Miniseriāls "Ēriks"
Astoņdesmito gadu Ņujorka, kas redzama šajā miniseriālā, atgādina to brutālo un apskretušo vidi, ko redzējām, piemēram, Mārtina Skorsēzes 1976. gada drāmā "Taksists" ("Taxi Driver"). Tajā redzamais aktiera Roberta De Niro improvizētais monologs iepretim savam spoguļattēlam: "Vai tu runā ar mani?" ir kļuvis par atpazīstamu kinoklasikas citātu. Šo pašu tekstūru pilsētas atainojumam – arī sava veida kinovēstures aizguvumā – piešķīra režisors Tods Filipss, veidojot savu 2019. gada psiholoģisko drāmu "Džokers" ("Joker"), kuras otro daļu, starp citu, redzēsim rudenī.
Abijas Morganas veidotā seriāla skaudrā vide, kurā valda netaisnība un nežēlība, izgaismojas, kad notiek viens no galvenajiem pavērsieniem: pazūd galvenā varoņa mazais dēls. Viņš līdz tam vēlējies, lai tēvs savā leļļu televīzijas šovā ietver kādu iedomātu briesmoni, kas it kā mītot zem viņa gultas. Seriāla gaitā redzam, ka sabiedrībā mīt dažnedažādi briesmoņi – tie sāk līst laukā no "pagultes", kolīdz sāk šķetināt notikumus.
Proti, pazušanas izmeklēšana atklāj neticamu netaisnību vairākos līmeņos, sniedzoties no korupcijas līdz necilvēcīgam noziegumam. Seriālā redzam arī to, kā sāk šķobīties galvenā varoņa Vinsenta garīgā veselība. Izcilā britu aktiera Benedikta Kamberbeča atainotais varonis – populāra TV šova vadītājs – kādā brīdī sāk pielietot leļļu doto priekšrocību: izteikt un iedomāties par neizsakāmo, izmantojot lelles starpniecību. Šis šķietami klasiskais paņēmiens iezīmē citu būtisku tēmu, ko seriāls cilā – kur ir katra cilvēka lūšanas robeža, dzīvojot skarbos apstākļos?
Sešas sērijas garais seriāls "Ēriks" ("Eric") ir kā konstantas spriedzes un ellišķas psiholoģiskās drāmas koncentrāts, kas "ietērpts" kinovēstures skarbāko kinovēstījumu vizuālajā estētikā.
Skatāms straumēšanas platformā "Netflix.com".
"Mūzika"
Kinoteātrī "Splendid Palace" šobrīd ir skatāma filma "Mūzika" ("Music"), kas izrādīta 2023. gada Berlīnes kinofestivālā. Šo darbu var ierindot visnotaļ izteikta autorkino kategorijā – ja skatītājs ļaujas noteikumiem, ko stāsta "atšifrēšanai" uzstāda kinodarbs, šis vācu režisores Andželas Šanelekas darbs sniedz lielu gandarījumu. Berlīnes kinofestivālā filma saņēma balvu par labāko scenāriju. Neliela piebilde, kas nedaudz atsedz kino nozares aizkulises: scenārijs ir kino fundaments – uz scenārija pamata tiek piesaistīti aktieri un cita radošā komanda, iegādātas izrādīšanas tiesības un piešķirts finansējums.
Filmas stāsts ir laikmetīgs mīta par Edipu atstāsts, kas sākas kādā vētras plosītā naktī Grieķijā, kur kalnos tiek pamests mazulis. Filmas tālākajā gaitā, elēģiskā noskaņā redzam ārkārtīgi precīzi konstruētu stāstu, kurā kino medijs tiek izmantots ar gluži vai baltos cimdos tērptu rūpību. Katram kadram ir nevainojams pienesums stāsta kopumā.
Filma skatāma kinoteātrī "Splendid Palace".
