"Viss visur vienlaikus" uzvara, lai arī negaidīta, tomēr ir vērtējama pozitīvi – filma bagātīgi izmanto kino piedāvātās iespējas, piemēram, sērfošanu laikā un vizuālajā daudzveidībā, turklāt to dara veiksmīgi.
Atšķirībā no aizvadītā gada "Oskaru" sadalījuma, kur, pirmkārt, nebija tik sīva konkurence starp daudziem spēcīgiem darbiem (varbūt izņemot "Avataru" un "Top Gun: Maverick"), otrkārt, balvu pērn saņēma "CODA" – visaizmirstamākā no filmām.
"Viss visur vienlaikus" bija šāgada "Oskaru" melnais zirdziņš: tā ir zinātniskās fantastikas komēdija par pusmūža sievieti – ķīniešu izcelsmes imigranti, kuras nodokļu problēmām piepulcējas pavisam neordināra un negaidīta "problēma" – viņa tiek ierauta dažādās paralēlajās pasaulēs jeb multiversā, kas viņai – kā jau episkos kinodarbos pieklājas – jāglābj no iznīcības.
Par darbu filmā "Viss visur vienlaikus" "Oskaru" saņēma arī Mišela Jeo (kā labākā aktrise), tādējādi kļūstot par pirmo Āzijas izcelsmes aktrisi, kas šo balvu saņēmusi.
"Oskarus" par otrā plāna aktierdarbiem saņēma Džonatans Ke Kvans un Džeimija Lī Kērtisa. Tāpat filma tika arī pie labākās režijas un scenārija godalgām.
Par labākā aktiera lomu "Oskaru" saņēma Brendans Freizers par lomu Darena Aronofska filmā "Valis" – filma, kas adaptēta no lugas un savā veidolā ir saglabājusi teātra formātu.
Bez balvām palika Stīvena Spīlberga autobiogrāfijas iedvesmotā ģimenes drāma "Fabelmeni", ieskats režisora aizrautībā ar kino un – īpaši – Holivudu, kā arī izcilā psiholoģiskā drāma par autoritatīvu, pat tirānisku diriģenti un komponisti – "Tāra". Te diriģentes Lidijas Tāras lomu spoži nospēlēja Keita Blānšeta.
Kā šo balvu sadalījumu interpretēt – te jāpiekrīt žurnālista Maikla Šūlmana publikācijā "The New Yorker" minētajam, ka Holivuda ar balvu sadalījumu mēģina noķert šābrīža kino laikmeta garu jeb "zeitgeist".
Patīk mums tas vai ne, taču "Oskari" atzīmē dažādību un citādību kino, jūtami mazāk vietas atstājot pašrefleksijai par nozari, tās vēsturi un klasiskai stāstniecībai.
Te, protams, jāsaprot, ka ASV Kinoakadēmijas balvu pasniegšana ir komplicēts process – filmu pārstāvjiem (studijām, producentiem) ir jācīnās par akadēmijas balsotāju uzmanību – bieži vien šīs uzmanības piesaistīšanai nepieciešami lieli resursi – rīkojot seansus, pasākumus, bez mitas parādoties publikācijās nozares medijos. Līdz ar to "Oskaru" iznākums jeb balvu sadalījums atšķiras no tā, kā, piemēram, balvas pasniedz festivālos, kur labākos darbus izraugās profesionāļu žūrija.
Nepatīkams pārsteigums ir dokumentālās kino kategorijas balva – to saņēma Daniela Rohera filma "Navaļnijs" par ieslodzījumā esošo Krievijas opozīcijas līderi ar kontroversiālo pagātni – Alekseju Navaļniju. Konvencionāla dokumentālā filma, tā nenoliedzami saņēma balvu politisku motīvu dēļ, atstājot paradoksālu situāciju: krietni vien kvalitatīvāks dokumentālais darbs ("Māja no šķembām" / "A House Made of Splinters") – par kāda bērnunama iemītniekiem Ukrainas austrumos – palika bešā.
Izskatās, ka ASV Kinoakadēmija vēlas būt cēli politiska, taču tai pietrūkst izpratnes (vai vēlmes) – piemēram, Ukrainas prezidentam Volodimiram Zelenskim jau otro gadu tika atteikta iespēja tiešraidē uzrunāt "Oskara" ceremonijas skatītājus.
