Jānis Streičs veidojis filmas latviešiem 50 gadu garumā, smīdinājis un arī aizkustinājis, pārvērtis sava laika un latviskuma izjūtu 22 filmās. Vecmeistars svin savu jubileju sievas Vidas ģimenes mājās Lietuvā, ko viņi visi kopā iekopuši. Gadu gaitā mājas pārbūvētas, uzcelta saimniecības ēka, kurā iekārtota arī Streiča darbnīca. Ar smalku zāģīti režisors veido rakstus, kas papildina koka logu apmales. Sagaidot Streičs smaidot saka, ka tagad viņš šeit atbildot par saimniecības māksliniecisko pusi. Ja dažas dienas pirms īstās dienas, Jānis Streičs saņem apsveikumus jubilejā, veikli lietojot jaunās tehnoloģijas telefonā un datorā, tad "Zoom" komunikācija ļauj piedalīties konferencēs un sniegt intervijas. Viņš joprojām ir aizņemts cilvēks un par to priecīgs. Bet viņa filmas pēta zinātnieki, tauta mīl un citē. Streičs pats savu režiju šobrīd izpauž literāros sacerējumos un glezniecībā. Viņš seko dzīves aktualitātēm abās valstīs: Latvijā un Lietuvā. Uz Rīgu brauc tikai darīšanās. Pasūtīju torti un pa puslatviju meklēju kociņu, kurš uzziedēs pavasarī. Sakura, kas uzpotēta Latvijā, turpmāk augs Lietuvā, mājas priekšā blakus akas vindai. Streiča švāģeris Vīts akceptē izvēlēto lokāciju, Vida uzkaisa saujiņu kālija, lai labāk pārziemo. Satikties klātienē un sarunāties par dzīvi šobrīd ir mūsu privilēģija.
Streičs ir gatavojies un norežisējis jauna loga ielikšanu bijušajā kūtiņā, kur kādreiz varbūt būs krodziņš. "Logs uz debesīm un uz Jūsu dzīvi," saka Arvīds Jozaitis, Streiča ciemiņš, lietuviešu rakstnieks un publicists, kurš vairākus gadus dzīvojis Latvijā un iemācījies latviešu valodu.
Jānis Streičs: Mums te ir tāds pseido-retro. Kokgriezumos parādās abu valstu simbolika no Atmodas un ''Sajūdis'' laika: auseklītis, Gedimina stabi, saulīte. Zvans ir šīs mājas būtība, mēs visu ģimeni pulcinām kopā.
Daira Āboliņa: Vai ir izdevies realizēt sapni par savu saimniecību šeit Lietuvā?
Te ir trīs saimnieki, Vīta sievas brālis, sieva un vēl brālis, kas dzīvo Kauņā. Pagaidām mēs ļoti draudzīgi sadzīvojam, ļoti saskanīgi. Pa 40 gadiem es tā pieradu, ka nu es bez šīs vietas savu dzīvi nevaru iedomāties. Re, vecais šķūnītis! Tur es sāku savas rakstnieka gaitas, te visi scenāriji tapuši, sākot no "Limuzīna Jāņu nakts krāsā". Blaumanis "Brakos" rakstīja, Puškins Boldinā, man tā ir "Paliepis", tas nozīmē – starp liepām.
Kas vispār ir savas mājas? Tas ir filozofisks jēdziens. Es savas mājas radīju filmā "Rūdolfa mantojums". Pats projektēju, pats tām atradu vietu un izvietojumu. Kad beidzu filmēt, staigāju un atvadījos. Es zināju, ka vairs nebūs. Es jutos kā latvietis, ko izved uz Sibīriju. To bija smagi izraut no sirds.
Viss ir laicīgs. Dzīvo sakarīgi šodien!
Kas ir Streiča dzinējspēks pašlaik?
Jā, interesants jautājums, perpetuum mobile. Tādam jābūt. Filmas mūzikā, daudzreiz es esmu to tēmu meklējis, bet dzīvē man? Viena lieta, ko meita pamanīja un znots novērtēja, ka man vienmēr gribas cilvēkiem kaut ko labu pateikt, savest cilvēkus kopā, sadraudzināt, tas daudzkārt izdevies. Es atcerējos savas vecmāmiņas 85 gadu jubileju, nu prieku. Viņai bija smags mūžs, tur būtu ilgi jāstāsta, bet
mēs sēdējām apkampušies un viņa teica – priekam jādzīvo, Jānīt. Prieks ir galvenais dzīvē. Tā tas ir.
Tu tikko pieminēji vecmāmiņu…
Jā, mēs taču tagad vienos gados būtu! Bet jocīgi, es taču esmu vecāks par Mirtas tanti par 15 gadiem! Ēvalds Valters "Nenopietnajā cilvēkā" ir par trīs gadiem jaunāks par mani tagad. Nu, "Limuzīnā Jāņu nakts krāsā" viņš ir par mani vecāks. Man līdz tam vēl jānodzīvo. Bet tas tā jocīgi.
Man likās, ka cilvēki to gadu nastu jūt uz pleciem. Ne velna nejūt – izrādās.
Kādas tev tagad ir attiecības ar savām pabeigtajām filmām?
Vai, grūti! Nav nevienas ideālas! Ko teica kino mākslinieks Viktors Šildknehts – Streičs visas filmas uzņem par sevi. Un savā veidā tas tā ir. "Mans draugs – nenopietns cilvēks" noteikti. Džūlija no filmas "Teātris" – pilnīgi. Šī profesionālā pašcieņa.
Pašcieņa un egoisms ir divas dažādas lietas. Daudzi cilvēki zaudē pašcieņu egoisma dēļ.
Kurās filmās vēl tu šobrīd sevi ļoti, ļoti jūti.
Visās. Cilvēks taču visu dara no savas pieredzes! Dubultošanās? "Cilvēka bērns", visa bērnība, Atmoda tur iekšā, Klīdzējs, draudzība… Tagad mani visi par latgalieti uzskata tikai vienas filmas dēļ. Es biju ar Vidzemi ļoti saistīts, kur man draugi, Kurzemē bērnību pavadīju, un pēkšņi nāk šī vasara. Pa īstam Latgali es izjutu, tikai taisot šo filmu.
Bezkaunīgs jautājums. Kuru Streičs pats uzskata par savu labāko filmu?
Filmām ir citi kritēriji. Aiz katras filmas ir personīgā dzīve… Labākā? Grūti pateikt. Nu, labi es pateikšu par tām, kas pārdzīvojušas laikmetu. Izcilās ir "Teātris" , "Limuzīns Jāņu nakts krāsā", "Cilvēka bērns". Un tad arī tās, kuras teicamas: "Mans draugs – nenopietns cilvēks", "Svešās kaislības", ko es pats kino meistarības ziņā uzskatu par visspēcīgāko savu filmu, un tad "Rūdolfa mantojums".
Jānis Streičs vēlējās būt aktieris, studēja teātra režiju, kļuva par atzītu kinorežisoru. Nezinu, vai tas ir atbildams jautājums, bet būtu interesanti dzirdēt, kāda būtu Jāņa Streiča atbilde. Kas ir labs režisors? Ko tas vispār nozīmē?
Paldies par šo jautājumu.
Es varu pateikt, kas ir visvairāk nepieciešams režisoram – muzikālā dzirde, krāsu izjūta un dzīves patiesīguma izjūta, kādas citiem nav.
Sākot lietot vārdus, tas mūs atrauj no dabas. Kaķi un suņi saprotas daudz smalkāk. Mēs noticam vārdiem un jūtu izpausmei. Mēs neesam tie dabīgie, mēs esam modernās civilizācijas surogāts. Patiesību izjust visās lietās, tas ir – pirmkārt. Tāpēc man ir grūti skatīties vecās filmas, jo es jūtu to falšumu. To es nevaru izturēt.
Otrkārt, noteikti režisoram jāspēj redzēt savs darbs no malas. Es esmu redzējis tādus, kas uzfilmē un tad sajūsmā skrien un rāda visiem. Nē, tā tas nedarbojas. Vienmēr jāspēj ar jaunu aci skatīties no malas.
Un trešais. Režisoram jābūt konsekventam. Nežēlīgam. Man liekas, es daudzkur esmu piekāpies. Mans dēls Kristaps, kurš aizgāja bojā, būtu labāks, un Vika, man meita, izcilas izrādes taisa Kauņas teātrī, viņa ir spēcīgāka. Es esmu bijis pārāk mīksts.
Man cauri gadiem ir kauns skatīties uz kadriem, kur esmu piekāpies.
Pēc tam aktieri ieraudzījuši, arī atzīst, ka man bija taisnība. Režisoram ir jābūt ar aktiera organiku. Kā teica izcils aktieris Arturs Dimiters – kas ir aktieris? Tas, kurš redz un dzird.
Vai tavā dzīvē pašlaik pietrūkst kino?
Nē. Absolūti nē. Goda vārds – nē. Visi brīnās, bet laikam tāpēc esmu dzīvs. Tāpēc, ka manā dzīvē ir daudz kas cits. Man ir jāraksta. Kino ir materiāla pārvarēšana, bet tas notiek arī jebkurā citā jomā.
Es kādreiz nevarēju saprast divus mākslas veidus: smilšu un ledus skulptūras. Priekš kam? Bet, ja tu padzīvo ilgāk, tu saproti, ka visas tavas filmas ir tās pašas smilšu skulptūras mūžības priekšā.
Un tu kļūsti optimists un saproti, kāda taisnība bija Zālamanam, cik gudri un gaiši bija viņa spriedumi par dzīvi.
Paldies. Gods būt pazīstamiem, priecīgu dzimšanas dienu un možu garu!
