei", kurai 1. decembrī būs pirmizrāde, un filmas varone Māra arī devās uz šo palīdzības punktu, lai saņemtu bezmaksas paku. Tā es iepazinos ar Gintu un labdarības veikaliņu. Sākumā likās, ka tā būs epizode pilnmetrāžas filmai, bet tomēr nederēja. Galu galā ideju attīstīju atsevišķi un sanāca vēl viena filmiņa.

Dokumentālā filma "Latvijas kods. Palīdzības piemineklis."
Dokumentālā filma "Latvijas kods. Palīdzības piemineklis."

Ginta ir kolorīta personība un labi atspoguļo latviešu sievieti, kura ir mīloša, bet arī situācijas vadītāja. Vai var sacīt, ka "Palīdzības piemineklis" ir par Latvijas reģionu sievietēm?

Citas filmas tēmu es vienkārši vienā teikumā vai pat pāris vārdos varētu noformulēt, bet "Palīdzības piemineklis" ir daudzšķautņains.

Piemēram, filmā ir epizode, kad veikalā ienāk viens kungs un saka, ka sievietēm vajag uzcelt pieminekli par to, kā viņas visu var izdarīt. Otrs, pati ēka, kurā atrodas veikaliņš, ir viens no filmas varoņiem. Trešā ir pati Ginta. 

Es uzskatu, ka režisors visu mūžu vienu filmu taisa. Mans trumpis ir vērojums. Es negribētu daudz formulēt, par ko ir šī filma. Tas ir vērojums, darbiņš pusotra gada garumā, kura filmēšanu uzsāku krietni pirms "Latvijas koda" pieteikuma un beidzu tagad – kad labdarības veikaliņa ēka ir tukša.

Domāju, katrs skatītājs šajās 26 minūtēs ieraudzīs pats savu filmu.

Dokumentālā filma "Latvijas kods. Palīdzības piemineklis."
Dokumentālā filma "Latvijas kods. Palīdzības piemineklis."

Filmas fokusā ir stipras sievietes. Jautāšu tieši: vai pa ceļam arī kāds normāls vīrietis gadījās?

Te jāatceras vēl viena lieta – kino patiesības nav dzīves patiesības. Skaidrs, mēs izvēlējāmies, par ko stāstīt. Vai kāds speciāli bija kolorīts? Normāls – tas arī ir tāds vārds. Džeks, kas saka, ka sievietēm vajag pieminekli, viņš ir normāls. Policists, kas atnāk uz veikalu, arī normāls. Džeks, kas lamājās, varam teikt, nav normāls, bet, no otras puses skatoties, – arī normāls. Tā, ka filmēšanas laikā veikalā būtu ienācis kāds stiprais vīrietis, tā gan nebija. Stiprs šajā kontekstā būtu līdzvērtīgs sarunu partneris Gintai. Tāds, ka abi varētu diskutēt par to, kas normālāks – sievietes vai vīrieši, kas vairāk to pieminekli pelnījis.

Filmā ir daudz ironijas, paradoksa un nedaudz arī skumjas.

Protams, skumjas par kundzīti, kura dzīvo ar žurkām. Diemžēl tāds pašreiz ir Latvijas lauku portrets, bet filmā ir vēl viena kundzīte, kas šad un tad veikaliņā nozog ziepes, kas maksā 10 vai 20 centus. Nav jau arī tik skumji ar filmas varoņiem. Vīrietis ar amerikāņu karoga cepurīti, par kuru savā laikā bija atdevis trīs algas – viņš arī ir optimists. Filma ir traģikomiska. Jāpiemin arī piecdesmitgadīgais vīrietis, kurš laikoja divas jakas. Skaidrs, ka Ginta kā rentgens viņa patiesajiem nodomiem redzēja cauri. 

Dokumentālā filma "Latvijas kods. Palīdzības piemineklis."
Dokumentālā filma "Latvijas kods. Palīdzības piemineklis."

Kādu atziņu vai mācību no šīs filmas pats paņemsiet?

Novērojošajā kino pēdas atstāj filmētāja un varoņa komunikācija – mēs ar Gintu vēl šorīt sarakstījāmies. Filmējot "Palīdzības pieminekli", es mācījos mazas lietiņas, vērodams Gintas komunikāciju ar veikaliņa apmeklētājiem.

Man viena no filmas pamata atziņām izskan tās sākumā, kad Ginta saka - "es tos cilvēkus ienīstu, cilvēks ir baigais preteklis, bet es viņiem palīdzēt gribu".

Man šķiet, mums katram ik pa laikam sanāk just ko līdzīgu, it īpaši tiem cilvēkiem, kas strādā ar citiem cilvēkiem. Viņiem ik pa brīdim tie cilvēki liekas pretekļi, bet palīdzēt viņiem gribas – tā ir mana galvenā atziņa, ko es no šīs filmas paņēmu un sev atgādinu reizēs, kad mani pārņem līdzīgas sajūtas.

"Latvijas kods"

Vairāk

Kļūda rakstā?

Iezīmējiet tekstu un spiediet Ctrl+Enter, lai nosūtītu labojamo teksta fragmentu redaktoram!

Iezīmējiet tekstu un spiediet uz Ziņot par kļūdu pogas, lai nosūtītu labojamo teksta fragmentu redaktoram!

Saistītie raksti

Vairāk

Svarīgākais šobrīd

Vairāk

Interesanti