Henrieta Verhoustinska: Cik gadus tu tapināji nupat pie skatītājiem atnākušo filmu "Saule spīd 24 stundas"?
Juris Poškus: Ideja par "Saule spīd" jau bija ļoti sen, es vairākas filmas uztaisīju pa to laiku. Viņa ir balstīta uz latviešu ceļotāja Harija Sila dienasgrāmatām, kurš kādreiz devās uz Ziemeļpolu ar tādu tūristu grupu, kas bija nolēmusi iekarot Ginesa rekordu. Tur bija cilvēki bez kājām, divi pasaulē vecākie cilvēki, kuri ambiciozi mēģināja sasniegt šo mērķi. Toreiz sazinājos ar Hariju Silu, tā bija filmas ideja, kurai īsti nebija zināms sižets un bija tikai nojausmas par to, ko no tā var uztaisīt. Tad pirms kādiem astoņiem gadiem uzrakstījām pirmo scenārija variantu. Tas, manuprāt, ir ļoti ambiciozs projekts, Latvijas kino vēsturē laikam nez vai bijis – ļoti starptautiska grupa, ļoti daudz aktieru, filmēts vistālāk Ziemeļos, skandināvu kaleidoskopiska grupa, arī pati filma ir divās daļās. Un to savākt konceptuāli prasīja zināmu laiku: gan izpēte, gan filmēšanas vietas, tur bija ļoti daudz variantu. Mēs braucām uz Kanādu, vienu laiku bija doma filmēt Manitobā (Kanādas štats), kur ir plakana virsma. Mēs saprātam, ka tas tomēr nederēs, jo tas sniegs, kas ir Kanādā, tomēr nav arktiskais sniegs, viņā var iegrimt līdz potītēm, kamēr arktiskajā sniegā var staigāt kā pa asfaltu. Tad arī Svalbāra bija apsvērta, ļoti daudz variantu. Vienu brīdi pat apsvērām filmēt Gruzijā, jo Svanetijā ir tāds reģions, kur ir ziemā aizsaluši purvi, kuros ir šis plakanais līdzenums.
Jūs baigi forši izceļojāties, gatavojoties filmai…
Nu, bet nācās. (abi smejas)
Intervijā žurnālam "OK!" tu saki, ka Latvijā līdz šim nav bijis tāda filmas varoņa, kurš būtu no vidusšķiras augstākā plaukta – uzņēmējs, pārticis, visādi dzīvē realizējies pusmūža vīrietis, kurš izlemj lauzt savu dzīvi.
Šādi varoņi skatītājiem parasti nepatīk. Filmās ļoti reti ir cilvēki, kas ir bagāti vai veiksmīgi. Varonim jābūt savā ziņā lūzerim, viņam jābūt pietiekami daudz problēmām dzīvē, lai viņš skatītājam kļūtu draudzīgāks. Tas ir diezgan liels izaicinājums. Arī visā pasaules kino vēsturē tādi gadījumi ir uz rokas pirkstiem skaitāmi. Jau sen gribējās uztaisīt filmu par tiem cilvēkiem, kas ir mums apkārt, par tiem pašiem, kas mēs esam kultūras vidē, to varētu saukt par vidusšķiru, kas nav nevienā no šīm amplitūdām. Un tas laikam bija lielākais izaicinājums, tieši šāds varonis.
Aika Karapetjana filmā, šausmenē "Pirmdzimtais", galvenais varonis, Kaspara Znotiņa atveidotais arhitekts arī ir mazliet no šīs sugas.
Jā, un arī ļoti sarežģīts varonis. Tiesa gan, viņam ir emocionāla problēma, kas ir ļoti vispārcilvēciska un saprotama, tas ļoti palīdz filmai. Bet tas, ka tas ir grūts varonis, tas ir arī Aikam tajā filmā.
Tavas filmas varonis piedzīvo to, ko sieviešu žurnālos sauc par pusmūža krīzi. Vai tu tam vari piekrist?
Pusmūža krīzei piemīt zināms simbolisms, tas nozīmē spilgtas, dārgas sporta mašīnas, jaunas mīļākās, ģērbšanās veids, viss pārējais. Šis simbolisms gandrīz vai klišejiski tiek dažās filmās atainots. Nu, ne gluži, es domāju, šajā filmā cilvēks mēģina izdzīvot savus bērnības sapņus, jo ceļojums uz Ziemeļpolu, tas ir…
No Vinnija Pūka.
No Vinnija Pūka sākot.
Mēs sapņojam par Ziemeļpolu vienpadsmit, četrpadsmit gadu vecumā, tad tiek lasītas grāmatas par Amundsena ceļojumiem, polārajām ekspedīcijām, un ar to arī aizraujas. Varbūt šī filma ir savā ziņā aicinājums šos sapņus izdzīvot jebkurā vecumā.
Tu arī nosauci intervijā tādus, grūti sasniedzamus mērķus kā Ziemeļpols un Everests par maskulīnās identitātes simboliem.
Pilnīgi noteikti, tas ir tāds simbolisks cilvēka lielāko grūtību pārvarēšanas kalngals.
Vīrišķības apliecinājums.
Protams, arī. Tas nenozīmē, ka sievietes nemēģina kāpt Everestā. Tas varbūt savā ziņā ir arī sievišķības apliecinājums, bet tomēr tas drīzāk ir izņēmums nekā likumsakarība.
Vēl neparastāk attiecībā uz tavu filmu sagrozījās apstākļi, jo tu šo filmu filmēji Jakutijā, kura ir Krievijas Federācijas sastāvā, Tiksi ciematiņā, kas ir vistālāk uz Ziemeļiem apdzīvotā vieta. Kāpēc tieši šī vietas izvēle?
Acīmredzot mums tomēr vajadzēja to arktisko sniegu. Sapratām, ka nekur neliksies, ka ir jādodas aiz 66. paralēles un jāizmanto īsti Arktikas apstākļi. Arktiskais sniegs ir ļoti smalki sniega putekļi, kas tiek sadzīti ar vēju, sniegs tur praktiski nesnieg, bet ļoti spēcīgs vējš atdala šos mazos, sasalušos ūdens pilienus. Arktiskais sniegs ir ļoti sablīvēts un ciets, viņš ir ļoti specifisks. Tāpēc arī tika izvēlēta Jakutija, ko pašā Jakutijā sauc par Sahas Republiku. Tas bija zināms pārsteigums man, jo es atklāju, ka Saha ir gandrīz vai vēl viena Ziemeļvalsts. Gan jakutu kultūra, ļoti īpatnējā, gan mentalitāte, gan arī tas, ka ielās visi uzraksti ir jakutu valodā, bērni skolā mācās jakutu valodā. Tas pats ir Krievijas vidienē, ir vesela valsts, kas ir ar savu kultūru un savu identitāti, paši ar savu kinematogrāfu, ar savu ļoti specifisku vidi; un tas arī laikam bija viens no tiem parametriem, kāpēc mēs izvēlējāmies [doties] tieši tur.
Bet filmā Jakutijas eksotika ir skarta mazāk, tur vairāk ir postpadomju šarms, tās nolupušās ēkas ar saglabāto sirpi un āmuru un saukļiem krievu valodā "Mūsu bērni – mūsu nākotne". Tas postpadomju nospiedums filmā nospēlē savu arī komisko lomu.
Tas bija viens no apsvērumiem, kāpēc mēs tomēr izvēlējāmies nefilmēt Norvēģijā, Svalbārā. Jo šķita, ka šis ceļojums, kas kavējās nezināmu apstākļu dēļ, gan arī visi tie šķēršļi, kas viņiem neļāva aizbraukt uz Ziemeļpolu, tomēr vairāk raksturīgi postpadomju videi un tieši Krievijai, nekā tas būtu Norvēģijā. Norvēģija vizuāli ar visu sakārtotību, kas apkārt bija, tomēr viņas faktūra nav tik interesanta, tik neredzēta, mums pašiem tik eksotiska, kā tas bija Jakutijā.
Vai tev nebija raizes, ka, izlaižot filmu šobrīd, kad pret Krieviju ir ļoti īpaša attieksme Ukrainas kara kontekstā, šī krievu vide tiks uztverta savādāk, nekā tu to esi iecerējis?
Jā, protams, tādas raizes ir. Toreiz mēs filmējām, pilnīgi nedomājot par politisko kontekstu. Tas bija sniega un sagadīšanās dēļ, un arī faktūras dēļ. Pasaulē dzīve nestāv uz vietas un, protams, ka pasaule pilnīgi izmainījās. Es nezinu, vai mēs tagad būtu filmējuši Krievijā... Jebkurā gadījumā šis ģeopolitiskais vēstījums filmā nav ne iecerēts, ne viņš tur ir.
Nav. Varu apliecināt. Tava filma uzskatāma par dramēdiju. Tomēr tajā ir tiešām daudz komēdijas elementu. Neatceros, kad es pēdējā laikā kino būtu tik daudz smējusies. Kur ir saknes tai humora izjūtai, kas parādās tavās filmās?
Komēdija pēc būtības ir vienkārši otrādi izvērsta traģēdija.
Mēs smejamies par lietām, kas pārsvarā notiek ar citiem. Kad tas notiek ar mums, mēs nebūt negribam smieties.
Es nekad neesmu domājis par žanru, vai šis darbs būs kādā konkrētā žanrā, vai viņš atbildīs žanra noteikumiem, parametriem, bet tas kaut kā dažreiz sanāk. Ja mēģinām apzināti cilvēkus smīdināt, ļoti bieži tas nesanāk. Es varētu uzdot uzdevumu jebkuram: mēģini mani sasmīdināt! Un tas būs pilnīgs fiasko.
Tavās filmās vienmēr ir ļoti komplicētas vīriešu–sieviešu attiecības, kas pārsvarā balstās absolūtā, brīnišķīgā, naivā nesapratnē, viens otru ņem un pilnībā nesaprot. Arī šajā filmā viena no smieklīgajām epizodēm – Kristīnes Krūzes atveidotās varones dialogs ar Mārtiņu, Andri Keišu, mašīnā, kur viņa mēģina iestāstīt, ka viņš viņu zemapziņā nemīl. No vienas puses, tā aina ir ļoti smieklīga, bet no otras puses, ja tā iedziļinās, viņai ir taisnība.
Tā ir aina, ko mēs sākam pašu pirmo mēģināt, vēl toreiz vecā Jaunā Rīgas teātra (JRT) telpās. Tā bija aina, no kuras mēs uzrakstījām pārējo Kristīnes Krūzes lomu. Veids, kā esam pieraduši strādāt ar aktieru mēģinājumiem jau scenārija rakstīšanas posmā, pārbaudīt aktieri, vai viņš tiešām der šai lomai, vai viņš tiešām atbilst, vai no tā vispār var izveidot stāstu... Mēs viņu mēģinājām toreiz JRT ģērbtuvēs un, ja nemaldos, tajā dienā biju saskāries ar tādu psihoterapijas fenomenu – mēs apspriedām dažādus savus draugus, kuri pilnīgi tā kā sarunājuši, sāka apmeklēt psihoterapeitus. Līdz ar to, – man vienmēr likās, ka psihoterapija ir mazliet maģiska lieta, kas varbūt nedaudz robežojas ar šamanismu, – ieviesām šo gandrīz psihoterapeita monologu, kas izveidojās kā diezgan burvīga aina. Viņa nebija iecerēta mašīnā, viņa bija iecerēta guļamistabā, bet, nu, izrādījās, ka filmēt mašīnā tomēr bija efektīgāk, tāpēc ka mašīna atrodas kustībā un tur aiz loga šīs gaismas vizuāli ļoti izteiksmīgi darbojās. Operators atrada šādu rakursu.
Galu galā tas, ka tas notiek mašīnā, ļauj ļoti efektīgi nobeigt šo dialogu.
Arī tas. Tas ir veids, kā tikt ārā no ainas, kas ir viens no lieliem izaicinājumiem. Dažreiz ir tā... Kā "Paitonā" parasti bija – šāda saruna ir nebeidzama, tad vienā brīdī ienāk vīrs ar vistu un iesit galvenajam varonim ar vistu pa galvu.
Galvenās lomas tēlotājs Andris Keišs pirmizrādē uz skatuves teica, ka tavs spožums un posts, Juri Pošku, ir skrupulozitāte. Vai vari piekrist? Vai tāpēc tik ilgi tapa šī filma?
Man šķiet, ka filmās svarīga ir ritmika, tieši ritms, kā izspēlējas aina, kā izspēlējas epizode, kā izspēlējas visa kopējā montāža. Ir šis ritms, kas ir bez skaņas, un, lai aina darbotos, viņai jābūt tā saucamajam kontrapunktam, kontrasta elementiem, jābūt ir konfliktam un kaut kādā veidā saspēlei, kas ir ritmiska. Un iespējams, ka dažreiz aina nedarbojas tieši tāpēc, ka mēs aizejam zināmā aritmijā. Tad es, iespējams, Andri Keišu lūdzu šo ainu vēlreiz un vēlreiz pārstrādāt, saglabājot dažas lietas, kas viņam liekas diezgan muļķīgas, kā saikļus "bet" un "un", kas ir svarīgi ritma dēļ. Viņam šķiet, ka tas nav svarīgi, un es mēģinu pierādīt, ka tas tomēr, Andri, ir svarīgi, un tad mēs beigās nonākam pie kaut kāda kopsaucēja, un vai nu aina darbojas, vai ne.
Filmas aizkadros, ko noskatījos pēc pirmizrādes, varēja redzēt, ka jūs viesnīcā, kurā galvenais varonis gaida savu ceļa sākumu uz Ziemeļpolu, esat vasarā, sandalēs un šortos. Kur tika filmēta tā viesnīca?
Visi interjeri tika filmēti "Cinevillā". Mēs toreiz Arktikā ļoti skrupulozi fotografējām īstos interjerus, īsto vidi, lai pēc tam to visu nokopētu. Un mākslinieks Toms Grīnbergs tiešām izdarīja lielisku darbu. Man šķiet, ka tāds kompliments par viņa darbu ir no Andra Keiša, kurš teica, ka viņam, atrodoties šajā viesnīcas numurā, bija realitātes sajūta, ka viņš tiešām tur būtu. Ļoti skrupulozi, pat uz sienas bija ieskrāpēti pāris lamu vārdi krievu valodā, par kuriem ideja nāca no Booking.com. Es paskatījos, kāda ir vietējā viesnīca Tiksi, un tur bija tikai viena atsauksme, kas bija trīs lamu vārdi, tos mēs arī ieskrāpējām uz šīs sienas.
Tev starp filmām ir diezgan gari starplaiki – četri gadi, un no iepriekšējās filmas "Kolka cool" ir pagājuši 12 gadi. Ko tu šajos starplaikos dari?
Es nodarbojos ar to, ko sauc par dzīvi. Nu, varbūt tas ir nepareizi, varbūt pareizi, bet kaut kādā veidā jāatrod laiks arī tam ir, tāpēc ka vajag materiālu, no kā šīs filmas taisīt. Un, ja mēs aizmirstam dzīvot, tad vienā brīdī attopamies pie tukša piezīmju blociņa un tukšas atvilktnes, kurā nav, ko ņemt. Varbūt tas jau paliek nepieklājīgi gari, šie periodi, tāpēc mēs šovasar filmēsim darbu, kas ir pēc Andra Kalnozola grāmatas "Kalendārs mani sauc" un mēģināsim izlaist nākamgad, lai šis būtu tāds mazliet ritmiskāks intervāls.
Kas tevi piesaistīja šajā romānā? Kā tu ieraudzīji to kā filmu?
Man šķiet, tas, ko mēs jau mēģinām darīt "Saule spīd 24 stundas", tas ir viena varoņa ceļojums, viena cilvēka psiholoģiskais portrets. Viens varonis savā ziņā, viņš tomēr savāc šo visu kopā ar palielas montāžas paņēmienu, tomēr ir zināms vienojošais elements, kas ir viena no būtiskākajām lietām, lai veidotu filmas. Un arī tas, ka grāmata ir vienkārši lieliski uzrakstīta. Man liekas, tāds darbs latviešiem, mūsu kultūrā ir ļoti liels retums. Ļoti spilgts, katrā ziņā – nevar to nepamanīt.
Šī grāmata ir rakstīta dienasgrāmatas formā un pirmajā personā. Vai jūs šo subjektīvo skatu punktu saglabāsiet arī filmā?
Man vispār patīk filmās pirmās personas vēstījums, tas ir Mārtinam Skorsēzem viens no mīļākajiem paņēmieniem, arī Polam Šreideram filma "Taksists" vai "First Reformed". Viņam šie spilgtākie darbi vienmēr sākas ar dienasgrāmatu. Es domāju, ka šī grāmata ir arī diezgan liels izaicinājumus, jo tā nav rakstīta dramaturģiskā formātā, tai nav trīsdaļīga struktūra, uz ko mēs ļoti bieži atsperamies. Bet es esmu pieradis strādāt ar divdaļīgiem vai cita veida formātiem, kurus vairāk vai mazāk ir izdevies arī pabeigt vienā brīdī. Es ļoti labi pazīstu Kalnozolu, ar šo grāmatu saskāros, kad tā vēl nebija iznākusi, viņš man rādīja melnrakstus, un mēs runājām diezgan daudz par šo Oskaru. Tas varētu būt kaut kas līdzīgs kā latviešu Forests Gamps. Tur ir diezgan lielas sakritības galvenā varoņa kā tāda autsaidera uzstādījumā, kurš pie reizes ir vairāk novērotājs, caur kura acīm norisinās visa šī mazpilsētas dzīve un savā ziņā arī mazpilsētas portrets.
Kā tu šajā lomā ieraudzīji Ivaru Krastu, kurš vairāk saistās ar tādu vīrišķīgu skaistuļu atveidotāju?
Man šķiet, tur nemaz nebija tik daudz variantu. Un ir viena burvīga īpašība Ivaram Krastam, ka viņš ir tāds nekāds un ar viņu varbūt pat vieglāk nekā ar Andri Keišu, – var izveidot tādu vidējo varoni, kurš ar tīri savām fiziskām īpašībām ne ar ko īpašu neizceļas pūlī, kuru mēs nepamanām. Ja viņš nebūtu aktieris vai nebūtu zināms, viņš paslīdētu garām, kā daudzi cilvēki mums paslīd garām pa eskalatora kāpnēm.
Oskars grāmatā ir, pirmkārt, cilvēks ar mazliet īpašām vajadzībām un, otrkārt, viņš ir ļoti liels. Viņš nav vidējais statistiskais latviešu vīrietis.
Filmai nav uzdevuma kopēt grāmatu. Tur būs ainas, kādu grāmatā nemaz nav, kas ir rakstītas no jauna, pilnīgi savādāk. Tas ir atsevišķs darbs, kurš vienkārši izmanto grāmatas motīvus. Protams, ka viņš būs ļoti atšķirīgs, un varbūt skatītājiem, tiem, kas ir lasījuši grāmatu, būs zināma neizpratne, jo tur ir mazliet arī citā žanrā, mazliet citā stilistikā. Protams, tas atkal ir kaut kas cits. Vajag saglabāt grāmatas noskaņu, tas pilnīgi noteikti, jo savādāk nav jēgas izmantot šos darbus, bet detalizēti, manuprāt, vajag iet izteiksmības virzienā, kas ir labāks ekrānam, to arī vajadzētu šajā gadījuma izmantot.
Vai esi redzējis Valmieras teātra izrādi?
Es redzēju, jā.
Un kādi tavi iespaidi?
Teātra izrāde ir kaut kas pilnīgi cits nekā kino.
Absolūta nosacītība, nekāds konkrētības, tāds simbolisms.
Nu redzi, tur ir arī pilnīgi cita varoņa interpretācija, nekā es viņu gribu veidot, tas ir pilnīgi atsevišķs darbs.
