Filmas "Mans laulību projekts" žanrs esot "komēdija, drāma", nevis dokumentālais kino, kam pēc tiesas un taisnības tam būtu jābūt. Taču, lai izvairītos no tiesu darbiem, režisorei Signei Baumanei nācās nomainīt visiem varoņiem vārdus – arī tiem, kuri ļoti vēlējās nebūt anonīmi. Tā šis darbs (it kā) kļuva par mākslas filmu. Bet vai tiešām?
Animācijas pasaulē par dokumentalitāti runāt šķiet varbūt nedaudz absurdi. Animācija ir visaugstākā stilizācijas pakāpe, bet dokumentālais kino taču pieprasa īstenību.
Tomēr dokumentēt emocionālus procesus visprecīzāk var tieši caur stilizāciju, un animēts attēls pagājušus, tātad vairs nenofilmējamus notikumus var iezīmēt veiksmīgāk nekā "dzīvs" inscenējums vai t.s. "runājošās galvas", kas atstāj attēla veidošanu skatītāja ziņā. Neseni spilgti piemēri šajā lauciņā ir daudzas balvas saņēmusī "Bēgt" ("Flee", 2021) un Ilzes Burkovskas-Jacobsen "Mans mīļākais karš" (2020), kas izpelnījās divus "Lielos Kristapus" (starp citām balvām). Tie ir patiesi stāsti, par kuru nesēju ir izvēlēts zīmēts attēls. Taču Signe Baumane no dokumentālā kino birkas vairās. Ja viņas iepriekšējai filmai "Akmeņi manās kabatās" (2014) es to vēl varu "piedot", jo tā naratīva ērtības labad realitāti samīca kā mālu, tad "Mans laulību projekts" ir ne vien izteikti autobiogrāfisks, bet arī zinātnisks.
Galu galā jebkurai dokumentālai filmai – vienalga, animētai vai ne – var pārmest realitātes sagrozīšanu. Savukārt mākslas kino šādus pārmetumus nesaņem, tā dodot filmdariem atkāpšanās ceļu.
Tomēr dokumentāli elementi filmā ir acīmredzami. Kamēr Signe, nē, Zelma stāsta par uzaugšanu un abām laulībām, šo stāstījumu papildina Bioloģijas tēls, kas Gunas Zariņas balsī skaidro neiroloģiskos procesus dažādu lēmumu un darbību pamatā. Kas notika smadzenēs, kad, piemēram, Zelma iemācījās kontrolēt savu spuraino raksturu vai viņas pirmais vīrs Sergejs kļuva par alkoholiķi. Esmu dzirdējusi viedokli, ka šis filmas elements izklausās pēc attaisnojuma ļaunprātīgām darbībām un rada iespaidu par brīvās gribas neesamību, t.i., ka mūsos ir iestrādāti nākotnes sliktie lēmumi. Taču man tā nelikās.
Iespējams, lai mierīgu sirdi uztvertu Bioloģijas skaidrojumus, ir jau jābūt mierā ar domu, ka lielāko daļu (ja ne visu) mūsu uzvedības nosaka ķīmiski procesi.
Tad šīs intermēdijas ir atvieglojošas – arī šķietami neloģiskai rīcībai ir savs loģisks pamatojums.
Baumane Latvijā viesojās diezgan ilgu laiku un aktīvi piedalījās visdažādākajos pasākumos – pat attiecību izgāšanās stāstu vakarā. Arī man izdevās viņu sastapt, turklāt visai privātos apstākļos pie vīna glāzes studijā "Lokomotīve". Spilgtākais, kas palicis prātā, ir Signes aizrautība. Viņa tagad zina neticami daudz par cilvēka bioloģiju, par smadzeņu darbību un tās ietekmētājiem.
Ārpus filmas palicis milzu apjoms informācijas, bet īpaši žēl, ka izlaists vienkārši saprotamais skaidrojums, kādēļ dažkārt sievietes piedzimst vīrieša ķermenī. Pēdējā laika diskusiju kontekstā tas būtu bijis īpaši noderīgi.
Es ticu, ka ikviens cilvēks kādā dzīves brīdī sastopas ar savas dzimtes identitātes izvērtēšanu, lai izprastu, cik liela tai ir loma viņa personībā. Ne vienmēr ir viegli pieņemt to, ka tu neiederies vispārpieņemtajos šablonos. Liela "sievietes" šablona sastāvdaļa ir sievas loma, un, kaut gan ir jūtama šī uzskata sašūpošanās, tiek pieņemts, ka ikviena sieviete pēc tā tiecas. Pat man, kam ne tuvinieki, ne draugi nekad nav uzspieduši vajadzību precēties, zemapziņā ir iesēdināta doma par laulību kā augstāko laimes formu – neskatoties uz to, ka savā mūžā neesmu redzējusi īpaši daudz laimīgu laulību. Uzzinot, ka šādā neizprotamā stāvoklī atrodas vai ir atradušies arī citi cilvēki, man kļūst vieglāk.
Reakcijā uz stāstiem par neizdošanos, grūtībām, dzīves nepievilcīgo pusi bieži nākas dzirdēt: kāpēc par to ir jārunā? Tādas lietas jāpatur pie sevis. Taču tikai caur atklāšanos – arī tad, ja tavā priekšā caur mākslu atklājas pilnīgs svešinieks, – mēs varam sajusties pieņemti un "normāli". Ir ļoti daudz sieviešu, kas neatbilst tradicionāli pieņemtajam sievietes šablonam un to nemaz negrib. Ir daudz cilvēku, kas brien cauri dažādiem ikdienas purviem un domā, ka ir šajā cīņā vieni.
Tādi stāsti kā "Mans laulību projekts" un "Akmeņi manās kabatās", kuros autore labprātīgi atkailinās (kaut noslēpusies aiz animācijas sniegtā atsvešinātības šķidrauta), palīdz rast mierinājumu apziņā, ka mūsu pieredze diez vai ir unikāla.
Latvijas pirmizrādes seansa ievadā Signe saka, ka priecātos, ja mēs pievērstu uzmanību dziesmai, kas skan beigu titros. Tā ir dziesma angliski, kurā ietverts līdzīgs cerīgums kā filmas noslēgumā (ne velti, jo tai vārdus rakstījusi pati režisore).
Lai vai kādiem celmiem nācies iet pāri, ceļa turpinājums ir iespējams. Piemēram, pati Signe ar savu šībrīža partneri ir kopā jau ļoti daudz gadu, bet filmā viņš nav ietverts, jo viņi nedzīvo laulībā.
Tikšanās reizē smejamies, ka varbūt laimīgu attiecību noslēpums ir neprecēties.
