"Uz Adamanta"
Izrādīta atsevišķos (turklāt pilnībā izpārdotos) seansos "Kino Bizes" rīkotajā Rīgas Pasaules filmu festivālā, repertuārā nonāk aizvadītā Berlīnes kinofestivāla laureāte – franču dokumentālā filma "Uz Adamanta".
Šāgada februārī saņemot Berlīnes kinofestivāla augstāko godalgu – "Zelta lāci" – filmas "Uz Adamanta" režisors Nikolā Filibērs savu runu sāka ar pārsteiguma pilnu jautājumu žūrijai: "Jūs esat traki, vai kā?" Šī nebūt nav pirmā dokumentālā filma, kam izdevies iegūt Berlināles galveno balvu, taču šāgada programmas kontekstā tā bija visnotaļ negaidīta žūrijas izvēle.
Kā Filibēra darbiem tas raksturīgs, "Uz Adamanta" ir savā tonalitātē piezemēts vērojums, kas bez deklaratīviem aizkadra komentāriem dokumentē dzīves ritumu un notikumus režisora izvēlētajā vietā. Kā Filibērs stāsta par savu dokumentālo kino – viņu interesē satikšanās un nejaušības, kas tajās rodas.
Nikolā Filibērs ir Eiropā pazīstams dokumentālo filmu veidotājs, kurš kino strādā jau kopš aizvadītā gadsimta 70. gadiem. Viņš ir filmējis skolēnus, topošās medmāsas apmācību laikā, radio darbiniekus, zemniekus un psihiatrijas klīnikas pacientus. "Uz Adamanta" iezīmē atgriešanos pie psihiatrijas tēmas, 26 gadus pēc filmas "Mazākā no lietām".
Nosaukumā minētais Adamants ir dienas aprūpes centrs psihiatrijas pacientiem. Tas ir izbūvēts uz baržas un atrodas Sēnas upes krastos Parīzē. Koka slēģu apņemts, "Adamants" ir drošības sala, kurā valda miers un neuzspiesta kārtība – pacientus no darbiniekiem dažbrīd atšķirt nav iespējams: te neviens nestaigā baltos uzsvārčos vai slimnīcas formās, sarunas ir rāmas un cieņpilnas.
Iespējams, šī ir naiva pieeja, taču jebkuru filmu – īpaši dokumentālo – ir vērts skatīt kontekstā ar tās refleksiju par realitāti un cilvēkiem mums apkārt. No šī skatpunkta "Uz Adamanta" ir humāna filma. Tā nemarginalizē, bet uzsver, ka ar cieņpilnu pieeju, atbilstošu ārstēšanu un drošu vidi līdzcilvēki ar dažādiem mentāla rakstura apgrūtinājumiem spēj iekļauties sabiedrībā. Otrs svarīgs aspekts ir šo psihiatrijas pacientu atainojums – reprezentācija – uz lielā ekrāna. Tas ir kā apliecinājums – šī sabiedrības daļa ir saredzēta.
Filma skatāma kinoteātros "Splendid Palace" un "Kino Bize".
"Zilais kaftāns"
Sagaidot Kannu kinofestivālu, kas sāksies jau nākamnedēļ, šonedēļ vērts noskatīties vienu no aizvadītā gada festivāla programmas filmām – marokāņu spēlfilmu "Zilais kaftāns". To kinoteātros sāks rādīt no piektdienas, 12. maija.
Filma vēsta par kādu pāri, kas nodarbojas ar izzūdošu arodu – kaftānu darināšanu. Līdztekus refleksijai par rūpniecības apdraudētajiem amatniekiem – tradīciju turētājiem – filma raugās arī uz homoseksualitātes tēmu – tabu marokāņu sabiedrībā. Mijiedarbojot šīs divas tēmas, Tuzani ir izdevies saistošs un cilvēcisks marokāņu sabiedrības portretējums, vedinot skatītāju uz pārdomām, kā var pastāvēt gadsimtiem senas tradīcijas un atvērtība pret to, ko visu laiku bijis pieņemts uzskatīt par nepareizu.
Āfrikas kontinenta kino Latvijā ir rādīts un apspriests salīdzinoši maz. Lai arī, ņemot vērā Āfrikas teritoriālos plašumus un kultūru dažādību, par šī kontinenta kino nevar vispārināt, taču Ziemeļāfrikas kino jau kopš pašiem kinematogrāfa pirmssākumiem gājuši kopsolī ar šī medija attīstību. Piemēram, 1896. gadā pirmie kino seansi notika kā Ēģiptē un Tunisijā, tā Rīgā. Paralēles var saskatīt arī ar koloniālajām struktūrām – piemēram, Latvijas kinoveidotāji padomju okupācijas laikā bija spiesti veidot kino saskaņā ar Maskavas doktrīnām, savukārt Āfrikā, Francijas kolonizētajās valstīs no 1934. gada darbojās Lavāla dekrēts, kas aizliedza afrikāņiem veidot filmas, baidoties no antikoloniālu ideju izplatības.
Šobrīd, protams, situācija ir mainījusies un daudzi Āfrikas valstu kinodarbi top un nonāk vadošo festivālu redzamības lokā ar galvenokārt Francijas kino finansēšanas mehānismu palīdzību. Šis arī marokāņu režisores Marjamas Tuzani darba "Zilais kaftāns" gadījums.
Filma kinoteātru repertuāros no 12. maija.
