Režisores Ievas Ozoliņas autorraidījums “Disociatīvā fūga” par kino radīšanu un kino skatīšanos mūsu zemē. Skan sestdienās pulksten 15.00 katru otro nedēļu “Radio Naba” viļņos 95.8 FM un “Radio Naba” arhīvā.
Gints Zilbalodis ir kinorežisors un animators, kurš līdz šim bija pazīstams ar savu pirmo animācijas pilnmetrāžu "Projām" (2019). Filma tapa kā solo darbs, tika izrādīta vairāk nekā deviņdesmit festivālos un Ansī kinofestivālā saņēma konkursa "Contrechamp" balvu. Viņa jaunākā animācijas filma "Straume" (2024) tika veidota kā Latvijas, Francijas un Beļģijas studiju kopprodukcijas darbs, tika iekļauta Ansī galvenajā konkursā un Kannu kinofestivāla "Un Certain Regard" sadaļā un kļuva par vienu no skatītāju iemīļotākajām nozīmīgā kinofestivāla filmām. Zilbalodis strādā 3D animācijas tehnikā, un viņa kino valodai raksturīgi gari kadri, plaši vides atspoguļojumi ar visaptverošām kameras kustībām. Režisors cenšas saglabāt sajūtu, ka fantāzijas pasaule patiesībā ir daļa no realitātes, lietojot kameras kustības, kas raksturīgas cinéma vérité kino piegājienam. Šādi paņēmieni redzēti arī datorspēļu pasaulē, bet animācijā nav izplatīti.
Ieva Ozoliņa: Tavs autora rokraksts iezīmējās jau tavā pirmajā animācijas pilnmetrāžā "Projām", bet jaunajā filmā "Straume" animētais materiāls kļuvis blīvāks, bagātīgāks un smalkāks. Skatītājiem filmu būs iespēja redzēt rudenī, bet pagaidām pastāsti, lūdzu, par ko tā ir.
Gints Zilbalodis: Filmas galvenais varonis ir Kaķis, kurš ir tāds individuālists un ļoti neatkarīgs. Viņš ir apzināti veidots līdzīgs man. Es ļoti identificējos ar šo Kaķi. Iepriekš taisīju filmu viens. Un tāpat kā šī ir mana pirmā filma lielā komandā, tā arī Kaķis ir līdzīgā ceļojumā. Dienu pēc milzīgiem plūdiem viņš ir spiests sadzīvot nelielā laivā ar citiem zvēriem, ar kuriem viņš vispār negrib sadzīvot un kašķējas. Un tur ir arī paralēles ar to, kā es pirmo reizi strādāju komandā. Lai gan jāsaka, ka mēs ļoti veiksmīgi sadarbojāmies. Un tātad – šis Kaķis, un viņam arī piebiedrojas Suns, Lemūrs, Kapibara un Putns. Šī grupa ceļo pa tādu applūdušu pasauli, kuru cilvēki jau sen ir pametuši. Viņi mēģina aizbēgt no šiem plūdiem. Katram ir savs mērķis, bet, jā, Kaķis grib aizbēgt no problēmām. Viņš ir nolēmis doties uz tādiem milzu klints torņiem, kur viņš uzskata, ka būs drošībā.
Ieva Ozoliņa: Filmā "Projām" tu jau iezīmēji tēmu par kādu cilvēku, kuram visu laiku kāds seko. Bailes vai kas tāds. Šī tēma turpinās.
Gints Zilbalodis: Tēma turpinās, jā. Mums filmā ir plūdi, kas varētu būt tikai plūdi, bet tas arī varētu būt kaut kas cits – kas kuram ir tuvāks. Kādam varbūt bijusi kāda trauma vai kāds dzīves satricinājums, kas izsit no sliedēm, un nepieciešams adaptēties, kaut kā mainīties. Man ir svarīgi, lai filmā nav ļaunu tēlu. Vienmēr ir vai nu kāda dabas stihija, vai kaut kāds mistisks, fantastisks tēls, kas virza šo stāstu uz priekšu. Man ir svarīgi arī, ka visi tie pārējie tēli ir saprotami. Ja viņi konfliktē ar šo Kaķi, tad man šķiet, ka arī ar pārējiem tēliem var identificēties un saprast, kāpēc viņi tā rīkojas. Mēs apskatām tās Kaķa bailes un trauksmi. Un tās ir bailes gan no ūdens, kā jau gandrīz visiem kaķiem, gan arī bailes no citiem un bailes no tuvības. Vizuāli es to arī parādu – ūdens baiļu, negribas teikt, pārvarēšanu, bet saprašanu un pieņemšanu. Un nespēšanu sadzīvot ar šīm bailēm.
Man bija svarīgi, lai nav tā, ka viss beidzas pārlieku skaisti vai arī pārlieku pesimistiski.
Bija mērķis atrast kaut kādu patiesumu. Saprotam, ka ir iespējams kaut ko pārvarēt, bet ir arī lietas, ko nevar pārvarēt, kas ir jāpieņem un jāsadzīvo.
Ieva Ozoliņa: Un tas droši vien bija tas, kas cilvēkiem tik ļoti iekrita sirdī. Antropomorfisms arī vieglāk palīdz pieņemt, ka tas ir stāsts par cilvēkiem.
Gints Zilbalodis: Jā, es domāju, ka tur cilvēki varēs saskatīt sevi, bet mums bija svarīgi, lai uzvedība tiem tēliem ir tomēr tāda zvērīga, mēs centāmies pieturēties pie tāda nosacīta un naturālistiska atveidojuma. Bet man šķiet, ka cilvēki filmās vairāk pārdzīvo, teiksim, ja sunim dara pāri, nevis ja cilvēkam dara pāri. Kaut kā mēs viņus uztveram kā kaut ko tādu nevainīgu. Un man šķiet, vairāk jūtam līdzi tieši dzīvniekiem nekā cilvēkiem.
Ieva Ozoliņa: Animācijā visam ir savs nolūks.
Gints Zilbalodis: Jā, nu viss noteikti ir apzinātāk pārdomāts nekā spēlfilmā, bet tomēr ir arī brīži, kad ir tie happy accidents. Negaidītas veiksmes, ir arī spontāni brīži, un tas man ir svarīgi – radīt sajūtu, ka mēs šo stāstu noķeram, nevis veidojam, un ka ir tomēr kaut kāda improvizācija. Ja komanda ir milzīga, tad tiešām ir grūti to iespaidu radīt. Bet mūsu gadījumā tas kodols tomēr bija salīdzinoši mazs. Un es pats arī veidoju to visu kadrējumu, tematiku un montāžu. Es veidoju 3D vidi un tad izpētu to ar virtuālu kameru – meklēju idejas. Līdzīgi kā tas būtu ar spēles kino, un tādā veidā arī atrodu kaut kādas nejaušības.
Ieva Ozoliņa: Parunājam par ierobežojumiem kino un ierobežojumiem mākslā vispār. Manuprāt, tas ir lielisks veids, teiksim, glezniecībā, nevis paņemt visu krāsu paleti, bet tikai kaut ko monohromu. Tāpat arī kino. Tu, piemēram, esi izvēlējies strādāt bez dialogiem.
Gints Zilbalodis: Es pat nevarētu to saukt par izvēli. Tas bija tāds pašsaprotams lēmums, kas jau no paša sākuma bija izplānots. Es nejutos drošs, ka varu veidot tādus ticamus dialogus, vismaz tajā brīdī, lai gan es nākotnē to gribētu pamēģināt. Bet šis stāsts bija veidots, apzinoties, ka dialoga nebūs, un tāpēc visi tēli ir dzīvnieki, kas nerunā. Un tas palīdz arī vairāk izpausties ar citiem līdzekļiem – ar kameru, montāžu, mūziku, jo tad vienkārši ir vairāk vietas tam visam.
Ieva Ozoliņa: Jā, par kino valodu, kā tu atradi kadrējuma paņēmienu? Nu, ka tu negriezīsi īsi, bet ļausi plūst tam visam.
Gints Zilbalodis: Mani pašu no visa procesa interesēja visvairāk šī mizanscēna un garie kadri, jo tas palīdz rast tādu klātesamības sajūtu un ievelk iekšā. Un arī, ja brīžiem kaut kas ir lēns, tomēr kustība ir gandrīz vienmēr, kaut vai ļoti minimāla. Mans mērķis ir radīt sajūtu, ka kamera varbūt ir ziņkārīga vai nedaudz uztraukusies. Nelaikā uz visu noreaģēja un brīžiem kaut ko nokavēja? Ka ir kaut kādas nepilnības un cilvēciskums. Un izplānot to visu ir ļoti ilgs process. Jo principā ir tā, ka jāmontē filma un jātaisa kinematogrāfija, vēl pirms ir animācija, un to es daru ar tādiem ļoti vienkāršiem modeļiem un ļoti vienkāršām kustībām. Tā es atrodu to ritmu un kopējo sajūtu.
Ieva Ozoliņa: Tā ir tava īpašā metode, kuru pats esi izkopis? Kur tu studēji, kā tu virzījies līdz šai dienai?
Gints Zilbalodis: Es sāku par kino interesēties jau ļoti agrā vecumā. Es gan zīmēju animāciju, gan filmēju arī tādas ļoti vienkāršas filmas. Un skatījos arī daudz klasisko kino, lasīju un klausījos intervijas, bet tad es nolēmu koncentrēties uz animāciju, jo jutu, ka vismaz tajā vecumā nevaru īstenot savas ieceres spēles kino, jo biju ļoti vizuāli tendēts, un tad ar tik maziem līdzekļiem es to vienkārši nevarēju izdarīt. Es jau veidoju vairākas īsfilmas pat pirms iestājos Rozentāla mākslas vidusskolā. Pirmā 3D filma bija mans diplomdarbs šajā skolā. Un es pārgāju no zīmētas animācijas uz 3D, jo mani tieši interesēja, kā var kustināt kameru, jo mani interesē kustība dziļumā, nevis tikai pa labi, pa kreisi, uz augšu uz leju. Es gribēju arī to telpiskumu panākt. Arī īsfilmā bija tikai četri gari kadri. Neiestājos augstskolā, bet uztaisīju vairākas īsfilmas, kas arī izceļojās pa festivāliem. Un tas palīdzēja atrast finansējumu manai pirmajai pilnmetrāžas filmai, kurai atradu finansējumu, sadalot atsevišķās īsfilmas, jo uzskatīju, ka tajā brīdī neviens man neuzticēs vienam pašam veidot pilnmetrāžas filmu, jo tas tā īsti nav darīts. Bet, jā… Tad es diezgan strauji taisīju katru, varbūt kādos septiņos mēnešos, kas animācijā ir ļoti ātri. Un ne visas bija perfektas un ne visas veiksmīgi aizgāja festivālos, bet tomēr dažas aizgāja.
Festivālos es ļoti daudz iemācījos, jo man nebija augstskolas pieredzes, bet tur es satiku ļoti daudz domubiedru un uzzināju, kā filmas finansēt un izplatīt, un arī vispār vienkārši redzēju daudz neparastāku, eksperimentālu animāciju, kāda iepriekš nebija redzēta.
Ieva Ozoliņa: Tu esi tāds vienpatis.
Gints Zilbalodis: Noteikti biju, bet tagad es strādāju komandā un komunicēju ar cilvēkiem. Tas jau arī laikam ir kaut kas tāds, ko kaķis iemācās darīt ar laiku. Es biju spiests, jo nebija citu variantu. Mēs procesa laikā apguvām, kā to visu izplānot un komunicēt. Esmu dzirdējis, ka ir cilvēki, kas iztēlojas – raksta, teiksim, scenāriju un redz jau to bildi vai arī var iztēloties, kāda būs mūzika vai stāsts, bet es tāds neesmu. Es to atrodu procesa laikā, un tāpēc man bija grūti strādāt komandā, jo man pašam nebija skaidrs, ko es gribu.
Bet tad tas man bija jāapgūst, un citu variantu nebija. Tāpēc man bija svarīgi sākumā diezgan daudz laika veltīt, lai rakstītu scenāriju un veidotu animātiku, lai tiešām man viss ir skaidrs un lai mums ir skaidrs virziens.
Ieva Ozoliņa: Jā, šeit var vilkt paralēles ar dokumentālo kino, tāpēc ka pasaule vēl nav uzburta, bet tev jau ir par to jāstāsta citiem. Tavā gadījumā arī viņi vēl tikai buras, bet tev jau pārliecinoši jāstāsta, kas tur būs. Tā nu tas ir.
Bet pastāsti, lūdzu, par pasaules kino autoriem, kuri tevi iedvesmojuši.
Gints Zilbalodis: Nu, ja arī man prasītu pēc 20 gadiem to pašu jautājumu, es nosauktu tos pašus autorus un filmas, kuras redzēju, kad man bija kādi 17 gadi, kad viss bija tik jauns un atstāja spilgtu iespaidu. Es varētu minēt Alfonso Koronu, kurš ir slavens ar garajiem kadriem. Viņam ir ne tikai tie garie kadri, bet arī kamera ir kā tāds patstāvīgs tēls, kurš novēršas no galvenā varoņa un pievērš uzmanību detaļām. Un ir vienā kadrā pretrunas, kad tu redzi tuvplānā kādu priecīgu tēlu, bet fonā kaut kas ar to kontrastē. Tas viss notiek viens kadrā – nav samontēts. Un uz mani ļoti lielu iespaidu atstāja Pola Tomasa Andersona filmas. Jo kaut kā viņam ir tāds emocionāls jēlums. Man ir sajūta, ka viņš meklē tās filmas, ka viņš nav visu līdz galam izplānojis. Un ļauj arī komandai ietekmēt lēmumus. Nu, es domāju, ka viņš visu ir skaidri izplānojis, bet rodas sajūta, ka tur ir brīvība un meklējumi.
Ieva Ozoliņa: Saglabāt to trauslumu, atvērtību un nejust sviedrus, vai ne? Un ko tu teiktu par animāciju?
Gints Zilbalodis: Animācija… Varētu minēt studijas "Ghibli" Hajao Mijazaki filmas. Neparasti ir tas, ka arī viņš neraksta scenāriju – meklē šo stāstu jau zīmējot un – kas pavisam ir traki – bieži pat sāk jau ražot filmu, pirms izdomātas beigas. Tad ir milzīga komanda, kas jau zīmē pirmās ainas, kad pēdējā vispār nav izplānota. Es tik daudz neuzdrošinātos, bet tas rada tomēr tādu baigu sajūtu, ka tu nezini, kas notiks, un man ir ļoti interesanti. Ir ļoti riskanti tādā veidā strādāt, bet nu, jā – arī viņa filmās ir tādi brīži, kad tiešām nekas nenotiek. Tur ir kaut kādi dabas skati vai kaut kāda ikdiena, un tā es arī gribu. Gribu to tā noturēt.
Ieva Ozoliņa: Skatītājam, šķiet, ik pa laikam vajag iedot atelpu, lai viņš padomā, ko tikko redzējis.
Gints Zilbalodis: Jā, un tajos kadros, kur šķietami nekas nenotiek, varbūt notiek pats svarīgākais. Tāpēc ir svarīgi noturēt to ritmu, lai visu laiku nav uzgriezts uz maksimumu, lai visu laiku ir tā dinamika, kad iet uz augšu un uz leju. Ir arī kaut kādi brīži, kad mēs iepazīstam tēlus, kad varbūt nekas neattīstās sižetā, bet mēs nedaudz vairāk sākam viņus saprast.
Ieva Ozoliņa: Parunāsim par mūziku. Man bija sajūta, kad es skatījos tavu filmu, ka visu laiku ir rīts, un to īpaši kaut kā pastiprināja mūzika. Filma saņēma arī vienu no festivāla balvām – īpašo atzinību par skaņas celiņa izveidi, un tur, protams, milzīga loma ir komponistam Rihardam Zaļupem un skaņu režisoram Gurvelam Koikam Gallasam (Gurwal Coic-Gallas). Pastāsti, lūdzu, kā jūs veidojāt mūziku?
Gints Zilbalodis: Pirmo reizi es vispār sāku veidot mūziku iepriekšējā filmā "Projām". Man nav izglītības mūzikā, un es pats nespēlēju nevienu instrumentu, un tad šo mūziku es veidoju elektroniski. Un es to varēju izdarīt, jo tā mūzika ir diezgan minimālistiska, melodijas ir vienkāršas. Tās cikliski atkārtojas, un es būvēju emocijas. Bet šoreiz es sāku veidot filmai mūziku viens, ļoti agri. Jo man ir svarīgi, lai jau ir kaut kāda mūzika. Es negribu izmantot tā saucamos temp score, kas ir tehnika, ko bieži izmanto kino, kad paņem no vecām filmām vai no nesenajām filmām mūziku un samontē pēc tās, un tad lūdz komponistam it kā imitēt, bet tajā pašā laikā radīt kaut ko jaunu. Manuprāt, tas nav labs risinājums, jo tad vienmēr sanāks kaut kāds gandrīz vai plaģiāts. Un es veidoju ļoti daudz materiāla, vēl pirms scenārijs bija pabeigts. Tas arī iespaidoja scenārija attīstību un notikumu virzību. Es mūziku rakstu, nedomājot par konkrētu ainu vai pat par konkrētu emociju. Es eksperimentēju, beigās kaut kas sanāk, un tad montējot skatos, kur šī tēma varētu iederēties. Tad brīžiem es lieku kaut kādu konkrētu skaņdarbu vietā, kur tas dabīgi neiederas, un tad rodas kaut kāda nejaušība. Kad filma bija samontēta, mēs aicinājām Rihardu padarīt mūziku tādu cilvēcīgāku un nejaušāku. Mēs gribējām ierakstīt īstus instrumentus. "Sinfonietta Rīga" ierakstīja orķestri, un Rihards šīs tēmas, kuras biju iesācis, padarīja izteiksmīgākas un savija, lai visā filmā tās strādātu kopā. Man, teiksim, ir uzrakstīta suņu tēma, kas parādījās tikai vienā ainā. Un tad Rihards visu palīdzēja savākt kopā.
Ieva Ozoliņa: Un tad nāca skaņu režisors, kurš…?
Gints Zilbalodis: Jā, un skaņu režisors Francijā arī sāka ļoti agri, principā vēl pirms animācija bija sākta. Tad, kad jau bija montāža, bet nebija animācijas, tēli vēl nekustējās, bet viņš jau sāka plānot un teica, ka viņam ļoti noderēja manas pirmās skices. Ir svarīgi, ka skaņa un mūzika nekonkurē viena ar otru, bet palīdz viena otrai. Viņš diezgan ilgi to darīja, gandrīz gadu.
Ieva Ozoliņa: Teiksim, kaķis ieņaudas.
Gints Zilbalodis: Jā, visi citi zvēri un arī fona dabas skaņas un visādi trokšņi. Filmā nav dialogu, un tad sanāk, ka šis skaņu dizainers ir arī galvenais aktieris, jo viņš veido balsis tēliem, jo nu tur ir diezgan daudz, kur izpausties, kādā veidā tieši tas kaķis ieņaudas. Un viņš arī minēja, ka nevari īsti miksēt dažādus kaķus, kad ir tomēr atšķirīgas viņiem balsis. Viņš ierakstīja pārsvarā sava kaķa skaņas un teica, ka vispār tas kaķis ikdienā runā bieži, bet, tiklīdz pret viņu pavērsts mikrofons, viņš neko nesaka.
Ieva Ozoliņa: Franču kaķis. Smalki. Titros tev bija minēti arī pieci suņi.
Gints Zilbalodis: Arī dažādi suņi, jo ir svarīgi, lai visi tie tēli kaut kā atšķiras un ir atpazīstami. Raksturi katram ir savādāki. Es iedvesmojos no diviem saviem suņiem, un tie pārējie ir tāda grupa, kas ir tāds pūlis, no kā Kaķis baidās.
Ieva Ozoliņa: Tas ir tāds šausmīgi lēns un piņķerīgs darbs. Kā tu piespied sevi neatlaidīgi virzīties uz priekšu visu laiku? Vai varbūt tev tik ļoti tas patīk, ka tev nav sevi jāpiespiež?
Gints Zilbalodis: Nu bieži, runājot par animāciju, cilvēki izmanto vārdu pacietība, bet, manuprāt, tas nav piemērots vārds. Es drīzāk teiktu, ka vārds "izturība" ir piemērotāks, jo visu laiku ir ļoti daudz, ko darīt. Bet pluss ir tāds, ka es nedaru katru dienu to pašu. Vienu dienu es kaut ko rakstu un tad nākošajā kaut ko zīmēju, un pēc tam taisu mūziku, un pēc tam atkal montēju. Pieci gadi ir ilgs process, bet tas ir diezgan tipisks pilnmetrāžas animācijai. Man paveicās, ka man bija pietiekoši daudz laika. Varēju pabeigt kārtīgi.
Ieva Ozoliņa: Bet tu jau droši vien biji tādā flovā, kad tu darīji tās lietas. Tā vienkārši ir tava dzīve.
Gints Zilbalodis: Nu, teiksim, ja jau gads ir veltīts tam projektam, tad tas arī palīdz motivēt to pabeigt, jo, ja tu to pamestu, tad sanāk, ka esi izšķērdējis gadu no savas dzīves.
Ieva Ozoliņa: Nu tu pēc pieciem ar pusi gadiem esi jau pavisam cits cilvēks.
Gints Zilbalodis: Tāpēc man ir grūti sākt nākošos projektus pārāk laicīgi. Es pabeidzu vienu projektu un tad tikai domāju par nākošo, jo es nezinu, kāds es būšu pēc tam un kas mani interesēs.
Ieva Ozoliņa: Un kā tu skaties uz neveiksmēm vai neizdošanos? Ir taču kādreiz kāda diena pilnīgi pa nullēm. Tu saproti, ka šodien nekas nesanāca.
Gints Zilbalodis: Nu tas ir jāpieņem, jā. Bet kopumā tādas dienas, par laimi, bija maz. Bet nu ir svarīgi ļaut sev drusku brīvību, ļauties arī tādai eksperimentēšanai, kas nav vienkārši ražošana. Un tāpat ar mūziku. Kā jau minēju, es sarakstīju daudz vairāk, nekā mēs beigās izmantojām. Tas materiāls bija septiņas vai astoņas stundas garš, un beigās tiek izmantota tikai nepilna stunda. Tāpat ir ar animāciju. Protams, ka vajag animēt tikai to svarīgāko, bet es animātikas procesā veidoju ļoti daudz arī dažādas alternatīvas versijas.
Ieva Ozoliņa: Vispār cilvēkiem, kāpēc viņiem vajag kino skatīties? Kāda ir kino loma?
Gints Zilbalodis: Sasaistīšu šo jautājumu ar filmas tēmu. Ir šis tēls, Kaķis, kurš ik pa brīdim skatās savā atspulgā ūdenī.
Man šķiet, ka ir svarīgi ik pa brīdim reflektēt par sevi un paskatīties uz sevi no malas vai redzēt arī citus no malas. Un man šķiet, ka kino ir ļoti labs veids, kā redzēt sevi no malas.
Ieva Ozoliņa: Un vai ir tā, ka tu vari pateikt, ka, uztaisot pirmo filmu un arī šo filmu, tu kaut kādā ziņā noslēdz sevī kādu tēmu, pie kuras nevajag vairs atgriezties.
Gints Zilbalodis: Jā, es nezinu, vai noslēdzu, bet es drusku jau jūtos drošāk. Nē, tas pat ir nedaudz apzināti, teiksim, šajā filmā. Jo jau sākumā es nolēmu, ka filmu taisīšu komandā un stāsts būs par komandu. Un tad es tā kā sevi piespiedīšu izkāpt no komforta zonas, jo tā filma to piespiež. Un tādā veidā es mācos. Es nezinu, vai filma ir tā, kas vada, vai tas esmu es. Bet nu tas notiek paralēli.
Ieva Ozoliņa: Manuprāt, ja tu nebūtu kontroles frīks un tev nebūtu tik svarīgi visu turēt grožos, tad tā filma varbūt izšķīstu un varbūt tu neredzētu sevi vairs tajā mākslas darbā.
Gints Zilbalodis: Kontroles frīka aspekts rodas, šķiet, arī no tādas nelielas nedrošības. Jo, ja es paļautos uz sevi un citiem, tad varbūt būtu brīvāks, bet man ir sajūta, ka vēl mācos, un tāpēc tiešām gribu iesaistīties un izzināt visus procesus, un varbūt tāpēc man ir svarīgi iesaistīties visur. Bet man ir arī mērķis radīt tādu sajūtu, ka tomēr tas ir kaut kas nejaušs, tāds noķerts... Bet, protams, tas viss ir izplānots. Tur arī veidojas paradokss – kaut kādā ļoti precīzā tehnikā jāpanāk kaut kas tāds ļoti spontāns.
Ieva Ozoliņa: Nu tagad jau tu esi noslēdzis šo iepriekšējo filmu.
Gints Zilbalodis: Jā, šo filmu es pabeidzu principā dienu pirms tam, kad devos uz Kannām, un, kā jau es minēju, nevaru agrāk sākt domāt par nākamajiem projektiem, bet, tiklīdz atgriezos no Kannām, man bija idejas, un es jau sāku kaut ko rakstīt. Sāku ar mūziku, jo man tieši tas mūzikas process ir tāds vispatīkamākais, un tam pretēji – scenārijs ir visnepatīkamākais. Kaut kas tāds, ko grūti saņemties izdarīt, bet mūzikas veidošanas process ir tāds nomierinošs un gandrīz vai kā tāda rotaļa. It sevišķi sākumā, kad neviens uz tevi negaida, kad tu to tiešām dari sev.
Ieva Ozoliņa: Varbūt tu varētu pastāstīt, kādā veidā viens kontrolfrīks, viens tāds vienpatis, kurš ir pieradis sēdēt pie galda un darīt savas lietas, pēkšņi nonāk tādā lielā komandā. Kā tu iepazinies ar producentu?
Gints Zilbalodis: Es sākumā aicināju Matīsu Kažu palīdzēt tieši ar scenāriju rakstīšanu un tad sapratu, ka, jā, mums intereses un gaume sakrīt, un tad arī aicināju viņu producēt. Tas bija tik sen, ka viņš vēl nemaz nebija neko īsti ārpus sevis režisētā producējis. Viņam tā bija pirmā pieredze animācijā, un man bija pirmā pieredze komandā. Un tad neilgi pēc tam arī piesaistījām franču kopproducentu, kurš bija redzējis filmu "Projām". Un tad sākām lēnām būvēt komandu. Tas bija tāds taustīšanās process. Sapratām, ko ir labāk man darīt pašam un ko labāk uzticēt citiem. Bet, jā, bez Matīsa un citiem, manuprāt, es nebūtu to izdarījis tādā mērogā. Varbūt būtu darījis to tādā pavisam mazā komandā. Mūsu franču kopproducents Rons (Ron Dyens) juta potenciālu un aicināja mūs būt ambiciozākiem, un kaut kā beigās arī viss sanāca.
