Pēc tam filmas sagatavošana pāries pēcapstrādes fāzē, lai pirmizrādi piedzīvotu 2023. gada novembrī. Pirms tam klajā nāks Māra Martinsona un Daiņa Īvāna romāns, kas arī vēstīs par pirmo Dziesmu svētku tapšanu.
Baiba Kušķe: Jau pavisam drīz, 14.maijā, ar kāda simboliska notikuma atveidojumu beigsies apjomīgais filmas "Zeme, kas dzied" uzņemšanas process. Kāda ir iecerēta pēdējā filmēšanas diena? Cik simboliskums ir jaušs, cik nejaušs?
Māris Martinsons: Nevarētu teikt, ka mēs speciāli plānojām filmēšanu tā, lai pēdējā diena būtu viena no svarīgākajām dienām. Jo lielākoties viss ir atkarīgs no aktieru laikiem un citiem apstākļiem. Bet mums ir sanācis ļoti labvēlīgi, ka pēdējā filmēšanas diena būs uz "ļoti augstas nots", jo mēs filmēsim Dziesmu svētku atklāšanu Rīgas Latviešu biedrības nama zālē. Tā ir uzbūvēta dekorācijās, jo reālā ēka neeksistē. Toreiz atklāšanā bija divi ļoti svarīgi notikumi. Pirmais, ka tika ienests Līgo karogs, kas līdz šim brīdim ir Dziesmu svētku karogs. Tas, var teikt, ir pirmais karogs, zem kura sāka pulcēties latviešu tauta un apzināties sevi.
Ilgu laiku tas bija karogs, kas simboliski to arī nozīmēja...
Otrs notikums bija tas, ka šajā atklāšanā pirmo reizi tika nodziedāta Baumaņu Kārļa lūgsna "Dievs, svētī Latviju". No Krievijas varas šo dziesmu bija aizliegts izpildīt koncertos, tāds bija formulējums. Viņi juta, ka tā nes kaut ko vairāk, nekā vienkārša dziesma, jo pa slepenpolicijas kanāliem viņiem bija pienākušas ziņas, ka Baumaņu Kārļa dzīvoklī, dziedot to, cilvēki cēlās kājās un juta spēku, kas šajā dziesmā ir. Tāpēc bija radies aizliegums to izpildīt koncertos. Taču viņi nebija toreiz iedomājušies vispār aizliegt šo dziesmu kā tādu, tāpēc tā varēja noskanēt atklāšanā. Tas bija iepriekš sagatavots, ka šo dziesmu izpildīs, un pēc mūsu stāsta divi cilvēki, kas pieņēma šādu lēmumu, bija Jānis Baumanis un Rihards Tomsons, kas, mūsuprāt, arī bija divi galvenie, uz kuru pleciem visa svētku organizēšana notika.
Tas ir tas, ko mēs filmēsim, un es to gaidu ar lielu nepacietību. Domājot par filmēšanu, manās iekšējās sajūtās kaut kas sāk tā kā vibrēt un trīcēt priekšnojautās.
Vispār viss šīs filmas uzņemšanas process bija kā ceļojums ar laika mašīnu. Visu laiku atpakaļ, atpakaļ pagātnē. Es domāju, pēdējā filmēšanas diena būs vienreizējs notikums ne tikai mums, filmas veidotājiem, bet arī visiem citiem cilvēkiem, kas tur būs, viņu vidū, masu skatu dalībniekiem.
Uz masu skatiem šai filmēšanai pieteicās rekordliels interesentu skaits un rekordīsā laikā. Kā jūs filmēšanas procesā kopumā esat jutuši sabiedrības atbalstu, jo jūs ik pa laikam aicinājāt cilvēkus uz sadarbību?
Visa filmēšanas procesa laikā atsaucība bija ļoti liela. Es domāju, ka tas ir ne tikai tāpēc, ka cilvēki zina, kas ir Dziesmu svētki, bet tas ir galvenokārt tādēļ, ka tas dod kopības apziņu, ka tas ir unikāls notikums, kas mūs savieno. Un piedalīšanās filmēšanā arī ir sevis ienešana tajā iekšā.
Jā, diemžēl, jāsaka, ka atsaucība ir daudz lielāka nekā mūsu iespējas, jo mums ir limitēts skaits un epizodes.
Tiešām pēdējā reizē bija tik liela atsaucība un tādā ātrumā cilvēki pieteicās! Man pat šķita, mēs vēl nepaspējām pateikt, ka mēs filmēsim, kad jau bija viss vajadzīgais skaits pieteicies, un cilvēki vēl turpināja zvanīt. Bet es to saprotu, jo tas tiešām ir interesanti un ļoti nozīmīgi. Vēl jo vairāk šobrīd, kad Dziesmu svētku gars ir gaisā. Jo tuvāk nāk jūnijs, jo tuvāk nāk Dziesmu svētki, jo vairāk tas cilvēkus pārņem. Arī mums, taisot filmu, tā ir ļoti spēcīga sajūta, ka tu dari ko tādu, ar ko cilvēki šobrīd dzīvo. Tas ir tāds dīvains salikums – vienlaicīgi tu filmē, kā veidojās svētki, kā tie tika atklāti, un tajā pat brīdī tu vari pārlēkt 150 gadus un būt šeit un redzēt, ka tas viss jau notiek un vēl aizvien dzīvo.
19.gadsimta beigas – tas tāds vīru laiks. Arī koros pārsvarā dzied vīri. Cik novērots, mūsdienās puiši nav pārāk aktīvi iesaistīties tādās aktivitātēs kā filmēšanās, šajā ziņā daudz aktīvākas ir dāmas. Vai jums arī to nācās novērot?
Jā, tas ir tas paradoksālākais, ka tajā laikā vīri bija pamats. Vīri dziedāja. Tas tiešām bija vīru laiks. Jā, laiki ir mainījušies, šobrīd dziedošo vīru skaits, salīdzinot ar sieviešu skaitu, ir ļoti mazs, bet es ļoti ceru, ka mūsu filma varētu palīdzēt atkal vīriem sajust to vīrišķo spēku dziedāšanai, kas bija pašos pirmsākumos un toreiz veda viņus uz Dziedāšanas svētkiem. Varbūt tas kādam vīram liks padomāt – varbūt es arī gribu dziedāt? Es ceru, ka gan pēc šīs filmas, gan pēc šī gada Dziesmu svētkiem kaut kas varētu mainīties. Jo – kad dzied vīri – tas tiešām ir ļoti jaudīgi!
Lai arī tas ir vīru laiks, filmā viena no galvenajām varonēm ir tieši jauna meitene…
Jā, strādājot pie scenārija, mēs saskārāmies ar to, ka reāli tas bija vīru laiks, bet
šie Dziedāšanas svētki bija pirmie ne tikai kā latviešu vispārējie svētki, bet pirmie svētki, kuros dziedāja arī sievietes.
Pirms tam Igaunijā un vēl citur, kur notika līdzīgi svētki, bija bijuši tikai vīru kori.
Strādājot pie scenārija, mums bija skaidrs, ka mēs nedrīkstam to atstāt novārtā, par to nerunāt. Jo tas bija ļoti interesants laiks ar to, ka sievietes sāka sevi apzināties, sāka pierādīt savu lomu sabiedrībā. Jā, un šai saistībā mēs izveidojām paralēlo līniju filmā. Sakot, ka tā ir izdomāta, es iekšēji esmu pārliecināts, ka reāli tā arī bija, ka kāda jauna meitene, kura dzīvo nelielā ciematā, kurā ir vīru koris, ļoti grib dziedāt. Uzzinot to, ka būs svētki, viņas dziedāšanas vēlme kļūst aizvien lielāka, bet visu sarežģī tas, ka viņai parādās pirmās jūtas, kas ir pret kora vadītāju, kurš nevar neko izdarīt viņas labā.
Izveidojot šo līniju filmā, mēs balstījāmies arī uz reāliem faktiem, jo toreiz bija pieņemts tāds lēmums, ka - ja cilvēkam nav kora, bet viņš zina dziesmas, viņš var atbraukt pirmajā svētku dienā uz Rīgu, pieteikties un tad viņu pieliek pie kāda kora. Mēs to izmantojām, un tā radās līnija par meiteni, kura, par spīti visam, tomēr nokļūst svētkos un pārstāv jau to sieviešu vairumu, kuras pēc tam dziedāja ne tikai kopā ar vīriem, bet kuras aizvien vairāk parādījās sabiedriskajā dzīvē, politikā, mākslā, visur.
Pats projekta aizsākums bija pirms aptuveni četriem gadiem, pa šo laiku esat veikuši ļoti dziļu izpētes darbu, filmēšana arī tūlīt būs pabeigta, vai jums pašam šajā laikā ir izveidojies atšķirīgs skatu punkts uz Dziesmu svētkiem nekā tas bija, filmu iecerot?
Pirmkārt, tas bija milzīgs informācijas daudzums. Jau no tā brīža, kad scenārija rakstīšanā iesaistījās Dainis Īvāns, mēs kopā sapratām, ka tas materiālu klāsts, kas ir ap to laiku, ap tiem svētkiem un cilvēkiem, ir ļoti liels, un ka to visu mēs nevaram filmā parādīt. Mēs uzreiz sapratām, ka to visu, kas paliek pāri, vajag likt malā, jo tas viss noderēs romānam, pie kura mēs šobrīd strādājam kopā. Tas būs vēsturisks romāns tieši par šo laika posmu.
Man jāsaka, ka gandrīz viss, ko es uzzināju, bija jauns.
Mēs visi esam pieraduši, ka ik pēc pieciem gadiem ir svētki un ka Dziesmu svētki ir gandrīz vai tāda kā pašsaprotama lieta.
Bet strādājot ar Daini kopā pie scenārija un grāmatas, mēs sapratām, ka mums tas ir jāizstāsta kaut vai tāpēc, ka cilvēki savulaik par to cīnījās, tas nebija tik vienkārši, tas nebija tā, ka sanāca, nodziedāja un viss notika. Aiz tā ir cilvēku likteņi, sapņi, nākotnes vīzijas, emocijas, patriotisms. Šis laiks ir ļoti interesants no visiem vēsturiskajiem aspektiem. Pateicoties šai gaidāmajai filmai un grāmatai, mēs domājam, ka lielākā daļa no tā laika materiāliem būs apkopoti un mēs būsim šo vietu vēsturē aizpildījuši.
Varētu teikt, ka sākumā tā bija pilnīgi balta, jo tikko bija doma, ka jāraksta scenārijs, mēs devāmies uz bibliotēku ar domu, ka tur visam ir jābūt. Taču, kad mēs atnācām un vaicājām – sakiet, lūdzu, kur jums ir materiāli par pirmajiem Dziesmu svētkiem 1873.gadā – bibliotēkas darbiniece bija samulsusi un pieļāva, ka kaut kas varbūt ir Mūzikas nodaļā vai vēl kādā citā vietā, bet neko jau apkopotu mums nevarēja piedāvāt. Pirms tam es biju pārliecināts, ka ir vai nu plaukts vai kāda telpa, kur tas viss ir atrodams. Nē, tā tas nebija. Pateicoties darbam pie filmas,
mēs būsim šo materiālu apkopojuši un atstājuši liecību par to, kā veidojās pirmie Dziedāšanas svētki.
Mēs ļoti labi saprotam, ka tā ir mūsu vīzija, mūsu versija, balstīta arhīvu materiālos, bet es domāju – ja tu darbu dari no sirds, ar aizrautību, kaisli un zināšanām, tad tas ir patiess darbs, un es droši teikšu, ka tieši tā tas arī bija, kā mēs esam uzrakstījuši.
Tā vien šķiet, ka, projektam attīstoties, dažādā ziņā mainījās globālais konteksts, kas projektu padarīja arvien aktuālāku un aktuālāku…
Jā, strādājot pie filmas, bija daudz tādu pārvērtību brīžu, pārvērtēšanas brīžu. Kad sākām strādāt pie scenārija, mums 1000 cilvēku, kas piedalījās pirmajos svētkos, šķita ļoti mazs skaits, zinot, ka tagad ir desmitiem tūkstošu. Mēs domājām – labi, izstāstīsim stāstu par šiem tūkstoš cilvēkiem, nav daudz, bet tik un tā. Taču tad sākās kovids, koru kustība apstājās, diviem trijiem cilvēkiem kopā sanākt bija problēma, un mums bija sajūta, ka tagad mēs taisām filmu no fantastikas žanra. Jo tajā brīdī iedomāties, ka sanāk kopā tūkstotis cilvēku un dzied, bija kaut kas nereāls. Paldies Dievam, ka šis posms tagad jau ir beidzies.
Pagājušā gada pavasarī savukārt mēs filmējām epizodes ar policmeistaru, kurš pārstāv Krievijas impērijas varu un dod mājienus, ka, ja tiks nodziedāta "Dievs, svētī Latviju!", tad tas bez soda nepaliks. Mēs to nofilmējām, un nākamajā dienā sākas karš Ukrainā. Tas lika pārdomāt to laiku caur mūsdienu prizmu. Es atceros, ka Dainis ļoti skaidri savilka paralēles ar to tautas apziņu, kura ir dziesmā, ar Dziesmu svētku nozīmi. Tas arī mums lika savādāk paskatīties uz filmu, un mēs šo to atkal mainījām.
Skaidrs, ka šī filma nav tikai par svētku veidošanos, tā ir filma par tautas apziņu, par Atmodu, par tautas veidošanos.
Tas ir kaut kas tāds, par ko vajadzētu atcerēties ne tikai ik pēc pieciem gadiem Dziesmu svētkos, bet daudz biežāk, jo tas ir tas, kas mūs satur kopā un liek iet uz priekšu.
Kad tad sagaidīsim filmu, kad grāmatu?
Viss ir saplānots tā, ka pēc filmēšanas beigām mēs sākam strādāt ar pēcapstrādi, un šobrīd mēs plānojam, ka filmas pirmizrāde varētu būt novembrī, kas ir ļoti labs laiks tieši tādas filmas pirmizrādei. Ziniet, ir tādas vasaras filmas un ir ziemas filmas, ko citā laikā rādīt šķiet dīvaini. Mūsu filmas stāsts sākas februārī, kad ir ziema, un beidzas jūnijā. Tā kā mēs šo filmu varam skatīties gan augusta karstumā, gan novembra tumšajos vakaros, tā filma vienmēr var uzrunāt, jo tā nepārstāv kaut kādu noteiktu laiku.
Jā, filmas pirmizrāde – novembrī, un grāmatas atvēršana noteikti būs pirms filmas.
