"Jaunais diženums" – tā sauca viņu grupu – nezināja, ka tā ir provokācija, kam 2018. gada martā sekos aresti un apvainojumi terorismā. Aņai plašie aktīvistu protesti un rezonanse Krievijā ļāva izkļūt no cietuma, kur citiem grupas dalībniekiem jāpavada līdz pat astoņiem gadiem. Sasniedzot pilngadību, viņa apprecējās ar aktīvistu Konstantīnu Kotovu, kas rīkoja protestus "Jaunā diženuma" aizstāvībai.
Režisores Annas Šišovas uzņemto filmu par Aņu šonedēļ rādīja Rīgā, festivālā "ArtDocFest". Filmas "Jaunais diženums" komponists ir latvietis Kārlis Auzāns. Šišova bija atbraukusi uz Rīgu no Izraēlas, uz kurieni pirms gada bija spiesta emigrēt.
Ieva Puķe: Kā sāki uzņemt šo filmu, kā uzzināji par šo jauniešu grupu un šiem notikumiem?
Anna Šišova: 2018. gadā es un mans vīrs, kurš arī ir dokumentālo filmu režisors – veidojām īsu informatīvu video organizācijai "OVD Info" – svarīgai cilvēktiesību organizācijai, kas ir daļa no lielākas organizācijas "Memorial". Gan "Memorial", gan "OVD Info" tagad Krievijā ir aizliegtas, bet tolaik vēl aktīvi strādāja. Mēs veidojām metodiskus norādījumus, kā demonstrantiem rīkoties aresta gadījumā. Kamēr filmējām, cilvēkam, kurš koordinēja šo darbu, tādai Allai Frolovai, kāds piezvanīja – ir atgadījies kaut kas ļoti dīvains. Un viņa mums teica: "Draugi, aizbraucam uz preses konferenci! Tur būs arestēto vecāki, būs žurnālisti." Mēs aizbraucām, tā bija preses konference, ko var redzēt filmas sākumā. Ieraudzījām absolūti apjukušus vecākus. Tur bija gan arestētās Aņas Pavļikovas, gan vēl otras meitenes, Mašas Dubovikas vecāki. Meitenes, tāpat kā citi grupas dalībnieki, jau bija iesēdinātas izmeklēšanas izolatorā īpaši bīstamiem noziedzniekiem, kur apstākļi ir tiešām briesmīgi. Daudzi tur sēž pat piecus gadus, tiešām nomirst no šiem briesmīgajiem apstākļiem. Blakus Aņai, kamēr viņa sēdēja, nomira sieviete gados. Tur sēž arī grūtnieces, kaut gan tā ir īsta spīdzināšana. Cilvēkus tur parasti ievieto, lai viņi atzītu savu vainu. Tas ir veids, kā iespaidot cilvēkus, jo sēdēt tur ir neizturami. Izmeklētāji saka: atzīsties, un mēs tevi izlaidīsim!
Kad bijām iepriekšminētajā preses konferencē, mani patiešām satrieca Aņas tēva stāsts, kā viņu aizturēja. Labi zināju par politiskajām vajāšanām, mēs paši gājām uz protesta mītiņiem, biju lietas kursā, ka valstī notiek kaut kas pavisam nepareizs. Bet te es pēkšņi ieraudzīju gluži parastu cilvēku, tādu strādnieka tipu, kas ar asarām acīs pilnīgā šokā stāstīja, ka piecos no rīta viņu dzīvoklim izlauza durvis un iekšā ienesās 12–13 vīrieši pilnā ekipējumā ar automātiem, uzreiz viņam lika gulties uz grīdas un sita. Pārējie iegāzās Aņas istabā, arī viņu noguldīja uz grīdas un sāka izprašņāt. Dzīvoklī tobrīd uzturējās Aņas vecākā māsa ar mazu bērnu, meitenītei bija tika pieci mēneši. Man iekšā kaut kas sagriezās, jo arī manai meitiņai tobrīd bija pieci mēneši, vēl baroju viņu ar krūti. Un Aņas tēvs stāsta: kad vīrieši iebrāzās dzīvoklī, Aņas māsa Nastja bija tik pārbijusies, ka viņas mātes instinkts lika raudošo mazuli pabāzt zem gultas, kur viņa ar vīru gulēja. Viņa taču nezināja, kas ir šie svešie vīrieši! Viņa nogūlās bērnam priekšā un teica: dariet ar mani, ko gribat, bet nepieskaraties bērnam! Un puisis, kas bija grupā, lika izvilkt bērnu no pagultes un samērā ilgi uz Nastju un bērnu mērķēja ar šaujamo. Es, kad to dzirdēju, nesapratu, kā tas ir iespējams. Šim cilvēkam bija pateikts, ka Aņa ir noziedzniece, bet kāpēc viņš šādi izrīkojās ar Nastju? Acīmredzot vienkārši gribēja izbaudīt savu varu.
Tu tolaik vēl dzīvoji Krievijā, vai iepriekš pret sistēmu izturējies visai neitrāli?
Nē. Es brīnišķīgi sapratu, kāda ir šī sistēma, mēs [ar vīru] jau bijām uzņēmuši kritisku filmu par propagandu. Es to sapratu visai agri, mana ģimene par to atklāti runāja. Bet sistēma – tas ir kaut kas atsevišķs, un tas, ko tu mīli – zeme, kultūra, tavi tuvinieki –, kaut kas cits, šīs divas lietas es vienmēr nošķīru vienu no otras. Taču, ja šī sistēma var tik ļoti pietuvoties pavisam parastam cilvēkam, piecos no rīta uz piecus mēnešus veca bērna pusi pavērst šaujamo – personīgi man tas kļuva par punktu, no kura nav iespējama atgriešanās. Ar vīru izlēmām sākt uzņemt šo filmu, dot atbildi arī pašiem sev uz svarīgiem jautājumiem. Vienkārši nebija iespējams neko nedarīt.
Cik ilgi veidojāt šo filmu un kā vispār spējāt uzņemt šos kadrus – gan no mītiņiem, kur visās malās bija policija, gan no tiesas? Kā jūs neapstādināja?
Filmējām kopš 2018. gada, 2022. gada martā sākām montēt. Gala montāžu pabeidzām jau emigrācijā, vairs īsti neatceros, 2022. gada martā vai aprīlī.
2018. gadā situācija Krievijā jau bija smaga, bet tā tomēr bija citādāka, vēl darbojās neatkarīgie mediji – "Doždj", "Meduza", "Novaja Gazeta", "Eho Moskvi". Kad filmējām, policija mums sekoja, taču laikam īsti nevarēja saprast, kas mēs esam – kārtējie žurnālisti, kaut kādi politiskie aktīvisti? Viņi vienkārši netērēja ar mums laiku, jo tur bija arī citi cilvēki un viņi galvenokārt sekoja [aizturēto jauniešu} vecākiem. Protams, psiholoģiski tas bija grūti, jo notika izsekošana. Tu filmē, un tevi filmē.
Lūdzu, izstāsti Latvijas auditorijai par Aņu – kas viņa ir un ko tieši viņa bija izdarījusi tiesas ieskatā?
Aņai aresta brīdī bija 17 gadi. Viņa bija pilnīgi parasta pusaudze, tāda "labā meitene". Viņa bija teicamniece, gatavojās stāties Maskavas Valsts universitātē, mācīties par neirobioloģi. Viņa bija beigusi skolu gadu ātrāk nekā citi, strādāja veterinārajā klīnikā, gatavojās iestājeksāmeniem. Daudz lasīja, bija samērā opozicionāri noskaņota, tomēr viņu nevarēja nosaukt par politisko aktīvisti. Viņa Maskavā piedalījās protestos, kas saistīti ar ekoloģiju, arī dažos mītiņos Alekseja Navaļnija atbalstam. Jā, viņa tomēr bija samērā opozicionārs pusaudzis.
Arī salīdzinot ar viņas vecākiem?
Vecāki… Tēvs bija opozicionāri noskaņots, atbalstīja Borisu Ņemcovu, piedalījās mītiņos. Mamma līdz Aņas arestam bija apolitisks cilvēks. Viņai ir izkaisītā skleroze – nopietna slimība, kad grūti staigāt. Kad viņai uzstādīja diagnozi, viņa aizgāja no darba, veltīja sevi abiem bērniem, pēc tam – mazmeitiņai. Protams, kad arestēja Aņu, viss mainījās, arī Juļa ieņēma ļoti aktīvu pozīciju.
Bet par likuma pantu… Viss sākās ar nevainīgām spēlītēm "Telegram" čatā. Es pat tad vēl nezināju, ka tādas eksistē. Tā dēvētās "lomu spēles", kam nav nekāda sakara ar politiku. Pusaudži sev izdomā dažādus tēlus – es būšu zebra, bet es – žirafe, un es – vienradzis! Izdomā savu pasauli. Aņa bija zebra. Tad kādā brīdī viņa čatā iepazinās ar Mašu – otru meiteni, ko arestēja. Maša bija politiski aktīvāka, viņa Aņu uzaicināja vēl citā čatā, ko sauca "Besedka" jeb "Saruniņa", un tur viss arī sākās. Tur pusaudži runāja arī par politiku, viņi pārsvarā bija opozicionāri noskaņoti un kritizēja Putinu. Tad kādā brīdī "Saruniņā" parādījās Ruslans D., kurš tur sāka provocēt tādas asākas vārdu apmaiņas, politizētas apspriedes, izveidoja jaunu čatu šaurākam lokam, ko savukārt aizvirpināja jau līdz tikšanās reizēm klātienē. Un te nāk pats interesantākais. Krievijā ir likuma pants, kas ļauj arestēt jebkuru, kurš cilvēku grupā kritizē valsts iekārtu. To sauc "ekstrēmiskā kopiena" – sods ir līdz 10 gadiem cietumā. Pēc šī panta arī arestēja Aņu un pārējos, tas pants izdevīgs masveida arestiem, ļoti līdzīgs juridiskajiem formulējumiem Staļina represiju laikā. Bet ekstrēmiskā grupa – šis apzīmējums ir visai izplūdis, galvenais, lai tas būtu kolektīvs, kam ir politiskā programma un tikšanās vieta, kur notiek valsts kritizēšana, – neko vairāk nevajag. Ruslans D. noīrēja biroju, kur ļaudis varēja savākties, un sāka viņus slepeni filmēt. Daudzi brīnās – kā uzfilmētais materiāls, kur viņi neko nelikumīgu nedara, var būt viņu vainas pierādījums? Bet tieši tā, viņi satikās, un pats Ruslands D. uzrakstīja organizācijas nolikumu, piespēlēja to Kostiļenkovam – puisim, kurš bija visharismātiskākais, meitenes bija viņā samīlējušās. Viņam nebija tēva, mamma agri nomira, un viņš ļoti ticēja Ruslanam D.. Viņš bija aktīvs puisis, kurš negribēja nodzerties, bet gribēja darīt kaut ko labu. Ruslans D. izprovocēja, lai jaunieši dotos pamētāt "Molotova kokteiļus" – viņi tos meta vienkārši pret sienu. To visu safilmēja. Juridiski tas ir – gatavošanās grupā vardarbīgām aktivitātēm valsts iekārtas gāšanai. Viss. Lieta ir gatava.
Kāpēc Ruslanam D. vajadzēja to visu izdarīt?
Par to ļoti labi maksā. Viņš ir štata darbinieks. Tādu ir daudz. Galvenokārt tie ir informācijas tehnoloģiju speciālisti, jo šīs lietas tagad notiek internetā. Viņi iefiltrējas opozīcijas čatos, atrod tur cilvēkus. Nav pat jāsatiekas.
Tas, kas Staļina laikā bija "virtuves pasēdēšanas" – kur arī iefiltrēja cilvēkus –, tagad risinās internetā, tas ir daudz vienkāršāk un efektīvāk.
Un kāpēc valstij vajadzēja šādu prāvu? Vai tas bija režīma paraugdemonstrējums, kas ar cilvēkiem notiks, ja viņi nebūs paklausīgi?
Jā, protams! Tā ir padzīvojušu cilvēku valsts, kuri ļoti, pat neprātīgi baidās no jaunajiem. Nav pietiekami skaidrs, no kā vairāk baidās – no iekšējas opozīcijas vai no kādiem ārējiem spēkiem, NATO. Manā skatījumā, vairāk baidās no iekšējās opozīcijas, jo resursu daudzums, ko tērē tās apspiešanai, ir milzīgs – esmu tam lieciniece. Propagandas mašīna, kas aprij milzīgus līdzekļus. Milzīgs daudzums policijas. Apspiež pat sīkākos centienus cilvēkiem nostāties pret režīmu un izteikt savus viedokļus. Tēriņi tam pat varētu būt lielāki nekā padomju laikos. Protams, tas bija iebaidīšanas paraugprocess, bet tikai viens no daudziem. Tādu ir ļoti daudz.
Tādu ir daudz, bet ārzemēs par to nezina, vēl jo vairāk tagad, kad ir izskausti neatkarīgie mediji?
Jā. Kopš pilna mēroga kara sākuma, kopš 2022. gada februāra, ir bijis milzīgs daudzums politisku represiju. Iesēdina pusaudžus, pavisam jauniņus, iesēdina arī sirmgalvjus.
Iesēdina vientuļos vecākus, kam atņem bērnus, – vienkārši par izteikumiem pret karu.
Pēdējais gadījums, kas plēš pušu dvēseli – mazpilsēta, manuprāt, Tjumeņas apgabalā, meitene skolā, 7.vai 8. klasē, zīmēšanas stundā uzzīmēja Ukrainas karogu, mammu ar bērnu, uzrakstīja: "Krievijas armija, nenogaliniet bērnus!" Viņu, protams, izsauca pie direktora, pēc tam – uz policiju. Pārmeklēja viņas māju. Izrādās, viņa dzīvo tikai ar tēvu, bet viņš vēl pirms tam vietnē "Odnoklasņiki" ir ielicis pretkara vēstījumu, viņam jau ir administratīvais sods. Ar to pietika, lai pret tēvu ierosinātu lietu un ieliktu viņu izmeklēšanas izolatorā. Bet meiteni – patversmē. Sibīrijā tas pats notika ar pensionāri, kuras dēlam ir veselības problēmas.
Tādas šausmīgas, nežēlīgas lietas, kas salauž dzīvi ne tikai pieaugušajiem, bet arī bērniem. Pēc tam pret viņiem izturas kā pret tautas ienaidnieku bērniem. Vēsture atkārtojas, un tas ir skumji.
Laikam pat nav jājautā, kāda bija neatkarīgo mediju loma šo lietu publiskošanā. Arī tavā filmā var redzēt telekanāla "Doždj" logotipu, lietoji materiālus, ko viņu darbinieki veidoja vēl tad, kad varēja strādāt Krievijā.
Tur bija arī "Nastojaščeje Vremja" materiāli. Mūs bija maz, un mēs viens otram palīdzējām. Preses konferencē filmas sākumā var redzēt piecus, sešus žurnālistus no visiem opozīcijas medijiem. Mums pašiem likās: ak Dievs, cik maz! Bet tagad saprotam: ak Dievs, cik mēs bijām daudz, jo Krievijā vairs nav palicis neviena.
Tavai ģimenei arī nācās emigrēt?
Jā, mēs pagaidām dzīvojam Izraēlā, pēc tam, iespējams, pārcelsimies uz Eiropu. Mūsu vecāki joprojām ir Krievijā, dažādu iemeslu dēļ negrib aizbraukt. Viņi jau ir cilvēki gados, viņi tur ir iesakņojušies. Man ir veca vecmāmiņa, mamma galvenokārt netiek prom viņas dēļ. Manai vīramātei ir līdzīgi. Ļoti smaga situācija, jo mūsu meitiņa nevar satikt savas vecmāmiņas.
Izraēlā varat turpināt strādāt?
Mēs aizbraucām tur pilnīgā stresā. Jau 2017. gadā bijām saņēmuši Izraēlas pases, jo sapratām, ka ir bīstami strādāt Krievijā un sadarboties ar Eiropas kino producentiem, arī viņiem bija svarīgi, lai filmas ir dažādu valstu kopprodukcijas. Krievijas varas iestādes to nesaprata. Un Izraēlas pases bija vajadzīgas, lai iespējama riska gadījumā varam aizbraukt. Tā arī notika, un tas mūs paglāba. Tāpat jau bēgšana bija ļoti riskanta un bailīga, baidījāmies, ka dažādu iemeslu dēļ mūs vienkārši neizlaidīs no Krievijas. Bet, paldies Dievam, viss izdevās!
Kas notiek ar jūsu filmēto grupu "Jaunais diženums"? Vai jaunieši joprojām ir cietumā un Aņa atsēž četrus gadus mājas arestā?
Jā, manuprāt, viņai iedeva četrarpus gadus, viņa joprojām ir mājas arestā. Un tas nav tā, ka cilvēks vienkārši dzīvo savu dzīvi. Tas ir milzīgs noteikumu un ierobežojumu daudzums, kas neļauj mierīgi dzīvot. Viņa nevar strādāt, viņai nevar būt bankas konts. Viņa nedrīkst ceļot, pat nedrīkst izbraukt ārpus Maskavas.
Viņai ir regulāras pārbaudes, mājās ierodas policija. Viņa ir "bīstamo cilvēku", ekstrēmistu sarakstā, un tam nav noilguma. Kostja, viņas vīrs, neslēpj savu pretkara pozīciju, un varas iestādes ļoti uzmanīgi seko katram viņa solim.
Bet par tiem grupas dalībniekiem, kuri ir cietumā – filmā ir liecības, ka viņus spīdzināja?
Jā, viņus briesmīgi spīdzināja. Ne visus. Visvairāk – Kostoļenkovu, kurš nosacīti bija viņu līderis.
Viņu smacēja ar plastmasas maisu galvā, bet pēc tam izvaroja ar gaļas klapējamā āmura kātu. Viņu aizveda uz mežu – vienās čībiņās, turpināja sist.
Šie notikumi tātad risinājās 2018. un 2019.gadā?
Jā, 2018. gadā viņus arestēja, bet cietumā turpinājās spiediens. Meitenes it kā nespīdzināja, taču būtībā tā bija spīdzināšana. Piemēram, Aņu uz sešām stundām atstāja aukstā policijas mašīnā. Bija marts, viņa bija plānās biksēs, nevarēja ne īsti stāvēt, ne sēdēt, jo metāla sols bija auksts, bet stāvot galva atdūrās griestos. Pēc tam viņai sākās asas sāpes vēderā "pa sieviešu līniju". Viņai nesniedza medicīnisko palīdzību, divas nedēļas viņai bija jāguļ uz betona grīdas. Kamerā, kur bija 56 sievietes, viņai neierādīja gultu, nedeva arī gultasveļu. Daudz epizožu, par ko var ilgi stāstīt. Pēc tam viņai ierādīja vietu divvietīgā kamerā, bet tur vienīgā kaimiņiene, tā sakot, strādāja iestāžu labā. Sāka viņu šantažēt. Plus viņa nebija īsti pieskaitāma. Tas pats šobrīd notiek ar Navaļniju – tevi ieliek kamerā kopā ar psihiski slimu cilvēku, un viņš var ar tevi darīt jebko. Neviens nepierādīs, ka… Un vēl pie viņas un pārējiem periodiski uz pārrunām ieradās štata darbinieki, centās ar draudiem izdabūt pierādījumus. Viņu nesita, bet iedomājaties – viņai ir septiņpadsmit, un pastāvīgi pie tevis nāk divi vīrieši, kuri draud, ka tevi iesēdinās uz 25 gadiem, tu iznāksi jau kā večiņa, nevienam nebūsi vajadzīga…
Filmā ir arī aina, kur ir īsumā izstāstīts par Rebrovski – puisi, kurš padevās un nodeva citus.
Jūs vairs nedzīvojat Krievijā, un ir sācies karš. Vai kopš tā laika šādu represiju skaits ir vēl vairāk pieaudzis?
Ir statistika, un es zinu arī konkrētas lietas – represiju skaits ir būtiski pieaudzis.
Valsts nav novirzījusi domas tikai uz karu, valsts ir patiesi aizrāvusies ar šīm represijām. Tie ir paralēli procesi.
Tas, kas notiek šobrīd, – tā ir diktatūra, kas kā konveijers samaļ savus pilsoņus. Ja agrāk bija lielākas iespējas palīdzēt šiem cilvēkiem, tagad to ir daudz mazāk, bet politieslodzīto – daudz vairāk.
Uzmanību piesaistīja, ka šādos notikumos ļoti bieži iesaistīti jaunieši. Vai tomēr vecumam nav nozīmes?
Protams, tā ir jauno cilvēku pretestība. Viņi Krievijā ir dziļā krīzē. Neredz perspektīvu, nesaprot, kurp iet. Krievija ir aizvērta pasaulei, manī tas rada dziļas sāpes – tieši šo jauniešu situācija, kam ir 16 vai mazliet vairāk. Jaunieši vēl pavisam nesen nebija tik iebaidīti kā vecākā paaudze, kam tomēr ir lielāka izpratne par represijām un arestiem. Jaunieši vairāk lieto internetu, tas ir galvenais faktors – viņi ir vairāk orientēti uz attīstību, uz atvērtību, viņi saprot, kas ir valsts vardarbība, tāpēc tā ir jauniešu sacelšanās, kas šobrīd vienkārši tiek saknē nocirsta, un tas ir šausmīgi.
Festivālā publika aplaudē, skatās filmu ar tādu kā antropoloģisku interesi, bet šie cilvēki sēž cietumā…
Tas ir ļoti smagi, tāds retorisks jautājums. Brīžiem ir licies – kāda tam visam jēga? Ir bijuši depresīvi stāvokļi, kad saprotu – komanda tērē milzīgi daudz spēka, tas ir smags darbs, arī emocionāli smags. Bet ir bijuši arī tādi svarīgi brīži, piemēram, Sarajevas filmu festivālā, kur pēc filmas moderatori pateica, ka zālē ir arī tās varoņi… Mums izdevās turp uzaicināt Aņas mammu Juļu un vīru Kostju Kotovu, kas ir jau atbrīvots no apcietinājuma. Visa zāle viņiem kājās stāvot ilgi applaudēja, Juļa raudāja. Arī man bija būtiski, ka viņi to piedzīvoja. Bija tāda milzīga atbalsta sajūta, likās, varbūt arī viņiem ar to būs vieglāk dzīvot tālāk tajā sarežģītajā situācijā, kurā viņi atrodas. Viņi atgriezās Krievijā. Domāju, rezultātus parādīs laiks. Mēs vienkārši fiksējam realitāti, veidojam hroniku, kas būs svarīga arī noziedznieku meklēšanā. Jo ļaudis, kas tā izrīkojās ar jauniešiem, ir noziedznieki, viņiem ir jāsaņem sods.
