"Es karā aiziedams" pirmizrāde notika 1920. gada 9. novembrī kinoteātrī "Grand Kino" Lāčplēša ielā. Tobrīd tā vēl bija Romanova iela," stāsta Kino muzeja vadītāja Inga Pērkone-Redoviča, kura uzskata, ka šis notikums ir pelnījis īpašu ievērību, jo iezīmē mūsu nacionālā kino sākotni. Pirms tam Latvijā izrādīja ārzemju ražojumus, bet Viļa Segliņa veidotajā filmā skatītāji ieraudzīja tik pazīstamos Latvijas laukus un tieši latviešiem svarīgus notikumus – kādas ģimenes drāmu uz kara un brīvības cīņu fona.
Filmas panākumi gadu vēlāk iedvesmoja izveidot arī akciju sabiedrību "Latvju filma", un drīz vien tapa vēl virkne jaunu filmu. To tematika pamatā bija saistīta ar cīņu par brīvību un Latvijas valsts tapšanu, turpina Inga Pērkone-Redoviča:
"Tas man šķiet ļoti interesanti, ka, veidojot faktiski jaunu mākslas nozari faktiski jaunā valstī, uzreiz tika runāts par ļoti būtiskām lietām.
Tur filmu veidotāji, protams, iekļāva arī romantiskus motīvus un elementus, bet brīvības cīņu tēma tajā pirmajā Latvijas kino vēstures periodā – 20., 30. gados – visam vijas cauri, apliecinot, cik svarīga ir sava valsts."
"Es karā aiziedams" un arī vēl citas 20. gadu sākumā tapušās patriotiskās filmas līdz mūsdienām nav saglabājušās, par tām liecina tikai fotogrāfijas, plakāti un rakstītie avoti. Savukārt pati senākā Latvija filma, kas saglabājusies līdz mūsdienām, ir īsmetrāžas komēdija "Ustuptēva pēdējie piedzīvojumi Rīgā". Tieši šogad tai aprit 100. jubileja, un tā būs uzmanības centrā pirmajā Latvijas Kino vēstures dienā, ko Kino muzejs svinēs šo sestdien, stāsta Inga Pērkone-Redoviča: "Tā ir īsmetrāžas komēdija, kas, cik var saprast, lielā mērā darbojusies arī kā reklāmfilma. Viņi ir savākuši naudu, vienlaikus reklamējot dažādus Rīgas pilsētas uzņēmumus. Tās centrā – Ustuptēvs, ko atveido tolaik pazīstams kupletists Roberts Vizbulis, un viņa piedzīvojumi.
Tipiskais stāsts ar lauku un pilsētas pretstatījumu, kā neveikls laucinieks ierodas ļoti modernā, art deco noformētā pilsētā. Tipiska mēmā laikmeta komēdija".
Kad Ustuptēvs Rīgā iztirgojis cūku, vistas un citas savas preces, viņš nolemj izmēģināt laimi Vērmaņdārza Loto klubā. Ticis pie lielā laimesta, viņš uz nebēdu uzdzīvo ar Rīgas meitiešiem smalkākajos krogos, līdz Rīgā, kareivīgi noskaņota, ierodas viņa sieva no laukiem, kas visiem sadod pēc nopelniem.
Ja no mūsdienu viedokļa aktieru tēlojums šķiet pārāk ekscentrisks, tad tolaik tas pilnībā atbilda aktuālajām tendencēm, jo mēmajās filmās ļoti raksturīga bija uzsvērta žestikulācija, mīmika un ķermeņa valoda.
Tāpat kā pirms 100 gadiem arī sestdienas pasākumā filmu aicināts apskaņot tapieris, un tas būs liels šī žanra meistars – pianists Māris Žagars. Filmas skati papildinās režisora Reiņa Ūbeļa lekcija par filmas vēsturi, estētiku un tajā iesaistītajām personībām.
Reinim Ūbelim šķiet, ka cauri laika griežiem nepelnīti aizmirsts filmas scenārija autora un galvenā varoņa atveidotāja Roberta Vizbuļa vārds. Pirmās brīvvalsts laikā viņš bija ļoti daudzpusīgs, mīlēts un apbrīnots mākslinieks – aktieris, žurnālists, humorists, mūziķis, kura dibinātais Nacionālās operas sekstets koncertēja ne tikai visā Latvijā, bet arī Francijā, Austrijā, Šveicē un citviet.
"Savā pētījumā es apskatu Roberta Vizbuļa biogrāfiju un likteni, kas, iespējams, saucams par skumju," skaidro Reinis Ūbelis. "Viņš savā laikā bijis cienīts, pat karikatūrās zīmēts kā priekšā ejošs Rainim uz Nobela prēmiju un tā tālāk. Bet, cik es spēju uzzināt no dažādiem avotiem, no Rolanda Kalniņa intervijas, viņš min to, ka Roberts Vizbulis savas dzīves pēdējos gadus dzīvoja nabagmājā. Tas tajā laikā saucās pansionāts, bet Rolands Kalniņš to apzīmēja kā nabagmāju. Ņemot vērā, kādi Vizbulim savulaik bija bijuši sasniegumi, tad šķiet, ka Padomju Savienības laikā liktenis viņam bija skarbs."
Latvijas Kino vēstures diena pirmo reizi tiks atzīmēta šo sestdien ar īpašo filmas skati un lekciju Rīgas Kino muzejā. Arī turpmāk 9. novembrī ir iecerēts rīkot pasākumus, kas pievērš uzmanību nozīmīgiem mūsu kino vēstures faktiem un personībām.
